Mēdz teikt, ka cilvēks pats ir savas laimes kalējs. Mēdz teikt – cilvēka liktenis ir viņa raksturs. Ir ticīgie, ir fatālisti, ir savrupie, paši sava ceļa gājēji. Taču ir arī tādi, kuri savas dienas gaitas un pat partnera izvēli nevar iedomāties bez astroloģijas, kārtīm un citām mistiskām, ar racionālu prātu grūti izskaidrojamām lietām. Jo viņi ir pārliecināti, ka zvaigznes un kārtis atšķirībā no cilvēkiem nemelo.
Alberts pēc astroloģijas izskaitļoja sievu
Alberts ir 55 gadus vecs uzņēmējs. Tā sakot, vīrs gados un ar dzīves pieredzi. No malas raugoties – racionāls, pragmatisks, pēc izglītības matemātiķis, kurš savulaik izskaitļojis visas pareizās darbības, lai veidotu veiksmīgu karjeru. Un ne tikai. Izrādās, Alberts jau daudzus gadus aizraujas ar astroloģiju, kā rezultātā pēc šķiršanās jaunas partneres meklējis, pārbaudot sieviešu datus astroloģijas portālā.
Alberta stāsts:
– Mani kopš mazām dienām interesējušas mistiskas lietas. Varēju sarunāties ar Mēnesi, jo man šķita, ka viņš ir dzīvs, skatās uz mani – tad pasmīn, tad sadusmojas. Naktī mēdzu mosties no sapņiem, ko mamma sauca par murgiem, mēdzu pats savā, nevienam nesaprotamā valodā sarunāties, redzēju dažādus notikumus, kas šad tad arī piepildījās... Mani piemeklēja kaut kādas vīzijas, piemēram, varēju aprakstīt, kāds izskatījās mans vectētiņš, lai gan ne uz fotogrāfijām, ne dzīvē viņu nebiju redzējis. Man toreiz bija kādi astoņi gadi, kad mammai un vecmammai stāstīju, ka opis bijis kārs uz meitām, gara auguma, tumši cirtainiem matiem un mīlējis iedzert šņabi. Vēlāk, kad pieaugu, uzzināju, ka no siltajām jūtām pret grādīgo viņš arī miris –vecmamma nebija ļāvusi pēc dzīrēm opim salāpīties, un viņam kļuvis slikti ar sirdi... Apkārtējie par manām pravietiskajām spējām tikai grozīja galvu un skaidroja to ar dvēseļu radniecību. Vēlāk, mācoties universitātē, man šķita, ka brīžam atveras trešā acs, ka redzu notikumus citā dimensijā un saslēdzos ar mistiskiem tēliem. Reiz, piemēram, pēc vētrainām svinībām pamodos svešā gultā, un man priekšā stāvēja zaļi cilvēciņi un aicināja līdzi. Es devos uz loga pusi, atvēru to, jau grasījos kāpt ārā (tas bija trešais stāvs), bet tajā brīdī manu kontaktēšanos ar «svešzemniekiem» pārtrauca spiedzoša nakts biedrenes balss. Zvalstīdamies atkritu atpakaļ, un vīriņi pazuda. Kad stāstīju citiem, par mani, protams, smējās, ka esmu zaļo pūķi, nevis mistiku saticis. Var jau būt, taču mani vienmēr pavadījusi doma, ka paralēlās pasaules ir un ka mēs daudz ko neredzam. Kad Latvijā parādījās pirmās ezotērikas grāmatas, pirku, cik vien varēju, un burtiski tās «ēdu». Man šķita, ka beidzot saņemu atbildes uz maniem jautājumiem. Pamazām sāku interesēties par astroloģiju, sāku meklēt likumsakarības. Kad astroloģija kļuva aizvien populārāka, es aizgāju uz konsultāciju pie Latvijā populāra astrologa. Uzklausot viņa padomu, nodibināju uzņēmumu tieši tajā dienā, kad viņš teica, un par firmas darbību sūdzēties nevaru. Toreiz par privāto dzīvi neinteresējos, jo man šķita, ka esmu veiksmīgi apprecējies, audzinājām divas meitas, līdzās bija mīloša, iekārojama sieviete. Viss kā nākas. Pēc kāda laika arī sieva nolēma izveidot savu biznesu. Es, protams, palīdzēju. Savā skaistumkopšanas salonā viņa varēja pavadīt visu dienu. Labi, ka bērni jau bija palieli. Un tad notika kaut kas dīvains. Sievai aizvien biežāk parādījās komandējumi, semināri... Uz trim vai četrām dienām. Un draudzenes viņu piesedza – to gan sapratu vēlāk, kad nejauši ieraudzīju sievu sarkanā BMW kopā ar mačo. Kursi bija izdevušies, mana laulība – ne... Es pārdzīvoju šķiršanos, pat raudāju, bet sieva vēlējās sākt jaunu dzīvi un apliecināt sevi blakus, kā viņai toreiz šķita, seksīgākam vīrietim. Nu ko lai dara, ka man ģenētiski kuplu matu cirtu vietā uz galvas mēnestiņš... Pēc šķiršanās meklēju atbildes, daudz lasīju, domāju un tad internetā atradu astroloģijas portālu, kur var noteikt partneru saderību, jāieraksta tikai vārds, uzvārds un dzimšanas dati. Kad ierakstīju mūsējos ar sievu, biju šokā – mums viss bija atzīmēts ar sarkanu, tas nozīmēja – totāla nesaderība! Jā, ko dara jaunības dullums, kad redzi savā priekšā tikai ārējo košumu... secināju un nolēmu šo portālu paturēt kā acuraugu. Pakalpojums, protams, bija par naudu, bet es tā aizrāvos, ka pārbaudīju gan saderību ar bērniem, gan darbiniekiem. Mana mozaīka salīmējās. Un tas bija vareni! Atlika vien atrast jaunu otro pusīti, jo viens negribēju dzīvot. Kā saka, laiks dziedē rētas, un jāiet tālāk. Sāku meklēt internetā iepazīšanās, un, tā kā biju (un joprojām esmu) par sevi diezgan labās domās, ilgi nebija jāgaida – sievietes rakstīja strēķiem. Pirmais, ko viņām jautāju, bija dzimšanas dati, un tad uzreiz tos ievadīju portālā. Ja redzēju, ka mums nesader, saraksti nemaz neturpināju. Ar puslīdz saskanīgajām aizgāju uz randiņu, taču parasti, ieraugot «dzīvajā», atradu pa kādai utij un pieklājīgi pateicos par kopīgi pavadīto vakaru. Turpināju meklēt savu ideālu, cerēju, ka noteikti jābūt kādai sievietei, ar kuru man portālā visas sadarbības ailītes būs zaļā krāsā. Un tad notika pats labākais! No sērijas – meklē visapkārt, bet neredzi, kas notiek paša pagalmā. Īsāk sakot, man firmā bija jānomaina grāmatvede, un uz pārrunām nāca vairākas pretendentes. Es nolēmu mūsu saderību pārbaudīt pēc astroloģijas, jo, kā nekā, vadītājam jāzina, ar kādiem cilvēkiem strādā... Dažu rādītāji man nepatika, citas anketas atliku malā pārdomām, bet, kad nonācu līdz pēdējai, gandrīz vai sastingu: visas ailītes zaļas, bet vislielākā saderība (procentuāli) seksuālajā ziņā. Sieviete, kura par mani astoņus gadus vecāka, precēta, ar trim bērniem un nepavisam ne vizuāli pievilcīgākā. Biju neizpratnē! Ko darīt?! Pirmo reizi redzēju tādu saderību. Man vajadzēja priecāties, jo tas bija tas, ko meklēju, bet es nezināju, ko iesākt. Nākamajā dienā izsaucu uz pārrunām divatā. Pasēdējām manā kabinetā, viņa izrādījās interesants sarunu biedrs, koķetēja... Pieņēmu darbā un nolēmu, ka jāmēģina. Jo pēc astroloģijas saskanēja visi parametri! Tuvojās Jaungada svinības un darbinieku balle. Dancojām, smējāmies, iedzērām, un tad pēkšņi jutu, ka manī kaut kas novibrē, jutu, ka šo sievieti iekāroju. Tas notika. Turpat manā kabinetā. Vai nu alkohola, vai zvaigžņu ietekmēti, bet jutāmies abi kā no striķa norāvušies. Kā jaunībā. Tāda kaisle, emocijas. Sākām tikties, un pēc pusgada pierunāju viņu šķirties. Cik ilgi tad slēpsies, par mūsu romānu jau zināja viss birojs. Abi nebijām vairs arī nekādi jaunie, lai tērētu laiku. Ilze – tā sauc manu sievu – ir lieliska joprojām, pat pēc desmit gadu kopdzīves. Bet astroloģijas portāls – mans uzticamais draugs... Arī joprojām.
Ieva Īstā meklēšanu uzticēja Taro kārtīm
Ieva ir ierēdne, strādā labi apmaksātā darbā ministrijā. Viņai ir 44 gadi, jaunas attiecības, par kurām viņa ir pārliecināta – beidzot Īstais! Ceļš, kā viņa līdz tam nonāca, ir saistīts gan ar stingru gribu, ka viņa atradīs savu cilvēku, gan uzticēšanos Taro kārtīm.
Ievas stāsts:
– Sievietei ap 40 ir vai nu ģimene, bērni, vai noteikti kāda šķiršanās aiz muguras. Un tad vai nu viņa izlemj dzīvot viena, vai meklē jaunas attiecības. Es esmu no otrajām. Biju precējusies, un, lai gan savu vīru pirms daudziem gadiem vairāk iemīlēju ar prātu, nevis sirdi, jo viņš bija par mani vecāks, gādīgs, turīgs, šķiršanās, protams, sāpēja. Atceros, toreiz domāju – materiālajā ziņā man ir viss, bet sirds tukša. Tāda vienaldzība, apātija iestājās. Un tad es nospriedu, ka nākamo partneri izvēlēšos tikai ar sirdi. Tikai ar jūtām. Kā jau daudzām sievietēm, arī man šad tad patīk mistiskas, ar prātu neizskaidrojamas lietas. Mana draudzene bija iemācījusies likt Taro kārtis. Zīlniecēm salonos neuzticējos, lai gan studiju laikā biju arī tādos paviesojusies, bet draudzenei ticēju. Kādā šķirto sievu vakarā, kā mēs mēdzām saukt draudzeņu tusiņus, sēžot pie vīna pudeles, Zanda – mana draudzene – piedāvājās izlikt Taro kārtis. Es piekritu. Atceros, toreiz aiz loga bija ziema. Zanda izlika, un kas gan sievieti aukstā dienā labāk var sasildīt, ja ne pravietojums, ka viņu gaida iepazīšanās, ka jūtas būs abpusējas un viss noslēgsies ar kāzām... Sapriecājos, lai gan klusībā pie sevis jau sen biju pārliecināta, ka satikšu savu īsto cilvēku, ka man viss būs. Un, manuprāt, ja ļoti kaut ko vēlies un Dieviņam savu lūgumu esi skaidri noformulējusi, tad tas arī piepildās. Tikai jāzina, ko lūgt. Un nedrīkst sēdēt istabā, gaidot princi, jo viņš var aiziet garām tavai mājai. Tāpēc es pati arī kaut ko darīju – reģistrējos iepazīšanās portālos, gāju uz randiņiem, taču ikreiz, kad partneris nešķita saistošs, nākamajam randiņam nepiekritu. Biju nolēmusi nesamierināties ar to, ko varu dabūt. Man vajadzēja manu cilvēku. Tā pagāja ziema, pienāca pavasaris, vasara... Es turpināju meklēt, gāju uz randiņiem kā uz darbu, līdz beidzot!... Mans īstais mani atrada pats. Arī internetā. Sākām sarakstīties, man patika viņa valoda, joki, izrādījās, ka mums ir kopīgas intereses, uzskati. Pēc nedēļu ilgas sarakstes norunājām randiņu. Jāsaka godīgi, ka man nepatīk iepazīšanās internetā, jo līdz šim uzskatīju, ka normālu cilvēku (vīriešu) tur nav (un tāda bija arī mana randiņu pieredze). Un vienmēr šķitis muļķīgi, ka vispirms redzi cilvēka bildi, kas bieži vien samelo, jo «dzīvajā» izrādās, ka Jančuka vietā tev pretī stāv nedaudz ar aizdusu sirgstošs Jāņu tēvs... Turklāt man svarīga ir arī vīrieša balss, un, ja telefonā, pirms vēl neesmu satikusi cilvēku, jūtu, ka balss nepatīk, zinu, ka nekas labs no randiņa nebūs. Pirms tikšanās man vienmēr svarīgi trīs komponenti: bilde, balss, valoda. Un Ivars man patika gan pēc bildes, gan balss, gan runas veida. Ārprāts!!! Spiedzu draudzenei pēc pirmās telefona sarunas ar viņu! Es laikam būšu iemīlējusies! Taču trakākais bija priekšā! Randiņš! Sapucējos, uztraukusies devos uz kafejnīcu, kur bijām norunājuši tikties, un gaidīju. Un tad viņš nāca – rokas izpletis, smaidošs, jautrs, augumā gan mazāks, nekā es domāju. Parunājāmies, un atvadoties viņš izteicās, ka gribot satikt vēlreiz. Es piekritu. Pirms tam, protams, draudzenei biju palūgusi izlikt arī kārtis, un viņa man Ivaru noraksturoja – nopietns, ir savs bizness, pirms vairākiem gadiem šķīries, ātrs pēc dabas, bet labu sirdi... Un teiktais nākamajā randiņā, kad jau parunājāmies nedaudz vairāk arī par sevi un pagātni, apstiprinājās. Norunājām tikties vēl... Es biju priecīga, jo Ivars manai sirdij lika sisties ātrāk. Viņš tiešām mani vizuāli saistīja kā vīrietis! Sen tādas sajūtas nebiju baudījusi, tāpēc priecājos. Bet tad sekoja šoks – viņš pazuda! Nodomāju... nu jā, laikam nekā... Atkal steidzu pie draudzenes pēc padoma, pēc Taro kārtīm. Tās rādīja, ka viņam darbā kādas nepatikšanas, bet viņš par mani domā... Draudzene teica, lai es piezvanot. Teicu – nē, es negribu pirmā, es nezvanīšu! Bet beigās saņēmos un piezvanīju – un tik tiešām Ivars bija priecīgs mani dzirdēt, stāstīja, ka nelielas problēmas biznesā, bet viss atrisinās, un aicināja tikties. Braucām staigāties pa mežu, pirmie skūpsti – un, ah, kā man patīk, kā viņš bučojas – sapriecājos un nospriedu, ka gultā tad viņš noteikti arī būs labs. Kad tikām līdz gultai, pārliecinājos, ka tā tas arī ir, un lidoju vai septītajās debesīs. Man kopā ar viņu bija tik labi! Un tad sekoja šoks! Viņš atkal pazuda... Klusums. Trīs dienas, nedēļa... Es, būdama lepna, pati negribēju viņam zvanīt, vēl nospriedu – redz, kā puisis pārgulēja, savu dabūja un pazuda... Sirds bija bēdīga un nemierīga, tāpēc atkal lūdzu, lai draudzene izliek kārtis. Tās bija kļuvušas par manu padomdevēju. Kārtis uzrādīja, ka viņš piezvanīs un viss būs labi, ka viņam atkal problēmas darbā. Jā, laikam sievietēm grūti izkonkurēt vīriešu biznesa lietas... Ivars tiešām tajā pašā vakarā piezvanīja, atvainojās, ka bija pazudis, un tūlīt pat aicināja uz randiņu. Lai gan man šķita, ka pēc labā toņa vajadzētu patielēties, piekritu un pavadīju burvīgu, kaislīgu vakaru. Es biju aizrāvusies, bet par viņa jūtām nebiju īsti pārliecināta, tāpēc atkal prasīju padomu kārtīm. Var teikt, ka ikreiz, kad par kaut ko šaubījos, kad uz Ivaru apvainojos vai sadusmojos, kad viņš nezvanīja. Ikreiz prasīju draudzenei izlikt kārtis un klausīju, ko tās saka. Varbūt izklausās muļķīgi un naivi, bet es zinu – ja nebūtu ņēmusi vērā, ko rāda kārtis, es jau sen, ņemot vērā manu raksturu, šīs attiecības būtu salaidusi dēlī. Kopš mūsu iepazīšanās ir pagājis pusgads, un tagad es vairs nesatraucos, jo jūtu un zinu, ka Ivars ir, tā sakot, noparkojies mūsu attiecībās. Es savukārt esmu stingri pārliecināta, ka beidzot esmu satikusi savu cilvēku.
