Seksologs un psihoterapeits Arturs Šulcs ir ekscentrisks un provokatīvs. Tāds viņš ir arī šajā sarunā, kuras mērķis nav tikai izaicināt. Un «Praktiskā Astroloģija» labprāt pievienojas Artura Šulca vēlējumam: «Nevajag baidīties būt laimīgiem!»
- Kāpēc latviešos joprojām dzīvo mīts par vasaras saulgriežiem ar visām no tā izrietošajām sekām? Pat ne puse Latvijas bērnu netiek ieņemti Jāņos, bet paši sev tomēr mēdzam atgādināt par Jāņu nakts saistību ar auglību.
- Sabiedrība saglabā domāšanas stereotipus, kā jūs sakāt - mītu. Pamatā ir mīts par Saules kustību gadā, gads sadalīts četros lielos etapos no vieniem saulgriežiem līdz otriem, un saulgriežos vai saulstāvjos tiek svinēti svētki. Tā bija, ir un būs visās kultūrās. Mīts piešķir dzīvei jēgu. Tas ir senču iedibināts. Cilvēki konkrētā brīdī prasa svētkus, viņiem tos vajag. Svētkiem ir publiskā daļa - visi priecājas, sanāk kopā, vienojas ar draugiem, paskatās, kas ir izdarīts, un plāno, kas jāizdara. Un ir slēgtā daļa, kurā ietilpst arī seksuālas lietas. Tas ir dabiski ne tikai vasaras saulgriežos, bet arī pavasarī un ziemā. Auglības jautājumi tika aktualizēti visos svētkos. Tas ir pastāvēšanas pamats.
- Mūsdienu sabiedrība ir kļuvusi seksuāli pielaidīgāka, tik un tā nepamet sajūta, ka papardes zieda meklēšanai tiek gaidīts akcepts no egregora - varbūt rīkojos ne visai tikli, bet šoreiz tā drīkst.
- Tā ir senatnes tradīcija, ka trīs dienas ap saulgriežiem tiek atcelti noteikumi - nav jābūt uzticīgam, nav jābūt vienam ar otru. Šajās dienās var saņemt visu, ko vajag - pieredzi, ja kāds nav to dabūjis, grūtniecību, kam tā līdz nav iestājusies. Ja kāds grib veidot attiecības, tad viņš var pārvarēt barjeras un dabūt tādu pieredzi, ko parastā laikā nevarētu. Šis laiks mudina - meklējiet viens otru, dariet visu, un tas ir atļauts. Vai mēs esam kļuvuši pielaidīgāki? Nē, vienmēr esam bijuši jutekliski un seksuāli. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā latvieši izceļoja uz Krieviju cerībā iegūt zemi. Tad Krievijas, Sibīrijas iedzīvotāju vidū par latviešiem bija teiciens, parupjš gan. «Čto u latiša? H** da duša.» Teiciena būtība - latvieši ir dvēseliski un seksuāli. Nebija melots.
- Daudzi aizvien ievēro Jāņu rituālus. Kāda ir to nozīme?
