ASTROLOĢIJA: As­tro­lo­ģis­kās kar­tes val­dzi­ņi un hen­nas mus­tu­ri

Hen­nas glez­no­ju­mi Lat­vi­jā kļūst ar­vien po­pu­lā­rā­ki. Jo tie ir skais­ti, de­ko­ra­tī­vi. Bet ne ti­kai. Tie var būt kā man­da­la, kas dar­bo­jas kā aiz­sargs vai pa­līgs, vei­do­jot po­zi­tī­vu saik­ni ar pa­sau­li. Ja to sa­vie­no ar vē­dis­ko as­tro­lo­ģi­ju, kā to da­ra Ine­se Dā­vid­so­ne. Vi­ņa sa­vā prak­sē iz­man­to abus – gan as­tro­lo­ģi­ju, gan hen­nu. Pir­mais esot vi­ņas darbs, ot­rais – sal­dais ēdiens.

In­te­re­se par hen­nu gan ra­du­sies pēc tam, kad Ine­se no­nā­ku­si līdz as­tro­lo­ģi­jai, tā­pēc vis­pirms jā­pas­tās­ta, kā tas no­ti­cis. To­laik rak­stī­ju­si dok­to­ra di­ser­tā­ci­ju biz­ne­sa va­dī­bā (jā­pie­bilst, ka vi­ņa ir ie­gu­vu­si arī ba­ka­lau­ra grā­du fi­lo­zo­fi­jā). Līdz tam viss vi­ņas dzī­vē bi­jis tā ļo­ti aka­dē­mis­ki un for­mā­li – vis­no­taļ sais­tīts ar prā­tu. Ta­ču nav at­kā­pu­sies sa­jū­ta, ka kaut kā pie­trūkst. Sirds vib­rā­ci­ju.

Dzī­ves kār­tī­bas ap­jau­ta

Un tad, pie­dzim­stot pir­ma­jam dē­lam, sā­ku­si vai­rāk la­sīt arī ci­ta vei­da grā­ma­tas. Ie­kus­ti­nā­ju­si arī jo­gas sko­lo­tā­ja, ku­ra dau­dzus no­ti­ku­mus Ine­ses dzī­vē skaid­ro­ju­si, iz­man­to­jot vē­dis­ko as­tro­lo­ģi­ju. Ne­ko daudz to­brīd ne­sa­pra­tu­si, ta­ču šis un tas aiz­ķē­ries un pa­mu­di­nā­jis mai­nīt ska­tu pun­ktu uz dzī­vi, se­vi pa­šu un cil­vē­kiem, kas ap­kārt. Sā­ku­si pa­ti mā­cī­ties un pa­lē­nām iz­lau­zu­sies līdz šīs mā­cī­bas pa­ma­tiem. «Ļo­ti mērķ­tie­cī­gi strā­dā­ju. Iz­man­to­ju mā­cī­bām mir­kļus, ka­mēr bēr­ni bi­ja dien­du­sā, un va­ka­rā, kad bi­ja no­lik­ti gu­lēt. Tās bi­ja kā­das pus­ot­ras stun­das, ku­ras bur­tis­ki «sa­ka­sī­ju» sev. Tas pa­tie­šām pra­sī­ja ti­tā­nis­ku kon­cen­trē­ša­nos, ko pa­va­dī­ja vēl­me sa­prast, ie­dzi­ļi­nā­ties, sa­lī­dzi­nāt te­ori­ju ar dzī­ves re­ali­tā­ti,» par ie­sāk­to ce­ļu stās­ta as­tro­lo­ģe, at­zīs­tot, ka, lai to vi­su pa­tie­šām sa­pras­tu, vie­nas dzī­ves ir par maz.

