Izklaide: 9.marta jubilāre: divkārtējā olimpiskā čempione basketbolā Uļjana Semjonova 3 komentāri
 
Izklaide

9.marta jubilāre: divkārtējā olimpiskā čempione basketbolā Uļjana Semjonova

 
VIENĪGĀ divu olimpisko zeltu īpašniece Latvijā, visu laiku garākā sieviete Latvijā Uļjana Semjonova šodien svin savu 64. dzimšanas dienu / F64

«Man jau ir tādi gadi un tādas veselības problēmas, ka neko vairāk kā tikai veselību man nevajag. Tas ir vienīgais, kā man šobrīd pietrūkst, lai es varētu dzīvot un priecāties,» saka Latvijas Olimpiešu sociālā fonda prezidente, divkārtējā olimpiskā čempione basketbolā Uļjana Semjonova, tautā un jo īpaši sportistu aprindās mīļi saukta par Uļu. Viņu šodien sveicam dzimšanas dienā!

«Šo dienu pavadīšu ļoti mierīgi, jo pēc salauztas kājas un divām operācijām vēl esmu uz kruķiem. Divarpus mēnešus nogulēju slimnīcā, pēc tam vēl kādu laiku biju mājās, bet kopš janvāra beigām jau esmu izgājusi atpakaļ uz darbiņu. Un tomēr es gribētu, lai šī diena paiet mierīgi, lai mani daudz netraucē, jo man vēl ir pagrūti uzņemt ciemiņus,» saka šodienas jubilāre. Viņa stāsta: septembra beigās salauztais ceļgals prasīs vēl ilgu atveseļošanos. Tagad jāgaida, kad kauls sadzīs, pēc tam būs vēl viena operācija – ņems ārā skrūves un liks celim endoprotēzi. Operācija plānota aprīlī vai maijā, precīzu laiku dakteri vēl nav ziņojuši.

Uļjana Semjonova atklāj, ka cietusi labā kāja, kas basketbola laukumā bija viņas atsperīgā kāja. «Nu, katram var gadīties,» viņa nemēģina sevi žēlot, atgādinot, ka līdzīgi gadījies arī Latvijas bobsleja izlases galvenajam trenerim Sandim Prūsim, kurš pavisam nesen neveiksmīgi salauzis labās kājas potīti. Jā, Uļa cītīgi seko visam, kas notiek sporta pasaulē. «Skatos bobsleju, skeletonu, biatlonu, basketbolu. Protams. Turu īkšķus par mūsējiem, pārdzīvoju. Nu, dabīgi. Ļoti pārdzīvoju par Andrjušu Rastorgujevu, ka viņš kļūdījās šaušanā. Divi šāvieni garām, nu pilnīgs vājprāts! Viņš man ļoti patīk, strādīgs kā rūķis. Tas, kā viņš trenējas – cepuri nost!» Uļa aizrautīgi slavē biatlonistu Andreju Rastorgujevu, neslēpjot, ka nervi ir beigti, redzot, ka viņam neiet tā šaušana.

«Mēs esam tik maza valstiņa, bet kādi mums ir sportisti! Par to man ir liels prieks, gandarījums un lepnums! Atkal tuvojas olimpiskās spēles, visi par to tikai runā. Jā, mani arī tas viss interesē un patīk. Tas joprojām ir mans dzīvesveids. Es taču divdesmit piecus gadus esmu bijusi profesionālajā sportā, dabīgi, ka sportiskā asins vēl riņķo!» apgalvo izcilā basketboliste. Viņa neslēpj: sekojot sportistu startiem TV ekrānā, asins riņķo vēl straujāk, jo viņa lieliski zina, cik smags darbs ir ieguldīts, lai vispār tiktu līdz nozīmīgiem startiem un sasniegtu labus rezultātus.

«Ko vēl tagad daudz varu darīt? Mans lielais draugs ir televizors. Arī daudz lasu – Neatkarīgo, Māju, Vakara Ziņas, arī citas avīzes, žurnālus. Man patīk. Citi tikai pāršķirsta, es gan visu izlasu. Un tad jau klāt ir vakars,» stāsta šodienas gaviļniece, piebilstot, ka vēl jau jārūpējas arī par sporta veterāniem, kas ir viņas ikdienas darbs vairāk nekā 25 gadu garumā. «Manā aprūpē ir ap divsimt sporta veterānu, katram kaut ko vajag. Bet man patīk mans darbs – katru dienu esot starp cilvēkiem, bijušajiem un esošajiem sportistiem, man aizmirstas manas problēmas. Es jau vienmēr esmu bijusi sabiedriski aktīva, man ir grūti nosēdēt mājās vienai,» atzīst lieliskā sportiste, sakot, ka sportiskais rūdījums vēl palicis, tāpēc arī saoperētā kāja un kruķi nav šķērslis darba gaitām.

Uļa prognozē: dzimšanas dienā nebūs laika ne kafiju padzert, ne paēst – apsveikumi būs jāpieņem jau no paša rīta. «Visi sporta veterāni gribēs piezvanīt, katrs kādu labu un sirsnīgu vārdu pateikt, jo visi jau zina, kāda man tagad problēma. Tas, protams, ir ļoti patīkami – ka ne tikai es par viņiem domāju un rūpējos, bet viņi domā arī par mani. Man vienmēr ļoti daudz apsveicēju zvana arī no ārzemēm – no Izraēlas, Amerikas, Krievijas. Daudzi mani vēl atceras. Nezinu, kā būs tālāk,» jubilāre nosaka, atzīstot, ka līdzcilvēku uzmanības apliecinājumi, protams, ir ļoti patīkami. «Dabīgi, ka par to ir prieks. Kam tad tas nepatīk?» .



Komentāri [3]
#
Mme D'Anžū 10.marts 2016 18:21 atbildēt
Kārli Bārklij! Jā - televizors kļūst par draugu, ja cilvēks ir, kā saka, drusku sačākstējis veselības ziņā. Kas tur ko brīnīties?!? - Tas tikai liecina, ka televīzijai vajadzētu vairāk piedomāt pie raidījumu KVALITĀTES, apzinoties, ka daudziem no mums TV var būt jo svarīga saikne ar ārpusmājas dzīvi!
 
#
Kārlis Bārklijs 9.marts 2016 16:18 atbildēt
Uļa , Uļa,vienmēr Jūs esmu cienījis un cienīšu ,...bet, DRAUGS-TELEVIZORS? Ak svētā Ostrabramas dievmāte:((
 
#
es 9.marts 2016 15:56 atbildēt
Lai veselība un dzīvotprieks!
 
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers