«Vienai meitai ir četrarpus gadu, otrai – trīsarpus. Tas nav tā, ka jau piecīti kopā čilojam. Godīgi sakot, es mūs divatā nemaz tā baigi neatceros, mēs visu laiku esam ar meitiņām, ar rūpēm, ar pienākumiem, ar atbildību,» saka mūziķis un Rīga TV24 sarunu raidījuma Rampas ugunis vadītājs Andris Kivičs. Šodien, visu mīlētāju dienā, viņš kopā ar sievu Madaru svin kāzu piekto gadadienu.
«Godīgi sakot, neatceros, kā radās ideja apprecēties tieši Valentīndienā,» Andris atzīst, un arī Madara atminas, ka šis lēmums pieņemts absolūti spontāni. «Andris mani bildināja jau augustā, un, kad sapratām, ka ar kāzām līdz vasarai negaidīsim, iedomājāmies, kāpēc lai mūsu īpašā diena nebūtu svētkos, kad visapkārt ir sirsniņas un cilvēki izskatās iemīlējušies un laimīgi,» saka Madara, piebilstot, ka līdz tam abi sirsniņdienu nebija īpaši atzīmējuši, bet nu jau piecus gadus ir skaists iemesls to darīt.
Nav jābrauc uz Indiju
«Paanalizējot savu dzīvi, ir jāatzīst, ka, jau pirmoreiz ieraugot Madaru, man bija kaut kāda liktenīga sajūta - ka viņa būs mana sieva un mums būs divi bērni. Pat šķita, ka redzu viņai uz pleca divas bērnu sejiņas... Otrajā vai trešajā mūsu tikšanās reizē viņai to arī pateicu,» Andris vaļsirdīgi stāsta, uzsverot, ka patiesībā, pirms ģimenē ienāk bērni, vīrietis par sievieti nezina absolūti neko. Un viņam šie pieci gadi ir vērtīgi tieši ar to, ka abi ar Madaru ir izgājuši cauri reālām grūtībām. Jo bērni ar viena gada starpību, viņaprāt, ir grūtākais variants. Jo īpaši, ja viņi ir ar raksturu un temperamentu. Viņš teic, ka šobrīd pats sev ir piektajā vietā. Pirmās četras ieņem meitiņas Keitija un Kima, Madara un dēls Kristofers (11), kurš dzimis iepriekšējās attiecībās. «Man nav jābrauc uz Indiju, lai atteiktos no sava ego, pati dzīve man ir likusi to izdarīt tepat,» mūziķis nosmej un atzīst, ka viņu attiecību stāsts nav par romantisku un bezrūpīgu mīlestību, drīzāk par riktīgu kopā būšanu ar rūpēm un pienākumiem, ko, protams, paši sev arī sagādājuši.
Apprecējās pa kluso
«Es tik un tā domāju: lai pasaule normāli funkcionētu, cilvēkiem ir jāiziet cauri šim dabiskajam ciklam - ir jāiemīlas, ir jāizjūt kaisle, ir jānodarbojas ar seksu, ir jāprecas, sievietēm ir jādzemdē bērni. Un man ir prieks, ka mums tieši tik dabiski viss arī notika, - satikāmies, iemīlējāmies, pēkšņi bija divas svītriņas grūtniecības testā, bija balta kleita un limuzīns, un tad jau drīz bija arī jādzemdē. Nu esam tētis un mamma, un abiem ir riņķi pirkstā. Tā, kā ir jābūt!» uzskata Kristofera, Keitijas un Kimas tētis. Viņš aizdomājas par to, kāpēc mūsdienās daudzi pāri dzīvo kopā, bet izvēlas neprecēties. «Daudzi kaut ko štuko, rēķina, kā izdevīgāk. Jā, okei, var jau arī neprecēties. Bet - tad mēs varam sākt arī nesveicināties, mēs varam beigt cienīt un rūpēties par vecākiem cilvēkiem, varam atteikties no daudz kā, līdz beigās galvenās problēmas būs tikai pierīties un nopelnīt piķi. Tādā veidā sabiedrība degradēsies. Jā, es esmu konservatīvs un domāju pa vecai modei - ka ir jāprecas!» atzīst populārais mūziķis.