- Rituāls ir sakrālā sastāvdaļa. Daudziem cilvēkiem trūkst emociju, sajūtu, pazūd vēlēšanās būt kopā. Tās ir sekas desakralizētai seksuālajai dzīvei. Cilvēki šobrīd meklē jaunu ceļu pie sakrālā un saprot, ka organizētās reliģijas to nepiedāvā. Kas par to liecina? Ka astroloģijai, ezotērikai, dažādām dzīves kultūrām, Austrumu dzīves ziņām ir milzīgi daudz piekritēju ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā. Salīdzinoši nelielā pilsētā Valmierā ir piecas līdz septiņas jogas grupas. Cilvēki meklē alternatīvu, kur iesaistīts ķermenis, psihe un kultūra, jo baznīca vairs neapmierina vajadzības pēc garīguma. Cilvēki meklē un atrod senču dzīvesziņu pirmskristietības laika kultūrā. Tās ir tradīcijas, ko mēģina atjaunot. Kopš nededz raganu ugunskurus un citādi domājošos ķecerus nemet ugunī, tas nav nekas jauns, tā notiek ne tikai Latvijā. Cilvēki veido dažādas grupas, veic rituālus, tajā skaitā seksuāla rakstura. Seksuāla rakstura rituāli nav tikai dzimumakta izdarīšana. Pie rituāliem pieder budēļos iešana, kad Meteņos nes kopā sasietus divus sīpolus un burkānu (steberi jeb auglības simbolu - red.). Cilvēki maina identitāti, dzimumu lomas - sievietes piesien to burkānu un bakstās apkārt, vīrieši pārģērbjas par citiem tēliem. Cilvēki ar masku palīdzību nomaina savu identitāti un paskatās uz dzīvi citādi. Seksuāli rituāli ir bijuši un pastāv arī tiešā veidā - saimnieks un saimniece iet uz lauka mīlēties, lai būtu auglība nākamajā ražas periodā. Tajā nav nekā slikta. Dzimumakts pabaro un veido egregoru, cilvēki jūtas vienoti, viņiem tas ir nozīmīgi un skaisti, un sakrālais atgriežas seksuālajā dzīvē. Iepriekš dzimumakts bija medicīniski bioloģisks process, kas vajadzīgs tikai vīriešiem. Jo sieviete bija prece vai lieta, kuru varēja noprecēt un kurai bija viena funkcija - paklausīt un dzemdēt bērnus. Bet sieviete ir līdzvērtīgs cilvēks vīrietim, un abi var būt brīvi savās jutekliski seksuālajās izpausmēs. Tas stiprina viņu savienību un varētu būt viens no virzieniem, kas stiprinātu ģimenes institūtu Latvijā.
- Pie seksologa nāk medicīniskā nozīmē veseli cilvēki. Bet, ja reiz nāk, tad viņiem ir neatrisinātas problēmas?
- Viņi risina sajūtu un emociju trūkumu. Sūdzas par rutīnas sekām. Viņi saprot, ka kaut kas ir jārisina, jo neapmierina seksuālās dzīves kvalitāte vai dzimumizglītība. Man nav lielas tabletes ar laimes hormonu visām kaitēm vai visai sabiedrībai, no kuras pusi nolauzt vienai, otru pusi - citai vainai. Lai gan cilvēki cer, ka farmācijas industrija darīs brīnumus - būs speciāla ziede par desmitiem eiro vīriešiem mūžīgai stāvēšanai vai sievietēm - laimei. Es teiktu: netērējiet naudu, lētāk ir nopirkt roku krēmu un olīveļļu, un pietiek ilgam laikam. (Smejas.) Labums nav mazāks, ja ne vēl lielāks. Tautai ir pazīstami savi līdzekļi, ne velti saka - slīd kā pa sviestu. Senči ir lietojuši pieejamās taukvielas arī intīmo procesu uzlabošanā.
- Mūsdienu cilvēki ir seksuāli izglītoti? Vai starp seksuāli izglītotu un seksuāli laimīgu var likt vienlīdzības zīmi?
- Divas dažādas lietas. Ja cilvēks ir seksuāli izglītots, viņam rodas vairāk resursu. Ja ar seksualitāti viss ir kārtībā, ja viņš zina, kā pats seksuāli uzvedas, saprot, kā un kur dabūt baudu, tad viņam ir izvēles iespējas. Viņš neraud spilvenā, bet paskatās, kā savu vajadzību apmierināt, ko var dot otram, jo viņam ir zināšanas. Ja spēj dot otram, tad kļūsti interesants un vari veidot attiecības. Zināšanas, prasmes un pozitīva attieksme - lūk, resursu avots attiecību veidošanā.
- Un daudziem piemīt tādas prasmes un zināšanas?
- Daļai cilvēku ir, daļai nav. Tāpēc viena no problēmām, ko nāk risināt pie seksologa - ieraudzīt savus resursus, ko iepriekš nav atpazinuši. Nāk tie, kuriem sāk apnikt attiecības - viņi saprot, ka cilvēks ir mīļš, bet kaut ko dara neprasmīgi vai nedara vispār. Tad meklē risinājumu, tajā skaitā seksuālu, jo neviens no abiem nav slikts, tikai trūkst zināšanu. Kāds neprot noglāstīt, pateikt komplimentu. Pārdesmit gadu dzīvo laulībā, bet neprot pateikt labus vārdus. Paņem vārdnīcu, tur jau viss ierakstīts, nekas nav īpaši jāizdomā! (Smejas.)
