Šā mēneša vidū apritēja divi gadi, kopš Radio SWH ēterā rīta raidījumā Rīta svīta kopā ar Andri Freidenfeldu ir Juta Jazz. Nebija viegli aizstāt BB Brokastis, nebija viegli publikai pierādīt, ka no rīta var iztikt arī bez Ufo. Taču, šķiet, pozitīvajai Jutai tas ir izdevies – klausītāji viņu ir pieņēmuši.
Kad pirms pāris gadiem pa skuju taku aizgāja Radio SWH raidījums BB Brokastis, šķita – kas gan to spēs aizvietot?! Rīta svīta to ir spējusi, un blakus šīs radiostacijas zīmolam Fredim jaunpienācēja Juta Jazz izklausās gluži labi. 15. jūlijā apritēja divi gadi, kopš viņa ir šajā raidījumā. «Tie ir kā svētki katrā rītā!» smaida Juta. Agri jāceļas? «Man nav jāceļas tikos, cikos to daru, man vienkārši pašai ir iekšējā vajadzība celties agri. Ceļos četros no rīta. Nē, tās nav šausmas, es izbaudu šos agros rītus! Lēnā garā sataisos, izbaudu dušas rituālus, lēnu ēšanu, paskatos ārā pa logu, kas šodien čivina – tā, mierīgi! Lai nav satraukuma. Jā, gulēt gan jāiet agri, desmitos vakarā es vairs neesmu sasniedzama,» atzīst Juta.»
Radiostacijā Juta būtībā ieradās kā balta lapa – iepriekš viņa Rīgas Hanzas vidusskolā bērniem pasniedza latviešu valodu un literatūru. «Mani uzaicināja kolēģis [Fredis] pamēģināt ar viņu sadarboties un pastrādāt rīta raidījumā. Pirms tam desmit gadus piedalījos tajā atrakcijā, ko tagad sauc par humora un satīras mirkļtvertni Ar pirmdienu nepietiek, bet senāk tas bija līdzīgais Melnā humora tops. Es iesūtīju jokus, tādā veidā arī iepazināmies. Radio SWH šad un tad organizēja tikšanās ar jokotājiem, bet mēs [ar Fredi] nebijām pārāk bieži tikušies. Pāris reizes paviesojos studijā, tikāmies arī kādās ballītēs, kurās spēlēja Labvēlīgais tips, tajās arī gadījās pārmīt dažus vārdus.»
Jokoja starpbrīdī
Nekādas iepriekšējas pieredzes darbā radio Jutai nav – viņa ir diplomēta filoloģe, beigusi maģistrantūru didaktikas novirzienā. «Sarunājām, ka [skolā] pabeigšu mācību gadu, tad trīs nedēļas atpūtīšos un sākšu strādāt radio. Laikam grūti iedomāties lielāku risku profesionālajā jomā. Protams, ka tāds bija! Taču man bija ļoti laba atbalsta komanda, tāpēc es nejutos tā, ka tūlīt pazudīšu no zemes virsas, ja man kaut kas neizdosies. Arī skola no savas puses atbalstīja, tur mani iedrošināja – pamēģini, ja sanāks, sanāks, ja nesanāks, gaidām atpakaļ! Drošības spilventiņi bija salikti visās vietās, arī ģimenē. Es tā padomāju: reiz piecelšos no rīta, man būs 98, paskatīšos atpakaļ uz savu dzīvi un nodomāšu – nu kāpēc es toreiz nepamēģināju?! Tikai tāpēc, ka bija bail? Tas nu gan būtu muļķīgi!» prāto Juta.
Patiesībā ar Radio SWH viņa cēlusies gadiem, ja paklausās, cik nopietni pieiets minētajam humora topam. «Melnā humora topā bija nepieciešams ātrums, jo tur man nebija laika divu iemeslu dēļ: joku iesūtīšanas laiks bija ierobežots, turklāt man tas saruka līdz piecām minūtēm, jo skolā bija jāsteidzas uz stundu. Tās bija tikai piecas minūtes, starpbrīdī, cik tajās paguvu izdarīt, ar to arī bija jāiztiek,» ar aizrautību atminas Juta. Uz pieļāvumu, ka tad taču viņa nav dzirdējusi topa uzvarētāju vārdus, Juta attrauc: «Dzirdēju gan! Nākamajā starpbrīdī! Pēdējos gados tiešām tā arī bija – vienā starpbrīdī raksti [jokus], bet aiznākamajā dzirdi rezultātus. Protams, ja arī tos nedzirdēju, balva man vienalga nekad garām nepagāja. Bet lielākais gandarījums, protams, bija dzirdēt. Un, ja es dzirdēju, ka vīri ēterā smejas, turklāt patiesi un no sirds, nevis prāto, kam šodien varētu iedot balvu – lūk, tā bija labākā balva!» Izklausās pēc atkarības... «Jā, mēs visi tur tādi bijām,» nopietni saka Juta. «Es uzskatu, ka visi, kas šajā topā jokoja, ir atkarīgi cilvēki. Iespējams, viņi paši par sevi tā nedomā, lai gan daudzi no viņiem piedalījās jokošanas procesā tolaik un joprojām dara to arī tagad.»
Kā dejojot
Lai gan Jutai nav lielas pieredzes darbā radio, rīta programmā viņa izklausās ļoti brīvi un relaksēti. «Jo tā arī ir, es tiešām ļoti brīvi jūtos! Atmosfēra radiostacijā uz vietas ir tieši tāda, un man ir prieks, ja cilvēki to sajutuši. Sākumā nervozēju un ļoti pārdzīvoju par kļūdām, bet tad sapratu, ka tajā brīdī, kad par to domāju, es vairs neesmu klātesoša konkrētajā situācijā, bet esmu joprojām kaut kādā pagātnes kļūdā. Mans ķermenis gan sēž tajā krēslā, bet mana prāta vai domu tur nav. Ir nākamā minūte, viss, mēs esam tajā, iepriekšējā vairs nav svarīga!» Ja brokastīs Fredis ar Ufo it kā saspēlējās, tad Rīta svītā Jutai tomēr ir vairāk tāda kā piespēlētājas loma. «Manuprāt, jebkurā duetā vīrietissieviete vīrietim ir jāuzņemas šofera loma, bet otrs ir tas, kurš palīdz, atbalsta un padod karti. Ja būtu otrādi, tad tas būtu kaut kāds dīvains veidojums, tas būtu tāpat, kā dejā vadīt vīrieti. Sievišķā un vīrišķā enerģija tad nebūtu līdzsvarā. Fredis ir ar stāžu, viņš ir pieredzējis, un uz viņu var paļauties – es jūtos absolūti droša, ar viņu strādājot. Ja ir duets, tad man tiešām tas ļoti, ļoti asociējas ar deju. Veči savā starpā – jā, tas ir ļoti normāli, ja viņi savā starpā it kā cīnās un paķer viens otru uz zoba. Bet duets vīrietis un sieviete – tas ir pavisam kas cits,» prāto Juta.
Fredis dienas gaitā pieraksta paša iedomātās tēzes vai jokus, un, kā izrādās, Juta dara tāpat. «Dažkārt pat visu dienu tveru kaut kādas sajūtas un mirklīšus. Ne jau viss no tā ir izmantojams, ne viss sanāk, jo radio ētera ātrums ir liels. Turklāt jārada sajūta, ka rīts ir patīkams – un tā arī ir! –, ka viss notiek līgani, raiti un jauki. Citreiz atnāc pilnu galvu ar idejām, ko varētu izstāstīt, bet šajās konkrētajās minūtēs kaut kas var nesaslēgties vai arī partneris izdomājis kaut ko citu un viņam ir ko stāstīt.» Protams, ik rītu jābūt labā garastāvoklī – klausītājs jau nav vainīgs, ja esi izkāpis no gultas ar kreiso kāju. «Jā, ir tādas dienas!» piekrīt Juta. «Bet vienalga tā smaidīšana kaut kā uzvar. Ir bijis tā, ka šīs četras stundas ēterā ir manas laimīgākās stundas un priecīgākie brīži no tās konkrētās dienas. Šādos brīžos pati pie sevis pateicos – labi, ka man jābūt šeit! Gribot vai negribot man jāizvelkas ārā no sava drūmā noskaņojuma, bet tas nav neiespējami, neizdarāmi vai attiecībā pret sevi vardarbīgi. Uz to brīdi ir jāpamainās un pēc tam var atkal iet pinkšķēt,» smejas Juta. «Emocionālās svārstības man pašai ir ļoti vajadzīgas, jo tad es varu izjust kontrastus, nav rutīnas vai vienmuļības sajūtas. Arī smieties stundu no vietas ir apgrūtinoši, dažkārt nepieciešams arī izraudāties.»
