Par stūrakmeni pēdējai publikācijai stāstā par modernās astroloģijas ieviešanos Latvijā liksim vārdus, ko viens otrs izmanto par kapakmeni astroloģijai un jebkuram, kurš uzstājies ar nākotnes paredzējumiem: «Var jau būt, ka šo to viņš spējis uzminēt, bet ko tas deva? Es nezinu nevienu, kam viņa paredzējums būtu ko grozījis. Pašu ieskaitot.»
Jā, kas gan tie par cilvēkiem, kuri prasa vien niecīgu daļu no bagātībām, kādas pēc viņu padomiem iegūst citi; izbauda mazu savas varas brītiņu, kamēr pamāca citus varu sagrābt un noturēt kaut uz mūžu; palīdz iekarot visskaistāko un sirdsšķīstāko ļaužu sirdis un zina pareizo laiku, kad citiem piedzims visbrīnišķīgākie bērni, kādu pašiem padomdevējiem nav...
Īstenībā tomēr tas nav neloģiski, ka spēja prognozēt nākotni nenozīmē iespēju paņemt no nākotnes visu, ko vien sirds kāro. Tieši otrādi, nākotnes paredzējumi ir kā akmens uz sirds, lai tā nekārotu gandrīz neko. Jo smalkāk tiek izpētīts, piemēram, cilvēka horoskops, jo garāks kļūst stāsts par vienas planētas nelabvēlīgo ietekmi uz to un citas planētas – uz ko citu, un tālāk ne tikai par divu, trīs un četru utt. planētu nelabvēlīgo ietekmi, bet arī par to kombināciju un kombināciju kombināciju ietekmi. Tas nekādi neizslēdz arī labvēlīgās kombinācijas, tikai tādu ir daudz mazāk tieši tāpat, kā zemes dzīvē gan valdnieku un bagātnieku, gan gudro un labo ir jūtami mazāk nekā visu pārējo. Bet – tieši tāpēc jau pastāv astroloģija, t.i., arī astroloģija starp daudziem citiem nākotnes paredzēšanas veidiem. Pēc neviena no tiem nebūtu pieprasījuma, ja vismaz vairumam cilvēku un vismaz viņu dzīves noteicošās situācijas atrisinātos viņiem labvēlīgi pašas no sevis. Pieprasījumu pēc palīdzības rada tieši nelabvēlīgie notikumi. Palīdzība, tātad, tiek saņemta no pareģiem, taču vairāk nekā uz nākotni tā attiecas uz pagātni, kad cilvēks jau ir piedzimis zem ļaunām zvaigznēm (acīm, ciparu kombinācijām...), sabojājis savu karmu un ticis apkrauts ar lāstiem pašam un dzimtai (mājai, laulībai...). Uzbrukušās nelaimes izskaidrojums vienmēr ir daudz iespaidīgāks nekā ieteikumi, ko tad šajā situācijā darīt. Gandrīz nekad nav tā, ka vispār nebūtu iespējams situāciju uzlabot, bet nekad to nevar pilnībā izlabot un atrast tādu variantu tālākai dzīvei, kurā visi draudošie faktori jau būtu neitralizēti līdz mūža beigām, ja atskaita paradoksāli cinisko risinājumu, ka tas būs ļoti īss mūžs.
Garu un pat ļoti garu mūžu ir nodzīvojuši latviešu astroloģijas pamatlicēji Paula (1889–1966) un Kārlis (1889–1976) Līcīši. Viņiem veltītās Latvijas astroloģijas vēstures sadaļas nobeigumā «Praktiskās Astroloģijas» šā gada 9. numura 38. lpp. tika atzīmēts, ka publiski zināmo nākotnes paredzētāju Latvijā bijis pārāk maz, lai statistiski pierādītu vai apgāztu viņu spējas izgrozīties no komunistu un nacistu terora veiksmīgāk, nekā to caurmērā spējis viss Latvijas iedzīvotāju kopums. «Praktiskās Astroloģijas» pērnā gada 4. numura 29. lpp. skatāmi «trīs vīri, kas pagājušā gadsimta 20.–30. gados personificēja astroloģiju un gaišredzību Latvijas Republikā», no kuriem uz padomju nāves nometnēm tika aizsūtīti divi. Soļiļeckas (tagad rajona pilsēta Orenburgas apgabalā Krievijā, netālu no robežas ar Kazahstānu) nometnes slimnīcā 1941. gada 17. novembrī sastādīts akts par 1880. gada 3. oktobrī Rīgā dzimušā Juliusa Detenhofa nāvi. Tas velk uz slēdzienu, ka viņš nav izturējis testu ar nosaukumu «Vai gaišreģi redz sevi nākotnē?». Viņa pratināšanas protokolos ir atrodama atbilde uz jautājumu, kāpēc gan vācietis neaizbrauca uz Vāciju 1939. gadā. Tāpēc, ka Hitlera Vācijā bijis aizliegts nodarboties ar zīlēšanu, ko Juliuss Detenhofs atzina par savu vienīgo iztikas līdzekļu avotu laikā no 1924. gada līdz apcietināšanai 1941. gada 6. maijā (1). Sibīrijā piespriests un neizpildīts nāves sods kronē šejienes gaišredzības simbolu Eiženu Finku (1885–1958) pretēji tam, ka izsprukšana no represijām nepadarīja populāru Kārli Līcīti.
