Piektdiena, 26.aprīlis

redeem Alīna, Rūsiņš, Sandris

arrow_right_alt Izklaide

VAKARA ZIŅAS: Rubiks šoruden svinēs 80. jubileju

© f64

Alfrēda Rubika (79) vārds raisa dažādas emocijas. Vieniem viņš asociējas ar iespējamo metro celtniecību Rīgā, citiem – ar padomju dzīves «labumiem», tomēr, šķiet, vairākumam bijušais Rīgas mērs atmiņā palicis ar 1991. gada augusta puča notikumiem. Šogad Alfrēdam Rubikam apritēs 80 gadu. Laiki un iekārta mainījušies, viņa komunistiskā pārliecība – ne. Kā ik gadu, arī šogad 9. maijā Rubiks teica runu Uzvaras parkā.

Dievam netic

Lai gan augusta pučs 1991. gadā un vēlāk arī ieslodzījums no 1995. līdz 1997. gadam Alfrēdam Rubikam lika zaudēt ne tikai ietekmīgo statusu sabiedrībā, bet pasijāja arī draugu rindas, kažoku uz otru pusi viņš nemeta un turpināja ticēt komunisma idejai. Rubikam šī pārliecība ir kā reliģija. Jo Dievam viņš netic. «Kad biju maziņš, mani kristīja, bet tagad sevi saukt par ticīgo nevaru. Es uzskatu tā – vai nu ir zinātniskais pamatojums, vai mistiska. Arī komunismā bija dažas utopiskas idejas,» televīzijas «Rīga TV24»raidījumā «Rampas ugunis» skaidroja Alfrēds Rubiks.

Ik gadu 9. maijā Rubiks, kurš tagad ir Latvijas Sociālistikās partijas priekšsēdētājs, dodas uz Uzvaras parku un saka runu klātesošajiem līksmotājiem. Piemineklis Uzvaras parkā viņam ir daudz tuvāks – kā nekā celts arī viņa valdīšanas laikā Rīgā. «Piemineklis veltīts Lielā Tēvijas kara uzvarai, lai godinātu cilvēkus, kas cīnījās pret fašistisko Vāciju. Kad beidzās Tēvijas karš, man bija tikai desmit gadu, bet es labi atceros kara šausmas un zinu, ka nekas briesmīgāks nevar būt.» Rubiks atzīst, ka katram ir savs pasaules redzējums un viņējais nav mainījies kopš padomju laikiem. Kāpēc tik strikti? «Biju studējis Ļeņingradā (tagad – Sanktpēterburga) augstākajā partijas skolā, mācījos trīs gadus un ticēju, ka cilvēka dzīve var tikt iekārtota labāk.» Taču ar viena cilvēka mūžu komunisma uzcelšanai esot par maz. «Man šogad būs 80 gadu, un diez vai es nodzīvošu līdz 120 gadiem, kad kaut kas varētu mainīties,» viņš smaidot nosaka un piebilst: «Taču tā dzīvot kā šodien nevar.» Rubiks joprojām ir pārliecināts, ka padomju laikos dzīve bija labāka. Un, lai gan tā sauktā marksisma ideja – no katra pēc spējām un katram pēc padarītā – daudziem, kas oponē sociālisma iekārtai, raisa pretrunīgas emocijas, Rubiks tam nepiekrīt. «Vienlīdzību nevar saprast tā, ka visiem vienādi maksāja. Katram ir dažādas spējas, un katram dažādi maksāja. Protams, noteikti bija arī krāpšanās, bija blatu sistēma,» Rubiks atzīst. «Nebija lielas preču izvēles, bet jāņem vērā – no kāda līmeņa Padomju Savienība attīstījās. Šodien veikalos viss ir, bet to nevar nopirkt! Valstij nav naudas, cilvēkiem nav naudas...» nosaka Rubiks, stingri paliekot pie savas pārliecības.

Neatbalsta praidu

Rubiks arī lepojas, ka bijis Rīgas mērs. «Ir pagājis daudz laika, ir vairākas labas lietas, vairākas sliktas, kas notikušas... Man patīk, ka ir vairāk svētku, koncertu, bet, piemēram, arhitektūras ziņā nepatīk jaunā bibliotēka.» Un, ja viņam šodien būtu teikšana, Rubiks nepieļautu Rīgā praida organizēšanu. «Tas ir pretdabiski, esmu redzējis, kā viņi uzvedas ārzemēs... Es nepiekristu.»Arī daudzi cilvēki Rubiku atceras kā pilsētas mēru. «Kad eju mājās kājām vai braucu tramvajā, trolejbusā, man vienmēr pienāk klāt cilvēki un grib parunāties,» stāsta Rubiks.

Viņš jau kopš bērnības mācīts, ka visam jābūt stingri savās vietās, jābūt kārtībai. Viņa dzimtajā pusē Daugavpilī Rubika ģimenei bijis lauku īpašums ar vairākiem hektāriem zemes, un viņš jau kopš mazām dienām radināts pie lauku darbiem. Joprojām mākot iejūgt zirgu un jāt.

Vislielākais prieks Rubikam esot par saviem bērniem un mazbērniem, bet savu brīvo laiku Rubiks vislabprātāk pavada makšķerējot un dodoties pastaigā.

Alfrēds Rubiks: 

No 1984. līdz 1990. gadam Rīgas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs.

1991. gada augustā – Latvijas Ārkārtas stāvokļa valsts komitejas priekšsēdētājs. 23. augustā tiek aizturēts, izvirzīta apsūdzība apvērsuma organizēšanā.

1995. gadā notiesāts, sodīts ar brīvības atņemšanu uz 8 gadiem par darbībām, kas vērstas uz valsts varas gāšanu. 1997. gada novembrī pirms termiņa atbrīvots no cietuma.

1996. gadā izvirzīts Valsts prezidenta amatam, iegūst 5 balsis no 100.