Starp citu, Andris un Madara apprecējās pa kluso, vecākiem neko nesakot. Ar viņiem kopā bija vien Andra tuvākie draugi - Reinis Kazāks, Andžejs Grauds un Igors Linga. Rīgas pilsētas Pārdaugavas dzimtsarakstu nodaļā viņi sarakstījās, palaida gaisā mīlestības baložus, aizbrauca uz Jūrmalu, kur viesnīcā bija noīrēts ekskluzīvs galdiņš, ieēda, iedzēra un visi kopā aizgāja uz karaoki. Un tikai nākamajā rītā zvanīja vecākiem, lai pateiktu, ka ir apprecējušies... Vecāku reakcija, saprotams, nebija viennozīmīga, un visvairāk sašauts bijis Madaras tētis. «Varēja jau manus vecākus arī saprast - es tomēr biju ļoti jauna, man bija 19 gadu. Skaidrs, ka vecākiem bija uztraukums,» Madara nosaka, atzīstot, ka tajā brīdī viņa par to nedomāja. Un, lai arī apzinājās, ka sper ļoti atbildīgu soli, viņai pašai šī diena bija vairāk kā interesants piedzīvojums.
Attiecības ir loterija
«Gan atskatoties uz savu dzīvi, gan redzot, cik daudzi pāri precas un pēc tam šķiras, esmu sapratis, ka attiecības ir loterija. Jo katrs savā kāzu dienā taču domā, ka mīlēs un būs ar otru kopā visu mūžu. Mums šajā loterijā ir paveicies, jo kaut kā satrāpījās, ka mēs vienādi redzam pasauli un mums abiem nepieciešams vienāds komforta līmenis,» stāsta mūziķis.
Viņš, protams, apzinās, ka ikdiena kopā ar mūziķi nepavisam nav viegla. «Es pa naktīm daudz esmu projām - esmu citā pasaulē, kur visiem rokas gaisā, visi dzied, kur emocijas ir sakāpinātas. Madara pa to laiku ir mājās, sīkās bļauj, kotletes piedeg un ūdens iet pāri vannas malai... Turklāt mums, mūziķiem, visu laiku kāds piedāvā kur paciemoties, nav jāmaksā par alkoholu, visiem esi draugs, visi grib ar tevi patusēt...»
Madara klausās vīra stāstītajā un tad atzīst, ka ir bijušas tādas reizes, kad rokas nolaižas. «Es neteiktu, ka ir ārkārtīgi grūti, bet divas reizes ir bijis tā, ka esmu Andrim teikusi - man ir ļoti, ļoti grūti gan fiziski, gan emocionāli. Bet tagad jau ir vieglāk, jo meitenes ir lielākas, es varu sākt plānot arī savu laiku un darīt to, kas man patīk,» stāsta Keitijas un Kimas mamma. Viņas lielā aizraušanās ir skaisto bumbu virteņu un dekoru veidošana ar rokām, un viņas izlolotas ir pašai savas Skaistuma mājas (skaistumamajas.lv). «Man reti dzīvē bijis tā, ka ļoti vajag, lai kāds ir līdzās un uzklausa. Un tajos brīžos, kad man ļoti, ļoti to vajadzēja, Andris vienmēr bija līdzās. Ar viņu vienmēr var parunāt, un tas ir pats, pats svarīgākais,» Madara sapratusi. Viņa saka: nav pat nepieciešams, lai otrs ļoti iesaistās tavās lietās, problēmās, bet vismaz atbalsta un pasaka, ka saprot. Un tas jau ir ļoti daudz. Turklāt Andris ļoti rūpējas arī par bērniem.