Vai­ro­jot zi­nī­bas, ar­vien vai­rāk cil­vē­ku pie vi­ņas sā­ku­ši nākt pēc pa­do­ma. Vīrs, to vi­su vē­ro­jot, ie­tei­cis vi­su da­rīt sis­te­ma­ti­zē­ti, pre­tē­jā ga­dī­ju­mā vi­ņa sa­vu dzī­vi pil­nī­bā pa­kļā­vu­si ci­tu cil­vē­ku jau­tā­ju­miem un lū­gu­miem pa­lī­dzēt. Vi­ņa pa­ti gan ne­bū­tu ie­dro­ši­nā­ju­sies iz­vei­dot sa­vu prak­si, jo šķi­tis – ko gan daudz vi­ņa zi­na, sa­lī­dzi­not kaut vai ar sa­vu jo­gas sko­lo­tā­ju, kas šo mā­cī­bu stu­dē­ju­si jau div­des­mit ga­dus. Ine­se gan do­mā – ja jau ie­priek­šē­jās ie­mie­so­ša­nās rei­zēs esi bi­jis sais­tīts ar šīm ga­rī­ga­jām prak­sēm, tad ša­jā viss pie te­vis at­nāk daudz ātr­āk un tu spēj pie­slēg­ties daudz dzi­ļāk ne­kā tad, ja sāc no nul­les pun­kta. «Tās mā­cī­bas bi­ja va­ja­dzī­gas, lai es va­rē­tu ie­tērpt vār­dos to, ko re­dzu un sa­pro­tu. Lo­ģis­kā as­pek­tu un kop­sa­ka­rī­bu sa­ska­tī­ša­na, jo vē­dis­kā as­tro­lo­ģi­ja nav me­hā­nis­ka no­la­sī­ša­na – tur ir tā­da daudz­slā­ņai­nī­ba, ka in­di­vi­du­ālās kar­tes vei­do­ša­nu var sa­lī­dzi­nāt ar tam­bo­rē­ša­nu, kur val­dziņš pie val­dzi­ņa gulst,» – tā Ine­se rak­stu­ro sa­vu dar­bu.

Šī mā­cī­ba ļā­vu­si arī ap­jaust dzī­ves kār­tī­bu, ap­zi­nā­ties tās li­kum­sa­ka­rī­bas, jeb­ku­ras si­tu­āci­jas da­žā­dās pus­es. Tā pa­lī­dzē­ju­si daudz la­bāk sa­prast sa­vus tu­vi­nie­kus, vī­ru, bēr­nus. Kā da­bas cik­li ie­tek­mē kat­ra emo­ci­onā­lo pus­i, kā vei­do­jas at­tie­cī­bas. «Zi­not bēr­nu kar­tes, vieg­lāk pie­lī­dzi­nāt sa­vas ego šķaut­nes. Es vi­ņus la­bāk iz­pro­tu ar sir­di un mī­les­tī­bu. Arī at­tie­cī­bās ar vī­ru va­ru la­bāk sa­ska­tīt lie­tu bū­tī­bu. Ir jau arī mums sa­vi sī­ki kaš­ķi un dom­star­pī­bas, bet tas lie­lā­ko­ties ir tad, kad esam pie­ku­su­ši, kad tā ener­ģi­ja vien­kār­ši ir jā­iz­met mis­kas­tē,» teic as­tro­lo­ģe.

Kar­te – cil­vē­ka šifrs

As­tro­lo­ģis­kā kar­te tie­šām esot pa­mat­ak­mens, šifrs. Un, rau­go­ties ta­jā, var re­dzēt, ka cil­vē­ki bie­ži vien sa­vas pro­blē­mas sa­ska­ta ne tur, kur tās pa­tie­sī­bā slēp­jas. Ne viens vien, lai no­māk­tu kom­plek­sus, ne­dro­šī­bu un bai­les, mēdz iz­rā­dī­ties un spē­lēt to lo­mu, kas vi­ņā ne­maz nav. Tā­pēc ir bū­tis­ki sa­re­dzēt se­vi ko­pu­mā, vei­do­jot dzī­ves stra­tē­ģi­ju – ne­no­liegt sa­vas per­so­nī­bas dau­dzās šķaut­nes, arī ne tās po­zi­tī­vā­kās. Ine­se uz­ska­ta, ka pa­sau­lē nav dār­gā­kas lie­tas kā laiks, tā­pēc tas jā­iz­man­to jēg­pil­ni. As­tro­lo­ģi­ja pa­lī­dzot to vi­su sa­kār­tot kā stra­tē­ģisks in­stru­ments. Dau­dzi gan vie­nī­go stra­tē­ģi­ju sa­ska­ta kar­je­rā un dar­bā, kas ne­re­ti ir bēg­ša­na no se­vis. Īpa­ši sie­vie­tēm ap 40 – bēr­ni iz­au­gu­ši, da­ļa iz­šķī­ru­šās, un nu ir jau­tā­jums – mai­nīt dar­bu vai nē. «Pa­tie­sī­bā bū­tu jā­bau­da dzī­ve, jā­iz­glī­to un jā­ba­gā­ti­na se­vi. Ta­ču tā vie­tā šķiet, ka jauns amats ir lie­lā­kais pie­pil­dī­jums. God­kā­rē lai­mi at­rast ne­var,» as­tro­lo­ģe ir skar­ba, no­rā­dot, ka lie­lā­kā kļū­da ir se­kot ga­ta­viem mo­de­ļiem, ne­vis mek­lēt sa­vē­jo. To da­rot, būs jā­mai­na se­vi un sa­vi pa­ra­du­mi, bet diem­žēl ne vi­si ir tam ga­ta­vi. Vis­no­tu­rī­gā­kā lie­ta esot pa­gai­dām – pa­gai­dām pa­dzī­vo­sim, ne­šķir­si­mies, pa­gai­dām ne­ko ne­mai­nī­šu utt. «Pār­mai­ņas, ko vē­dis­ka­jā as­tro­lo­ģi­jā ap­zī­mē ar ke­tu, ir pe­ri­ods ar lie­lu po­ten­ci­ālu. Cil­vē­kam ir jā­at­sa­kās no sa­vām ilū­zi­jām un jā­at­ver acis, lai ie­rau­dzī­tu jaun­u per­spek­tī­vu. Tas pa­ras­ti ir ļo­ti ne­ēr­ti un ne­pa­tī­ka­mi. Tā­pat cil­vē­ku iz­aug­smi ļo­ti ie­gro­žo bai­les,» uz­ska­ta Ine­se. Tās gan ir sa­bied­ris­kās do­mas vei­do­tas. Sa­vu­laik strā­dā­ju­si tele­vī­zi­jā pro­du­cen­tu gru­pā par sa­bied­ris­ko at­tie­cī­bu spe­ci­ālis­ti. Vē­ro­jot zi­ņu die­nes­tu dar­bu, šīs iz­paus­mes esot bi­ju­šas ļo­ti re­dza­mas, kā tas viss tiek vei­dots. «Nor­mas, ko no­sa­ka valsts, jau it kā ir va­ja­dzī­gas, bet tās ir vēr­stas, lai sa­bied­rī­bu tu­rē­tu rām­jos, lai tā bū­tu pa­klau­sī­ga un ne­daudz pat ie­bie­dē­ta. Ta­ču, arī ie­vē­ro­jot ro­be­žas, cil­vē­ki var īs­te­not iz­aug­smi, ti­kai jā­rau­gās, lai pil­nī­bā ne­ie­brauc va­ras­kā­res un god­kā­res slie­dēs. Tās ir smal­kas un ni­an­sē­tas lie­tas,» brī­di­na as­tro­lo­ģe. Bet, ja iz­do­das at­rast sa­vu ce­ļu, dzī­ve būs pie­pil­dī­ta – ener­ģi­jas ne­kad ne­trūks, arī re­zul­tā­ti, ap­mie­ri­nā­jums un ie­nā­ku­mi būs. Tas ir ne­iz­sīk­stošs avots, kas ne­nes līdz­i iz­tuk­šo­ša­nos.

Daž­kārt, ša­jā ka­bi­ne­tā sē­žot un ru­nā­jot, cil­vēks ap­jauš, cik tā­lu no se­vis aiz­gā­jis, ka mē­ģi­nā­jis ar krā­miem se­vi ap­mā­nīt. Dau­dzi tā­dā ga­dī­ju­mā raud, kas ne­esot slik­ti, jo bei­dzot at­nāk va­ļā il­gi, il­gi ap­spies­tais. Slik­tāk ir tiem, kas se­vi vi­su lai­ku tur gro­žos un ne­ļau­jas vā­ju­mam, un tad nā­kas iz­iet tam vi­sam cau­ri ar sli­mī­bām vai ne­pār­trauk­tu ne­ap­mie­ri­nā­tī­bu ar vi­su un vi­siem. Vis­vieg­lā­kais jau ir vai­not ār­ējos ap­stāk­ļus un ci­tus cil­vē­kus.

