Piektdiena, 26.maijs
Izklaide | 20.marts, 19:53
Sandris Vanzovičs

APRITĒ: Ļeņingradas panks Herbe

Šonedēļ neatkarīgā dzīvesveida popularizācijas citadelē kafejnīcā Ļeņingrad svinības – deviņu gadu jubileja. Šī izklaides vieta vislabāk asociējas ar tā līdzīpašnieku Herbertu Blumbergu jeb Herbi – panku pēc būtības un apsviedīgu biznesmeni pēc nodarbes.

Ne tikai vieta, kur paēst

Ļeņingrad nav vienkārši bārs vai kafejnīca - tā ilgstoši bijusi viens no brīvdomāšanas simboliem, panku, metālistu un neatkarīgas mūzikas fanu pulcēšanās vieta. Savulaik tā bāzējās Vecrīgā, Kalēju ielā, bet nu jau pāris gadus iepretim Ārlietu ministrijai. Lielāko reklāmu tai pērn deva Saeimas deputāts Imants Parādnieks, kuram nebija iepaticies kirilicā rakstītais šīs kafejnīcas nosaukums, par ko tika pausts sašutums sociālajos tīklos, taču pēc tam pats atnācis uz koncertu un konstatējis, ka te, starp Ļeņina bildēm un cita padomjlaiku interjera, nenotiek nekāda PSRS pagājušās godības slavināšana, bet drīzāk gan otrādi - tā ir ironija par aizgājušajiem laikiem. «Sāksim svinības no trešdienas, kad plānots blūza un džeza koncerts, bet ceturtdien uzstāsies Jānis Bukums ar grupu,» par svinību programmu informē Herbe. «Piektdien būs latgaliešu apvienība Kapļi, sestdien spēlēs Apēdājs, bet svētdien būs Dzejas zveja. Tas ir sens Ļeņingradas pasākums, uz kuru nāk jaunie dzejnieki, un te viņiem ir iespēja lasīt savu dzeju, kā arī iepazīties ar citiem tādiem pašiem jaunajiem dzejniekiem un māksliniekiem.»

Ar to arī ļeņingradieši atšķiras no daudzām citām izklaides vietām - te arī ārpus jubilejas reizēm nav tikai pasēdēšana un dzēriena iemalkošana. Tā, piemēram, reizi mēnesī notiek erudīcijas spēle Prāta stāds ar Kozmenu (Mārtiņš Kozlovskis) pie tās vadības stūres, kurā dažkārt piedalās pat septiņas komandas pa četriem cilvēkiem katrā. Atsākts rīkot savulaik iepriekšējās telpās iekopto interviju ciklu Tikšanās vietu mainīt nedrīkst. Notiek akustiskie koncerti, turklāt bieži vien visai vērienīgi. «Publikai patīk nākt uz iestādēm, kurās notiek kaut kas labs. Līdz ar to, ja kaut ko šajā grupā ieguldām - kaut vai ar ēdieniem un dzērieniem vai noslēdzot honorāru līgumu -, viņi priecīgi, mēs esam priecīgi un klienti ir priecīgi,» skaidro Herbe. «Ja sociālajos tīklos parādās tikai pusdienu piedāvājums, tad cilvēki domās, ka te var tikai paēst, tāpēc ir svarīgi, lai notiek arī citas aktivitātes.»

No Gaujas līdz savam biznesam

Herberts ir pabeidzis Rīgas Angļu ģimnāziju, bet pēc tam, pēc paša teiktā, bijis mūžīgais students Latvijas Universitātes fizmatos. «Septiņi gadi pirmajā kursā. Nezinu, kāpēc mani visu laiku meta no turienes ārā - vai tad tiešām par tādu sīkumu, ka negāju uz lekcijām un nekārtoju sesijas?!» ironizē Herbe. «Iestājos darbā Narvesen, lai studenta dzīvi varētu apmierināt arī ar kādu naudu - izklaidei, koncertiem. Mans cīsiņu templis bija tepat pie Katedrāles. Sāku par pārdevēju, vēlāk biju veikala vadītājs.» Te nodibināti pirmie kontakti ar piegādātājiem, apgūtas veikala vadīšanas iemaņas. Pēc tam strādājis slavenajā bufetē Gauja par bārmeni un mazliet arī par bāra vadītāju. «Man bija izveidojusies sava klientūra no draugiem un kursabiedriem, gribējās kaut ko savu - ar savu ideju un redzējumu, ar lielāku ballīti un troksni. Un vēl - biznesa plāna pamatā bija tas, ka savā bārā ir lētāk dzert! Patiesībā tolaik tas arī bija vienīgais biznesa plāns, tajos laikos svarīgākais bija ballēties, lietot alkoholu lielos daudzumos un spēlēt rokenrolu!» smejas Herbe.

Neskatoties uz rokenrola dzīvesveidu, paralēli viņš strādājis arī Rīgas Kongresu namā par projektu vadītāju. «Pa vakariem strādāju Ļeņingradā [Kalēju ielā], tur pamodos, tad gāju uz Kongresu namu, pēc tam atkal uz kafejnīcu. Šķiet, kādu gadu nodzīvoju Ļeņingradā, jo tolaik jau bija pilnīgi vienalga, kur pamosties - uz dīvāna vai matrača birojā vai kaut uz letes vai palodzes. Reiz bija gadījums: mums bija ērtas, lielas palodzes, kas tieši atbilda manam augumam. Paņēmu guļammaisu, izģērbos, ielīdu tajā un mierīgi sutinu. No rīta pamostos, skatos - cilvēki mani fotografē. Nu, jā, izrādās, ka guļu pliks skatlogā,» smejas Herbe. Šis jaukais Kalēju ielas laiks beidzās pirms diviem gadiem un nācās meklēt citas telpas. «Brālīgās kaimiņtautas pārstāvjiem vajadzēja uzturēšanās atļaujas Eiropas Savienībā, viņi iegādājās īpašumus Vecrīgā, un tad vai nu brālīgi pacēla īres maksu, vai vienkārši teica, ka jāiet prom. Mēs, protams, kā godīgi panki vēl kādu gadu pa virsu tur noskvotojām, līdz beidzot viņiem tas galīgi apnika. Un tad bija viena nakts, kad Rīgā bija divas Ļeņingradas: pēdējā nakts Kalēju ielā un pirmā nakts Valdemāra ielā. Šķiet, tas bija 2015. gada 31. jūlijs. Tonakt klientiem bija tā vienreizējā iespēja aiziet uz Kalēju ielu un pēdējoreiz iedzert, paņemt kādu grāmatu sainīti, nākt uz šejieni un te to nolikt.»

Panks līdz saknēm

Viena no Ļeņingrad raksturīgākajām īpašībām ir tieši interjers: padomju laiku grāmatas un fotogrāfijas, veci radioaparāti un magnetofoni utt. «Iesākumā tos šeit sastiepa paši īpašnieki no saviem krājumiem, bet pēc tam cilvēki, ieraugot dažādas padomju laiku mantas, lika arī savu artavu interjera izveidē. Šobrīd tā nešana ir apstājusies, jo izrādās, ka veci hlami, kas mētājas kaut kur miskastē, ir ļoti stilīgi - to bildes var likt feisbūkā un tirgot par šausmīgām naudām. Bet mums arī vairs nevajag, mēs varētu no tā visa, kas mums stāv noliktavās, uztaisīt muzeju,» joko Herbe. Par viņa pofigistisko attieksmi nav jābrīnās, jo Herbe pēc savas būtības ir panks - viņš ir deviņu vīru apvienības Rīta stienis basģitārists un pankroka grupas Tanku dūre vokālists, spēlējis arī citās blicēs. «Skolas laikā mācījos vienā klasē ar Tanku dūres ģitāristu - viņš fanoja par Merlinu Mensonu un smago mūziku, bija nopircis ģitāru un pat gājis mācīties to spēlēt. Mani arī interesēja mūzika, jo tā taču bija ballīte - jumta raušana un ārdīšanās. Mēģinājām kaut ko spēlēt, bet nekas īpaši labs nesanāca. Mūsu skolā mācījās arī pankroka grupas PND vokālists Mārcis [Pumpurs] jeb Pavasars, bet iepriekš arī viņu ģitārists Valters - uz skolas beigu gadiem sākām tusēt ar PND džekiem, gājām uz Vecrīgu, kur visur panki priekšā, un kaut kā iesaistījāmies tajā visā. Džeki jokojoties lika kopā kaut kādus akordus, tiem pa virsu stulbus tekstus, un beigu galā jau saproti, ka tā ir manta, to jau var kādam atrādīt! Jau tolaik visi zināja, ka galvenais ceļš uz panākumiem ir Dambis (underground mūzikas ciltstēvs Raimonds Lagimovs jeb Dambis, grupas Inokentijs Mārpls līderis - aut.), nes viņam dziesmas, varbūt piedāvās koncertu!» atminas Herbe. Tā arī notika, un šobrīd Tanku dūrei attiecīgās aprindās ir teju kulta statuss, lai gan grupa muzicē ļoti reti. «Tolaik muzikalitāte nebija svarīga: vari pabļaut, tad bļauj! Galvenais - pateikt savu viedokli, sarīkot lielu troksni un iespējami briesmīgāk izskatīties uz skatuves.»

Taču tā ir viena Herbes puse - viņam ir 34 gadi, precējies, meitai Alisei divarpus gadu. Ikdienā mūziku neklausās, bet mašīnā klausās radio, jo «man patīk, ka ar mani sarunājas: es uzskatu, ka radio ar mani sarunājas, tad es varu sarunāties pretī. Plus vēl arī daudz ko uzzināt. Sociālajos portālos taču lasa tikai virsrakstus un no tiem izdara baigos secinājumus, bet var taču paklausīties radio un nelasīt šos virsrakstus». Uz jautājumu, vai viņš apmeklējis operu vai baletu, atbilde ir apstiprinoša - savulaik to izdarīt vismaz reizi gadā uzskatīts teju par pienākumu. «Būt par panku nenozīmē neinteresēties par kultūru un to, kas notiek pasaulē,» norāda Herbe. «Jā, es uzskatu sevi par panku, es tā arī jūtos. Un joprojām ikdienā, analizējot lietas un meklējot risinājumus, man citkārt ieslēdzas tāda panka spīts - darīsim citādāk, tā, lai kādam nepatīk!».