Nav bail no grūtībām
«Kam vispār ir jēga dzīvē?...» Andris aizdomājas un pats jau zina atbildi. «Tu nospēlē koncertu, skatītāji izklīst, tu saņem honorāru, nauda iztērējas... Kad pēc koncerta atstāju ģitāru klubā un aizklīstu kaut kur tālāk - ļoti reti, bet dažreiz tā gadās -, es otrajā dienā eju pakaļ ģitārai un vienmēr esmu absolūti pārsteigts par to, ka tur vairs nekas neliecina par to, ka vakar bija koncerts, kādas vakar bija emocijas, kāds vow!... Grīda ir izmazgāta, galdi sastumti, un tikai mana ģitāra ir kā liecība, ka tur esmu bijis. Bet - šovakar spēlēs jau cita grupa, būs atkal pilns ar cilvēkiem, un atkal viss notiks. Protams, ir jāspēlē koncerti, ir jābauda mirkļi, bet kas stāv pāri visam? Tās ir meitiņas, Madara, dēls, vecāki. Tas ir dzīvē jēdzīgākais, un tajā ir jāieguldās,» Andris sapratis. Viņaprāt, cilvēki pārsvarā ir apjukuši un vāji, daudziem ir bail no grūtībām un atbildības. «Mēs no grūtībām un atbildības neesam nobijušies. Es nesaku, ka ir baigi viegli, bet - ir ļoti piesātināti, pilnvērtīgi un vērtīgi. Un faktiski nekā jēdzīgāka par ģimeni ar bērniem dzīvē nav. Jo nav divu vienādu dienu, nekas neatkārtojas. Bērni aug, arvien pasaka kādas jaunas frāzes, ir jauni attīstības momenti. Man kā tētim, piemēram, bija pārsteigums, kad mazā Keitija stāvēja pie spoguļa un pēkšņi teica: «Man nepiestāv.» Tajā brīdī sapratu: tagad viss piķis būs jāatdod par drēbēm...» Andris pasmaida un secina, ka viņam vispār visa līdzšinējā dzīve pagājusi starp sievietēm. «Mani uzaudzināja mamma ar vecmāmiņu, manas producentes ir sievietes, koncertos pie skatuves pamatā stāv sievietes, atnāku mājās - atkal trīs sievietes. Es vīriešus nekur īsti neredzu, un man jau arī labāk patīk sievietes nekā vīrieši. Ar sievietēm vienmēr esmu varējis parunāt atklātāk.»
Bērni ir uz visu dzīvi
Taujāta, vai Andris ir romantiķis, Madara pasmaida un saka, ka viņas vīrs ir skarbais romantiķis. «Cik tālu tu tiksi ar romantiku?! Man ir jākapā, ģimene jānodrošina, man nav laika sēdēt pie jūras un dzert vīniņu. Jā, kad skatos romantiskas filmas, vienmēr raudu, arī manas dziesmas ir romantiskas un man patīk viss skaistais, bet - man ir drūmākā atbildība. Man ir trīs bērni, man viņiem ir jārāda piemērs, un tas ir uz visu dzīvi. Un man kā vīrietim arī pašvērtējumam ir svarīgi, ka es to visu varu pavilkt. Es pats savās acīs būtu kretīns, ja ar to netiktu galā,» atzīst Kristofera, Keitijas un Kimas tētis.
Andris gan neslēpj: tuvojoties 40 gadu slieksnim, ir sajūta, ka gribētos vairāk padzīvot sev. Un tajā pašā laikā viņš saprot, ka līdz 28 gadu vecumam arī dzīvoja tikai sev. «Tas, ko es esmu piedzīvojis dzīves baudīšanas ziņā, ir jau pāri malām piecas reizes. Un tas nozīmē, ka es esmu pelnījis visas šīs rūpes. Jā, tieši tāpēc viss ir forši un - vajag precēties un vajag sīkos! Jo pilnvērtīga dzīve bez bērniem nav iedomājama.