Bet tā ir mū­su iz­vē­le, kā ska­tā­mies uz dzī­vi. Līdz­īgs jau pie­velk līdz­īgo. Ja kaut kas ne­pār­trauk­ti buk­sē vie­nā un tai pa­šā si­tu­āci­jā, tad tas stip­ri sais­tīts ar pa­šu cil­vē­ku, ne­vis ār­ējiem ap­stāk­ļiem. To­mēr pa­ra­du­mus un rak­stu­ra ie­zī­mes ir ie­spē­jams mai­nīt. Ja sā­kam to da­rīt, pa­lē­nām tas no­tiek. Sa­vus pa­ra­du­mus ir no­teik­ti ik pa lai­kam jā­mai­na. Īpa­ši tas at­tie­cas uz kus­tī­bu prie­ku – va­jag no­teik­ti to da­rīt: iet, so­ļot, skriet, de­jot. Maz­kus­tī­gums ir ne­vī­žī­ba pret sa­vu ķer­me­ni, kurš ir dots lie­to­ša­nai ša­jā dzī­vē. Tie, kas bei­dzot ir ķē­ru­šies klāt pa­ši sev, jau ir spē­ru­ši lie­lu so­li uz priekš­u. To­mēr sva­rī­gi ir arī at­ce­rē­ties to, ka uz­sākt kaut ko va­jag tam lab­vē­lī­gā lai­kā, tad arī re­zul­tāts būs mak­si­mā­li vē­la­mais.  

Sa­va ce­ļa gā­jē­ja

Tas, ka Ine­se ir iz­vē­lē­ju­sies iet sa­vu ce­ļu, ne­re­ti vieš ne­iz­prat­ni gan ra­di­nie­kos, gan pa­zi­ņās. Tas esot tā – ja kāds ne­iet ko­pā ar vi­ņiem, tad tas šķiet ne­iz­pro­ta­mi. Vi­ņa, pie­mē­ram, esot par mā­tes pie­nu, ne­vis māk­slī­go mai­sī­ju­mu in­dus­tri­ju, un sa­vus dē­lus zī­dī­ju­si līdz div­ar­pus ga­du ve­cu­mam. Dau­dziem tas šķi­tis kā kaut kas traks. At­klau­sī­ju­sies ga­ru ga­rus vie­dok­ļus – pre­tes­tī­ba tam, ko vi­ņa da­ra, bi­ju­si lie­lā­ka ne­kā at­balsts. Tā­pēc esot iz­mā­cī­ju­sies par krūts zī­dī­ša­nas kon­sul­tan­ti, lai va­rē­tu jaun­ajām mā­mi­ņām pa­lī­dzēt un at­bal­stīt vi­ņas. Tā­pat ar ne­iz­prat­ni nā­cies sa­skar­ties at­tie­cī­bā uz to, ka Ine­se ir ve­ģe­tā­rie­te. «Es ta­ču ne­cen­šos ne­vie­nu pār­lie­ci­nāt, jo tā ir ma­na iz­vē­le. Es to da­ru, jo tā man ir la­bāk. Es pat sa­viem bēr­niem ne­cen­šos uz­spiest. Lai vi­ņi vē­ro, kā dzī­vo­ju es un ci­ti, un lai iz­vē­las. Tā ir lie­lā­kā mī­les­tī­ba – ļaut iz­vē­lē­ties sa­vu ce­ļu paš­iem. Es ne­stai­gā­ju ap­kārt, ska­ļi skai­tī­da­ma man­tras un slu­di­not sa­vu pa­tie­sī­bu. Tas ir mans dzī­ves­veids, un cil­vē­kiem pa­tīk tā vi­de, kur es es­mu – cik tā ir da­bis­ka un har­mo­nis­ka,» teic Ine­se.

To­mēr ne­kā­dā zi­ņā vi­ņa ne­grib as­tro­lo­ģi­ju pa­da­rīt par vie­nī­go rī­ku sa­skar­smē ar ci­tiem – tas ir ti­kai viens no vi­siem, kas ļauj cil­vē­ku ie­pa­zīt pa­ma­tī­gāk. Jo ik­die­nā jau mēs, sa­tie­ko­ties ar ci­tiem, to ne­iz­man­to­jam, un to arī ne­va­jag. Va­jag vai­rāk pa­ļau­ties uz in­tu­īci­ju. To Ine­se šo­brīd mā­co­ties iz­man­tot, jo il­gus ga­dus lie­lā­ko­ties pa­ļā­vu­sies uz prā­ta kon­struk­ci­jām (tām vēl jo­pro­jām ir do­mi­nē­jo­šā lo­ma). Rei­zēm, ie­klau­so­ties sirds­bal­sī, ne­vi­ļus sa­trūk­sto­ties – cik tā ir gud­ra un vie­da. Vi­ņa ir pār­lie­ci­nā­ta, ka kat­ram vai­rāk vai ma­zāk pie­mīt šī spē­ja. Ne­re­ti in­tui­tī­vos jau­tā­ju­mus vai­cā­jot sa­vam ve­cā­ka­jam dē­lam (vi­ņam ir se­ši ga­di), jo vi­ņam esot tā­da as­tro­lo­ģis­ka kon­fi­gu­rā­ci­ja – kā tiešs ka­nāls ar Vi­su­mu. Uz­do­dot jau­tā­ju­mus, kad jā­at­bild ar jā vai nē, viens vai di­vi, vi­ņa at­bil­des tie­šām esot tik pre­cī­zi pa­rei­zas, ka va­rot ti­kai pa­brī­nī­ties. Bet tā jau esot – ma­ziem bēr­niem saik­ne ar as­trā­lo sfē­ru vēl ir ļo­ti cie­ša, tā­pēc vien vi­ņiem var ti­cēt vai­rāk ne­kā pie­au­gu­ša­jiem, kam prāts ir do­mi­nē­jo­šais.