Bažas māc arī par «Praktiskās Astroloģijas» 2014. gada marta numura 32. un 33. lpp. pieminēto S. Šapotu – viennozīmīgi ebreju, kuram liktenīga varēja kļūt vācu okupācija. Pagājušā gadsimta 20. un 30. gados viņš izvērsis nevis astrologa, bet jurista praksi, kaut interesi par astroloģiju saglabājis. «Riga am Sontag» 1930. gada 2. februāra 2. lpp. pieteica viņa lekcijas, kuru nosaukumi atgādina tos, ar kādiem Kārlis Līcītis, tolaik Čunčiņš vai Bethors, bija nācis publikas priekšā gadus desmit iepriekš.
Šeit izmantoto gaišreģu testa formulu ir devis rakstnieks Zigmunds Skujiņš (1926) grāmatā «Sarunas ar jāņtārpiņiem» (R., 1992, 211. lpp.). Nu jau divus gadus mēs to vien esam darījuši, kā meklējuši un atraduši personas, par kurām var sacīt to pašu, ko Zigmunds Skujiņš vērsis pret Eiženu Finku: «Šo to viņš spējis uzminēt, bet...» Zigmundam Skujiņam nebūtu bijis nekādas jēgas aprunāties par Eiženu Finku ar jāņtārpiņiem, ja arī jāņtārpiņi nezinātu pa kādai Eižena Finka frāzei, par kuru nav šaubu, ka Eižens Finks tā teicis un ka paredzējums piepildījies, bet – BET «ko tas deva? Es nezinu nevienu, kam viņa paredzējums būtu ko grozījis. Pašu Finku ieskaitot.» No šāda atzinuma nav nobijušies grāmatas «Rīgas gaišreģis Eižens Finks: raksti par viņu, dokumenti, materiāli» sastādītāji (2), ļaujot lasītājiem salīdzināt, vai viņi grāmatā dotos materiālus rezumē tāpat kā vietējā mērogā slavenais rakstnieks.
Ir iespējams gan uzgavilēt Zigmundam Skujiņam, kurš tik eleganti aizsūtījis visus pesteļotājus uz viņiem pienācīgu vietu, gan nosodīt viņu par vēstures sagrozīšanu. Proti, viņš taču ir izlicies nemanām jau paša acīm redzētus un citus neapstrīdamus faktus, kuru dēļ Eižena Finka nāve no vecumam raksturīgas slimības ir nevis pašsaprotama, bet tikpat apbrīnojama kā visa viņa dzīve, kas no tā vien sastāvēja, ka viņš ar saviem nākotnes paredzējumiem pats izaicinājis likteni pabeigt viņa dzīvi pavisam citos laikos, vietās un veidos, bet pats arī novērsis šo izaicinājumu sekas, novedot dzīvi līdz klusām un mierīgām beigām. Tikpat labi var to visu nosaukt par pasakām, ko sev stāsta ļaudis, kuri grib ticēt pārpasaulīgu spēku un spēju izpausmēm, t.i., šo izpausmju iespējamībai arī viņu dzīvē.
Kopš Eižens Finks vispār izpelnījās uzmanību, viņa dzīve līdz šai baltai dienai tiek izskaidrota arī tā, kā, piemēram, žurnāla «Intīmā Rīga» 1934. gada 9. marta numura 2. lpp.: «Visa čigānu tauta taču dzīvo tikai no citu lētticības un muļķības. Kamdēļ gan lai Finks nebaudītu vieglāku dzīvi» «Raiņa bulvārī, 12 istabu dzīvoklī». Lai jau viņš tur padzīvo kādu laiciņu starp nekomfortablo bērnību un jaunību no vienas puses un padomju represijām – no otras. Vēl citu nejaušību un sakritību dēļ padomju vara neizpildīja viņam piespriesto nāves sodu un neaiztika viņa sievu un bērnus, kurus viņš savu mīlas dēku dēļ pameta īstajā brīdī; viņš izmantoja čekistus, lai tie pēdējā brīdī aizrauj viņu drošībā no vāciešiem, kuri jau nāca viņu sodīt par nacistiem (pašam Hitleram!) draudošu pareģojumu un varbūt arī izmantotu nacistu skatījumā galīgi nepareizo Finka deguna formu kā norādījuma zīmi viņa ģimenes represēšanai; savus mīlestības pinekļus viņš turējis tik vaļīgus, ka nevienu citu cilvēku sev līdzi uz Sibīriju ar tiem neaizvilka – grāmatā «Aizvestie. 1941. gada 14. jūnijs» (R., 2007, 438. lpp.) apliecināts, ka savā Raiņa bulvāra dzīvoklī viņš apcietināts viens pats. Līdzīgi arī Paula Līcīte bija pratusi atsaistīties no 14. jūnija īstā nelaimes putna Ādolfa Skrastiņa un sametusies kopā ar Kārli Čunčiņu. Tas savukārt izmantoja izdevību kļūt par Līcīti un tādējādi apvest ap stūri tos, kuri noteikti meklēja rokā Čunčiņu un vēl arī Ralfu Bethoru, kuram izteikt pilnīgi pamatotas pretenzijas pret žurnāla «Bohēma» 1934. gada 5. numura 80. lpp. aprakstīto, kā «Urāns – lielinieku zvaigzne – pārvietodamies Vērša zīmē, reizē ar to radīs marksistu utopijas sabrukumu». Iepriekš vietējā vācu avīze «Riga am Sontag» bija 1931. gada 25. decembra 3. lpp. atsaukusies uz Eiženu Finku par «boļševisma sabrukumu» nākamajā gadā. Avīze «Pēdējā Brīdī» pieskaņoja tai pašai gadumijai 1932. gada 10. janvāra 2. lpp. publikāciju «Ko Finks un zvaigžņu tulks Bethors pareģo 1932. gadā», dodot vēl vienu ieganstu komunistu režīmam iznīcināt viņus abus.
Lai paliek uz citu reizi Jūliusa Detenhofa lietā atrastās ziņas, pēc kurām arī šis cilvēks, tāpat kā detalizēti aprakstītais Kārlis Līcītis, varētu būt dzīvojis ar trijiem uzvārdiem. Kā gaišreģis viņš saucis sevi par Viljamu Mortonu un privātajā dzīvē izmantojis Detenhova uzvārdu, ko ieguvis nevis dzimstot, bet apprecoties ar Emīliju Detenhofu, dzimušu Šteinerti, iepriekš laulātu ar Johanu Detenhofu.
Gan Eižens Finks, gan Līcīšu ģimene kalpo par uzskatāmiem brīdinājumiem, ka drīzāk neizdosies nekā izdosies izspiest kādu praktisku labumu no spējas pirmajiem plašā apkārtnē uzzināt pasaules vai vismaz Latvijas nākotni. Par šādu neizdošanos liecina avīzes «Valdības Vēstnesis» 1931. gada 22. septembra numura ar 8. lpp., kur «nodokļu piedzinējs P. Zaķis» informē, kur un kad viņš «pārdos vairāksolīšanā Kristines Līcītis un Kārļa Čunčiņa kustamo mantu, novērtētu par Ls 218,– un sastāvošu no rakstāmās un rotafiks mašīnām, viņa 1928./30. g. % peļņas nodokļa parāda segšanai». Tā, lūk, latviešu tauta un valsts atdarīja Līcīšiem par viņu pašaizliedzīgajām pūlēm ieviest latviešu sabiedrībā astroloģiskās zināšanas un terminoloģiju ar žurnāla «Sfinkss» un gadagrāmatas «Senču pravietojumi» palīdzību. Līcīšu pētnieciskajai, publicistiskajai un izdevējdarbībai absolūti nepieciešamo rīku atņemšanu varētu pielīdzināt nāves sodam, kas šajā gadījumā piemērots ne fiziskām, bet garīgām personām.