Jā, iespējams, kādam ir bijusi slikta pieredze. Ko ar to darīt? Pabeigt. Skatāmies, kas noticis, varbūt ir kādi slēpti notikumi, kas neļauj dzīvot labi. Kā iegūt identitāti, tas ir, kļūt par pieaugušu sievieti vai vīrieti? Pase kabatā, bērni un pat mazbērni neko nenozīmē. Ja nabassaite nav pārgriezta, tas nav autonoms cilvēks. Ja cilvēks nav autonoms, kādas attiecības viņš var veidot? Citi ar viņu visu laiku komunicē kā ar mazu bērnu. Nevar teikt, ka tādam cilvēkam ir diagnoze, bet laimīgs viņš nav. Taču grib dabūt laimi.
Cilvēki nāk pabeigt sliktās pieredzes, risināt krīzes un laulības stabilitātes jautājumus. Cilvēks grib nomainīt cietēja statusu uz savas dzīves saimnieka, dzīves baudītāja statusu. Mani visvairāk pārsteidz tas, ka cilvēki ir gatavi ciest, bet negrib baudīt, baidās no seksuālas baudas.
- Ciešanas padarītas cēlas, bet bauda - nosodāma.
- Jā, ja ciet, tad saņemsi svētību. Bet kādēļ dievs ir devis ķermeni un baudas receptorus un psihē un ķermenī tie ir paredzēti? Kāpēc ir jācieš? Tādēļ, lai varētu turēt visus pakļautībā? Cilvēkiem dažreiz ir brīnums, dzirdot, ka drīkst baudīt un tāpēc nekļūst netikumīgāks. Pasaulei vari dot vairāk, ja baudi. Nevajag baidīties būt laimīgam!
- Cilvēks nepiedzimst ar zināšanām par seksualitāti, tās ir jāiegūst. Skolā bērniem grasās mācīt tikumību, bet ne izpratni par seksualitāti.
- Jautājums ir par tikumības saturu. Tikumīgi ir būt seksuālam, tikumīgi ir gribēt un iegūt tuvību ar otru cilvēku abpusējā saskaņā.
- Šaubos, vai tikumības mācības vadlīnijas būs tik drosmīgas.
- Skola nav vienīgā izglītības institūcija. Šobrīd pasaule ir vaļā. Par to ir rakstīts literatūrā neatkarīgi no politiskās iekārtas un cilvēkiem. Daļa puritāņu, baznīcas, politiķi vēlas veidot totalitāru sistēmu, aizliedzot seksualitāti. Tad cilvēkā tiek aizvērta iespēja noņemt trauksmi. Ko seksualitāte dara cilvēkkapitālam? Sabiedrībai tiek dota iespēja būt mierīgai ar dabiskiem fizioloģiskiem un emocionāliem līdzekļiem. Cilvēks var samīļot sevi, var veidot līdzvērtīgas attiecības ar citiem, viņam ir ko dot otram cilvēkam. Mums ir juteklisks ķermenis, ja to pieņemam, tad tas ir ieguvums pasaulei, sev un citiem. Tad atzīstam arī otru cilvēku, un abpusējā atzīšana, cieņa vienam pret otru, tajā skaitā seksuāli jutekliskā veidā, veido cilvēkkapitālu. Rodas veselīgas ģimenes, dzimst veseli bērni, sabiedrība ir laimīga un negrib karot, okupēt, iebrukt, pakļaut. Cilvēki ir mierīgi un spēj sadzīvot. Tiklīdz kādā sabiedrības daļā - vīriešos, sievietēs, jauniešos, politiskā vai reliģiskā grupā - ir trauksme, tai tiek atņemts ķermenis, seksualitāte.
- Diemžēl valsts sievietēs rada trauksmi, mēģinot sievietes ķermeni padarīt par valsts īpašumu. Saeimas deputāti un baznīca sieviešu vietā grib regulēt pat rīkošanos ar apaugļotām un neapaugļotām olšūnām.