Juta nav Juta!
Un nu interesantākais: Juta nemaz nav Juta, protams, nav arī Jazz un pat ne Rasmusena – viņa ir Evija Gulbe, pazīstama bērnu grāmatu autore. «Juta Rasmusena ir mūsu kopdarinājums ar Andri – viņš izdomāja uzvārdu, bet es vārdu. Radās doma, ka ir vajadzīgs pseidonīms, jo man tolaik šķita, ka tas, ko dara Juta, un tas, ko dara bērnu grāmatu rakstniece, īsti nav savietojams. Bet tagad man tā vairs nešķiet, auditorijas tomēr ir pietiekami tālu viena no otras,» atminas Evija. «Jazz piespēlēja kāds klausītājs. Tas ir ļoti daudznozīmīgs vārds. Skatījāmies, ka viens no šī vārda tulkojumiem angļu valodā ir «jezga» – man šķita, ka es tiešām kaut kādā ziņā esmu jezga (smejas). Ieķiķinājām arī par [Utah Jazz komandas spēlētāju Andri] Biedriņu, nu, un vēl, protams, arī džezs kā mūzika – šis novirziens man ir simpātisks.»
Šobrīd Evija laidusi klajā trīs grāmatas, bet vēl divas gaida savu izdošanu. Laika pietiek? «Tie jau nav milzu romāni, tās ir grāmatiņas bērniem! To var mierīgi savienot ar darbu radio, es tur darbu beidzu vienpadsmitos! Bet tas nenozīmē, ka pārējā laikā sēžu rokas klēpī salikusi – patiesībā bieži vien vienīgais brīdis, kad es tā daru, ir braucot mašīnā. Ja pieķeros datoram, tad gan arī varu 14 stundas no (vai uz) vietas tā arī darboties. Tas gan parasti notiek brīvdienās – sestdienas un svētdienas man arī ir darbadienas. Tās man ir rakstāmās dienas.» Evija ir divu meitu – Beatrises (11) un Elizabetes (6) – mamma, tāpēc bērnu grāmatiņām rast iedvesmu ir stipri vieglāk. No tām pazīstamākā ir Koko un Riko, pārējās divas ir dzejoļi. «Grāmatā Koko un Riko ir par diviem žurkupuiku piedzīvojumiem. Mums bija tāds bēdu stāsts, ka vecākajai meitai pazuda mājas žurka – viņa to pieskatīja. Meita tik ilgi par to skuma, ka no visām iespējamajām terapijām izvēlējāmies stāstu terapiju – sākām gudrot, kas ar šo žurciņu varētu notikt savvaļā, proti, viņa satika draugu, kā ar dažādiem piedzīvojumiem viss nokārtojās. Es to izdomāju, izstāstīju viņai un pēc tam pierakstīju. Man ir brīnišķīga draudzene Linda Lošina, kura, kā izrādījās, prot izcili ilustrēt bērnu grāmatas – viņai pat bijis tāds sapnis. Viņa tam pieķērās, un sanāca ļoti labi. Nekas jau nejauši nenotiek!»
Brīvajā laikā Evija labprāt lasa – te nu viņai varētu labi saskanēt ar Fredi, kurš arī pazīstams kā liels lasītājs, taču... «Domāju, ka reti kuru grāmatu esam izlasījuši abi, jo viņš lasa citādu literatūru. Lai gan citiem tas var šķist savādi, bet – grāmatas izvēlas mani. Es grāmatu satieku, lasāmā grāmata vienkārši kaut kā nonāk manās rokās: kāds man to pēkšņi iedod, varbūt tā mētāsies tepat zem galda, es to pacelšu un sapratīšu, ka tā ir tā, ko man vajag izlasīt. Ja man ir kāda grāmata iekritusi sirsniņā, tad es to varu lasīt arī daudzkārt. Man smagākā literatūra ir tā, kura liek analizēt pašam sevi. Pie tādām pieķeros ar pūlēm. Taču, ja tā grāmata ir atnākusi, tātad vajag [to izlasīt], lai gan nekāds lielais kaifs tas nav.»