Tieši tas pats un vēl kāpinātās devās izpaudies Eižena Finka dzīvē. Par viņu «Valdības Vēstneša» 1936. gada 17. jūlija 3. lpp. apliecināts, ka nodokļu piedzinējs pārdos ko – protams, ka «Eižena Finka foto aparātu, novērtētu par Ls 578,–, viņa dažādu nodokļu parāda piedzīšanai». Turpat iepriekš 1933. gada 10. jūnija 3. lpp. bija izziņota izsole Eiženam Finkam piederošiem 3715 m2 zemes Dubultos, bet finālā 1939. gada 28. augustā 8. lpp. interesentiem piedāvātas Raiņa bulvārī 3, 2. dzīvoklī esošās «Eižena Finka mēbeles, kas novērtētas par Ls 205–».
Paralēles Eižena Finka un Kārļa un Paulas Līcīšu biogrāfijās tiek iztirzātas ne tikai tāpēc, ka tās pašas duras acīs. Astroloģija ir gaišredzības paveids pretēji tam iespaidam par zinātni, kādu rada skaitļu un citu simbolu izmantošana astrologu aprēķinos. Diemžēl vai par laimi, bet šīs skaitļu virknes pazūd Visuma mērogā pat tad, ja «debess aina atkārtojas ik pēc 26 000 gadiem», kā vēstīja virsraksts «Pēdējā Brīža» publikācijai 1932. gada 16. janvāra 6. lpp. Pašā rakstā daudz vairāk nekā par norisēm debesīs stāstīts pat Paulas un Kārļa ģimenes dzīvi, kas it kā – atbilstoši banālām pamācībām par lasītāju intriģēšanu – pat vairāk derētu akcentēšanai ar pienācīgi lieliem virsraksta burtiem. Tie tomēr atvēlēti tēzei, kas liek noskurināties. Kā jebko vispār var paredzēt astroloģija, ja cilvēces vēsturi kaut visaptuvenākajā veidā esam uzrakstījuši tikai par pēdējiem 3–5 tūkstošiem gadu? Uz ko tad balstās mācība par atbilstību starp norisēm debesīs un uz zemes, ja katra nākamā debesu aina tās visu nianšu izvērsumā mums ir jaunums un tās atstātais iespaids darīs sevi zināmu kaut vai atbilstoši Bībelē uzrādītajam laika nogrieznim «līdz trešajam un ceturtajam augumam» (2. Moz., 34;7)? Nebūtu svarīgi, tieši kuru debesu ainu ņemt par 26 000 gadu cikla sākuma un beigu punktu, taču astroloģijas pārvēršana par zinātni pacietību prasīs: pirmais cikls lai iedod vispārēju priekšstatu par debess spīdekļu kustības un zemes dzīves notikumu atbilstību, otrais – ļauj pārveidot priekšstatus par pārbaudāmām hipotēzēm, trešais – veikt šo pārbaudi, un tad, labākajā gadījumā, ceturto ciklu pēc 26 000 x 3 = 78 000 gadiem cilvēce varēs iesākt ar vispārpieņemtu teoriju par to, kas tuvā un tālā nākotnē sekos katram nākamajam debesu ķermeņu izkārtojumam.
Tālāka zinātnes attīstība atņēma astroloģijai cerības kļūt par zinātni pat bezgalīgi ilgā laikā. Latviešiem to pavēstīja neviens cits kā Paulas Līcītes meita Rita, ar kuru «Praktiskā Astroloģija» iepazīstināja šāgada 9. numura 39. lpp. Ar latviešu trimdas preses svarīgākā izdevuma «Laiks» autores Paijas vārdu publicētajās 1986. gada 11. janvāra 8. lpp. pārdomās par atnākušo gadu un vispār par nākotni iepītā «jauna, trijās dimensijās darināta kosma karte liekot secināt, ka dzejnieku apdziedātais visums ir milzu burbuļi, uz kuru virsmas pulcējas zvaigznes... Nevis gravitācijas spēki bijuši kosma primārie veidotāji, bet vesela virkne varenu eksploziju.» To rezultātā debesu ķermeņi lidināsies jebkā, bet tikai ne tā, lai līdz pasaules galam kaut reizi atgrieztos tieši tādā izkārtojumā, kādā tie jau iepriekš bijuši. Ja vispār iespējams saprast debesīs nemitīgi notiekošo izmaiņu ietekmi uz zemes dzīvi, tad to nosaka nevis pieredze, kādas nemaz nevar būt, bet atklāsmes. Astroloģijas priekšrocība attiecība pret citiem gaišredzības veidiem ir sevišķi izsmalcināta simbolu sistēma, kurā šīs atklāsmes fiksēt. Būt profesionālam astrologam nozīmē prasmi orientēties šajā simbolu sistēmā, nevis pašam piedzīvot atklāsmes, jo to būtu par daudz prasīt no visiem masu profesijas darbiniekiem, kādi astrologi ir tagad un dažādos laikos un vietās ir bijuši arī iepriekš.