- Pajautājiet, kā ir no dzimumu līdztiesības viedokļa! Vīrieši arī kaisa savu sēklu, un nezinām taču, kur. Tad ir jāreģistrē katra sēklas izlaišana. Nedrīkst vienam dzimumam noteikt vienus noteikumus, otram - citus. Dzīvē notiek tā, ka grūtniecība dažreiz nav vēlama. Tautas medicīnā ir zināmas vairāk nekā 400 zālītes, ar kurām tādā gadījumā var palīdzēt. Senatnē izmantoja maura sūreni - jaunu meitu zāli, biškrēsliņus, pelašķus, arī vaivariņus. Tas cilvēkiem ļauj kontrolēt savus procesus un ir normāls sievietes un vīrieša komunikācijas elements. Tas būtu jāmāca skolā - ja dzemdējat bērnu, tad jāuzņemas atbildība. Ja to nevarat, tad ir šāds process, un tas nav ne šausmīgs, ne briesmīgs. Šobrīd tas ir saspicēts jautājums, lai kontrolētu sievieti.
- Runājat kā Latvijas piektais feminists, izlasīju, ka četri vīrieši jau saņēmuši šādu nopēlumu. Ja esam nonākuši līdz politikai, jautāšu jūsu domas par valdības plāniem par trešdaļu samazināt šķiršanos un palielināt oficiālu laulību skaitu. Kā var piespiest precēties un kāpēc tas būtu jādara?
- Šis ir mēģinājums iejaukties privātās dzīves jomā ar valsts līdzekļiem, ko demokrātiskā sabiedrībā parasti nedara. Demokrātiskā sabiedrībā cilvēki paši regulē attiecību jomu - reģistrēt attiecības vai ne. Diskusija par partnerattiecību jautājumu liecina par to, ka tas nav nepieciešams dažiem simtiem geju vai lesbiešu, kas gribētu sakārtot savas attiecības, bet ka cilvēki neuzticas oficiālās laulības institūtam. Acīmredzot tas ir sevi diskreditējis.
- Pārfrāzējot klasiķi, gribēšanai precēties jānāk «no iekšām», nevis pēc valdības norādījuma.
- Atcerieties, neatkarības atgūšanas sākumā bija šķiršanās bums. Tas nozīmē, ka laulības bija noslēgtas aprēķina dēļ.
- Vai sabiedrības spiediena dēļ.
- Jā. Un tie, kas bija spiesti laulāties, izšķīrās, jo saprata, ka viņiem to nevajag. Tagad tas būtu totalitārisma reflukss, atvēmiens. Vai tad ar varu stieps uz dzimtsarakstiem vai baznīcu? Cilvēki vairs negrib liekuļot. Kāpēc lai valsts stabilizētu divu cilvēku attiecības? Tas ir absurdi. Valsts iejaucas intīmā jomā? Tā nedara. Var jau iesaukt kā armijā un ārā nevienu nelaist, kamēr nav apprecējušies vai palikuši stāvoklī. Šīs lietas jārisina ar baltiem zīda cimdiem, nevis brutāli.
- Kurš vieglāk dabū baudu - vīrietis vai sieviete?
- Baudu varam gūt arī masturbējot. Tomēr gan sievietei, gan vīrietim vajag emocionālo komponenti. Ja tas ir samocīts process, tad ne vīrietis to grib, ne sieviete. Vajag to darīt ar cieņu un mīlestību pret sevi un otru cilvēku. Ir jābūt priekšspēlei, par ko vīrieši bieži vien aizmirst. Ja gribi vakarā mīlēties, tad no rīta jāaizsūta īsziņa, jāpiezvana, jāparunājas, ideāli būtu, ja vēstījums notiktu abos virzienos. Mēs uzturam emocionālu, pozitīvu noskaņu pirms tuvības, jo tuvība nav tikai atrodoties dzimumaktā. Vajadzētu atrast emocionāli kopīgu nodarbi. Ideāla ir dejošana. Runāju par sociālām dejām, ko cilvēki dejo viens otram, nevis šovos. Ja vīrietis ir prasmīgs dejotājs, tad deju placī viņš sievieti aizvada līdz baudai. Bieži vien deja ir ideāla priekšspēle, jo sagatavo sievieti seksam. Cilvēkiem jābūt kopīgiem pārdzīvojumiem, viņiem jāsvin svētki, jāiet uz kino vai teātri, kopā jāceļo. Tad cilvēki būs kaut ko atklājuši par sevi, izzinājuši otru. Ja iesaistās arī bērni, tas stiprina attiecības.
- Mīlēšanos vajadzētu ieplānot?
- Mēs dzīvē daudz kam noskaņojamies. Piemēram, gatavojamies ballītei. Tāpat arī izdomājam, kā pavedināt otru. Tas ir jauki. Mēs gribam kulmināciju. Ja dzīve iet tikai plakani, tad ir depresija, apnikums, negribas ne strādāt, ne dzīvot, ne attiecības. Cilvēks jūtas kā darba vergs.
Ja cilvēks plāno seksu, tad viņam jābūt iekšēji disciplinētam, jāsagatavo sevi, tā ir komunikācija, otra iesaistīšana, komplimentu izteikšana. Sekss liek savākties, koncentrēties, attīstīt personību. Nevari iet uz tikšanos šāds tāds, lai mīlētos, jāievēro higiēna, jābūt veselībai, intimitātei. Tas disciplinē.
- Heteroseksuāļi, biseksuāļi un homoseksuāļi ir klasika. Pēdējos gados tiek runāts par aseksuāliem cilvēkiem. Lasīju, ka Japānā daudzi trīsdesmitgadnieki vīrieši ir nevainīgi. Viņiem ir bail no reālām attiecībām ar dzīvu cilvēku.
- Ja cilvēki grib seksu, tad par aseksualitāti nevar runāt. Pie manis bijuši četrdesmitgadīgi nevainīgi vīrieši. Viņiem kāds kaut ko pateicis, un ir bail pārkāpt barjerai, bet attiecības gribas. Ir sievietes, kuras emocionāli iedrošinu dzimumaktam. Sievietei ir 38 gadi un bijuši divi, trīs dzimumakti. Kad ar to strādājam, cilvēks saprot, kāpēc tā noticis, kādi šķēršļi traucējuši. Kad tos noņemam, tad atrod partneri. Tas ir mīts, ka nav cilvēku, ar ko satikties. Visu var atrast, ja tikai uzdrošinās. To var uzskatīt par seksuāli vientuļo cilvēku iziešanu no skapja. Sieviete ap gadiem 40 saka: es nevaru ar vīrieti dabūt orgasmu. Atbildu: tu izvēlies tādus, kam dzīves kārtībā nav ieplānota orgasma baudas došana sievietei. Viņa sāk prātot: jā, kāpēc man tādi vajadzīgi? Sāk vērot, kā vīrieši kustas, ko domā, un vīrieši to jūt.
- Acis atveras.
- Cilvēks atveras. Es nevaru dzīvot cilvēku vietā, bet varu simboliski pavērt zarus un parādīt - redz, kur mežā ir pļaviņa, un tur drīkst un var spēlēties. Cilvēki nedzīvo dzimumdzīvi un baidās no tās dažādu iemeslu dēļ. Viņi ir jāiedrošina, lai iegūst to, kas pienākas, tajā skaitā seksualitāti, pārējo prot paši - naudu nopelnīt, komunicēt, aizbraukt uz ārzemēm. Ir barjeras, priekšstati un klišejas par to, kas ir slikti un netikumīgi, un cilvēks baidās, ka viņu nosauks par izvirtuli vai mauku.
- Pēc dabas likumiem seksuālā enerģija ir jāiegulda tikai seksā vai to ieteicams sublimēt citur - piemēram, radošā darbā?
- Pēc vectēva Freida, mums ir divi lieli dzinējspēki. Viņš runāja par seksuālo enerģiju un agresiju. Viss pārējais ir pārveidotas darbības. Daļu agresijas un seksualitātes lietojam tiešā veidā, nodarbojoties ar seksu, pelnot, medījot, strādājot, radot bērnus, dzīvojot atbilstoši vēlmēm un mērķiem, daļu - netiešā veidā. Ja to apspiež, piemēram, neļauj cilvēkiem izteikties, iekšēji rodas ārprātīga agresija un vardarbības potenciāls. Tas sprāgst ārā. Totalitārisms to mērķtiecīgi virza pret kādu cilvēku grupu, piemēram, pēc etniskās pazīmes. Ideāls mērķis ir atšķirīgie. Šobrīd pēc etniskās pazīmes nevar uzbrukt, bet var izmantot seksualitāti - geji un lesbietes ir citādie. No ezotērikas teorijas seksuālās enerģijas sastāvēšanās liek cilvēkiem izvēlēties vardarbības modeļus. Tā laukā izlien homofobija, cilvēku nicināšana.