Pieprasījums pēc nākotnes paredzējumiem ir nemainīgi milzīgs, jo šādi paredzējumi ir vienīgie orientieri cilvēku rīcībai tagadnē. Tas izraisa niknu cīņu par tiesībām orientierus dot. Tepat jau bija norāde uz žurnāla «Intīmā Rīga» ķengāšanos par Eiženu Finku. Tā ietilpa pa žurnāla 1934. gada 2., 9. un 16. marta numuriem izstieptā publikācijā «Ko stāsta par mūsu gaišreģiem viņu klienti?», kas beidzās ar neizpildītu solījumu «Turpmāk vēl.», kaut žurnālam bija lemts iznākt vēl līdz 4. maijam. Pēc tam gan žurnāla izdevēji un līdzstrādnieki dabūja izbaudīt to, ko bija vēlējuši citiem – tieši gaišreģiem: «Lai gan likums stingri aizliedz nodarboties ar «pareģošanu» un zīlēšanu, tomēr Rīgā arvien «praktizē» ļoti daudzi hieromanti, kāršu licējas u.c. Brīnums, ka valsts iestādes tos neaizskar.» (16. martā, 2. lpp.)
Žurnāla «Intīmā Rīga» pieteikums stāstīt par «ļoti daudziem» pareģiem tika izpildīts tikai attiecībā uz četriem. Vēl bez Eižena Finka nosaukts viņa māceklis Voldemārs Laursons, Rīgas viešņa no Tallinas Helene Tenisons-Metus un nekādi neidentificējama kāršu licēja, «tante Otīlija».
Norāde uz Voldemāra Laursona (1894–1942) samērā īso mūžu papildina to gaišreģu sarakstu, par kuriem zināms, ka miruši viņi savā nāvē, konkrētajā gadījumā «ar sirdstrieku», kā paskaidroja vācu okupācijas laika latviešu pašpārvaldes oficiozs «Tēvija» 1942. gada 10. oktobra 3. lpp. Nekrologā neparādās ne viņa ciešanas padomju laikā, ne tādi nopelni pie nacistiem, par ko tagad būtu jākaunas. Avīze informēja par cilvēka nāvi tāpēc, ka viņš bijis daudziem zināms masu pasākumu un uzvedumu režisors. Voldemāra Laursona pseidonīma Mariuss Fio apliecināšana nekrologā palīdz meklēt rakstos, kā vijusies viņa gaišreģa vai varbūt vairāk mistifikāciju meistara karjera.
Kā jau bija gaidāms, Metus-Tenison vizītes Rīgā garām nepalaida laikraksts «Pēdējā Brīdī». 1927. gada 23. marta 14. lpp. avīzē apliecināta viņas parādīšanās Rīgā ne no Tallinas, bet no Parīzes pa ceļam uz Indiju. Nākamā publikācija 1931. gada 18. oktobra 3. lpp. likta zem pagarināta virsraksta, kura iekļauta norāde uz gaišreģes radurakstiem – esot dzimusi baronese fon Kēlert, kas prasa saausīties, vai rados ar viņu nav bijis garu jo garu mūžu nodzīvojušais Nikolajs Kalerts, «kurš «pārmeta tiltu» pāri padomju laikiem uz mūslaiku Latviju no pirmās Latvijas Republikas laika, kad bija brīvi pieejama literatūra par dažādām garīgajām mācībām, arī par astroloģiju. Viņu var droši uzskatīt par Latvijas astroloģijas patriarhu.» Šādu secinājumu «Praktiskās Astroloģijas» jau paša pirmā, 2012. gada marta/aprīļa numura 40. lpp. devusi Zane Pudule rakstā «Latvijas astroloģija no pagrīdes laika līdz šodienai». Tas ļauj saprast, cik maz pagūts pateikt kopš 2014. gada janvāra, kad «Praktiskā Astroloģija» sāka publicēt materiālus par modernās astroloģijas iesakņošanos latviešu tautā un valodā.
Paldies visiem, kuri palīdzēja šos materiālus vākt, un paldies žurnālam par tiesībām tos izvietot 24 reizes uz 4, tātad kopā uz 96 žurnāla lappusēm. Paldies žurnāla lasītājiem.
PIEZĪMES
Apjomīgo pētījumu par astroloģijas vietu Latvijas vēsturē publicējām no 2014. gada sākuma katrā «Praktiskās Astroloģijas» numurā.