Seksuālā enerģija ir jālieto tiešā veidā, jāļauj tai plūst, un tās mazāk nekļūs. No vienas puses, tērējam enerģiju, lai nodarbotos ar seksu, no otras puses, ja kārtīgi pamīlējamies, saņemam iedvesmu un uzrakstām grāmatu vai izdarām unikālas lietas, jo esam ieraudzījuši citu rakursu, pateicoties seksualitātei, kas ļauj uz dzīvi paskatīties citādi. Seksa laikā izkliedzam neartikulētas skaņas, visus tos ū, ā, ah, kas ir vērtība. No tradicionālās kultūras viedokļa dziedājumi balsīs, dūkšana ievibrē cilvēka nervu sistēmu noteiktā līmenī. No modernās psiholoģijas, ezotērikas un reliģijas teoriju viedokļa - tas iedarbina cilvēkā spēkus, kas paslēpti zemapziņā.
- Tad suitu sievas Latvijā ir visseksuālākās?
- Jā. Seksuālās enerģijas rakursā mani interesē slēptais saturs tradicionālajās kultūrās. Pirms dažiem gadiem biju kādā pasākumā Rucavā, kur uzstājās suitu sievas ar suitu kāzu uzvedumu. Cilvēki sabraukuši, bērni paņemti līdzi. Suitu sievas muzicē, un divas piecus sešus gadus vecas meitenītes noguļas uz grīdas, paceļ kājiņas un papleš. Neko jau tie bērni nedarīja. Sākumā man bija jocīgi, pēc tam sapratu, ka bērns ir jutīgs kā barometrs, viņš sajūt, par ko tiek vēstīts caur mūziku un dziesmām. Vai caur zīmēm. Bērns to atpazīst, viņš nezina, kas jādara, bet zina, kā. Tā ir dzīve. Tas liek dzīvot, ir jēga cilvēka cilts turpināšanai. Kur bērni spēlējas visvairāk? Vecāku gultā. Daļa no viņiem tur ir ieņemti, tur ir labsajūta. Viņi to jūt.
Dzimumakts aiz sienas dod svētību arī kaimiņiem. Reāla situācija. Kliente stāsta: kad trešo nakti kaimiņu meitene aurojusi baudā, viņa sapratusi, ka apnicis būt vienai. Paņēma papīru, sarakstīja pazīstamo vīriešu vārdus un pēc izslēgšanas metodes sāka izsvītrot. Nonāca pie vīrieša, kuru uzskatīja par interesantu, pavedināja, un abi bija pāris vairākus gadus priecīgi un laimīgi.
- Par kuru tautu jūs teiktu - seksuāli izsmalcināta?
- Atkal jau jārunā par dejām. Ja sieviete dejojot aizver acis un ļaujas, bet vīrietis uzņemas pilnu atbildību, tad ir skaidrs, ka viņam ir prasmes ne tikai deju jomā, bet viņš varētu būt labs mīlnieks.
- Dienvidnieki?
- Nē, viņi ir jutekliskāki, tas atšķir dienvidu tautas no mums, atturīgajiem ziemeļniekiem. Itālis jau piecdesmit reižu būtu tev noglāstījis pirkstus, sakārtojis matu šķipsnu un brilles, pieturējis elkoni, pateicis «mia bella». Man ir bijusi iespēja vērot, es dejoju tango. Kad sapulcējas 250 dejotāju no 30 valstīm, tad var redzēt, kuram nav pašvērtības, tāpēc viņš mēģina izrādīties un nav orientēts radīt baudu. No citiem var mācīties jutekliskumu un neverbālo valodu, kā ar kustību kaut ko pavēstīt otram. Es varu tev parādīt? Redzi, pēc dejas var paklanīties un atkāpties, bet var kustību turpināt, lēnām attālinoties, nesakot nevienu vārdu.
Ja grib palielināt laulību skaitu, tad mācību programmās kā obligāts priekšmets jāievieš balles dejas. Cilvēki negrib būt vientuļi. Piecdesmitajos gados Lielbritānijā 80-90 procenti cilvēku viens otru atrada deju zālēs. Šeit tas kļuvis par ekskluzīvu pasākumu, jo kultūra koncentrējas uz šoviem, uz izrādīšanos. Cilvēki grib dejot, bet viņiem šīs iespējas nav. Mūsu vecāki iepazinās zaļumballēs. Tagad kur? Internetā? Vietējā laimētavā?