To­mēr in­tu­īci­jas spē­jas at­tīs­tīt ir ie­spē­jams arī tad, ja tās it kā nav. Tā, do­mā­jot par kā­du jau­tā­ju­mu, var mek­lēt at­bil­des, ie­vē­ro­jot no­teik­tas zī­mes. Pie­mē­ram, uz­šķi­rot grā­ma­tu, ie­lū­ko­ties ne­jau­ši at­vēr­ta­jā la­pā un la­sīt, kas tur teikts. Mēs va­ram ar ik­die­niš­ķu prā­tu rast sev va­ja­dzī­go in­for­mā­ci­ju.

Bai­les un strup­ce­ļi

Pa­tie­sī­bā jau ne­jau­šī­bu nav – viss ir ļo­ti li­kum­sa­ka­rīgs, uz­sver Ine­se. Kat­ra pla­nē­ta nes kā­du uz­de­vu­mu un stās­tu, un kat­ra no tām iet caur sa­vu krā­su, ska­ņu, for­mu, garš­u, jeb­ko. Vi­sam, kas re­ali­zē­jas te, uz ze­mes, sā­kums ir de­be­sīs. Jā­ie­mā­cās no­la­sīt to, kas te at­spo­gu­ļo­jas. Ig­no­rē­jot zī­mes un brī­di­nā­ju­mus, cil­vē­ki pa­ši se­vi no­ved strup­ce­ļos. Pa­lie­kot cie­ti un ne­vē­lo­ties se­vi mai­nīt, cer uz glā­bi­ņu me­di­cī­nā vai uz kā­diem brī­nu­miem. Ļo­ti dau­dzi bai­dās no nā­ves – tā iz­rai­sa šaus­mas ne ti­kai aiz­gā­jē­jā, bet arī pa­li­cē­jos. Kad vī­ra ve­cā­mā­te pa­lē­nām tu­vo­ju­sies aizie­ša­nai, gan Ine­sei, gan pā­rē­jiem ra­diem bi­jis laiks tam sa­ga­ta­vo­ties. Pa­ti ta­jā lai­kā la­sī­ju­si «Dzī­vo un mi­ru­šo grā­ma­tu», un tas ļā­vis sa­likt pa plauk­ti­ņiem šo pro­ce­su. Ie­de­vu­si grā­ma­tu arī mā­ji­nie­kiem, lai pa­la­sa to un gūst var­būt jaun­u re­dzē­ju­mu un at­vieg­lo­ju­mu. «Es gan pie­ņē­mu, ka ne­viens to grā­ma­tu arī ne­la­sīs, ta­ču mē­ģi­nā­ju­si bi­ju. Diem­žēl tā ir – pat gri­bot vis­la­bā­ko, es tā arī ne­es­mu ne­ko iz­da­rī­ju­si. Cil­vē­ku ska­tu pun­ktu mai­nīt ir ļo­ti grū­ti,» no­pū­šas Ine­se.

To­mēr rei­zēm esot arī ne­gai­dī­ti ga­dī­ju­mi, kad pa­zīs­ta­mi cil­vē­ki pēk­šņi mai­na re­dzes­leņ­ķi. Tā kā­da ra­di­nie­ce pēk­šņi sā­ku­si ar vi­ņu ru­nāt par re­in­kar­nā­ci­jām, kas bi­jis mul­si­no­ši, jo līdz tam bi­ju­si ļo­ti prag­ma­tisks cil­vēks. Pa­tie­sī­bā jau ne­kas ne­pa­rasts tas nav, jo katrs cil­vēks no­briest at­šķi­rī­gi – viens ātr­āk, cits lē­nāk. Dažs prā­ta zi­ņā pa­liek bērns, pat vēl tre­šo ga­du des­mi­tu pār­kā­pis, ka­mēr dažs ma­zu­lis šķiet kā tāds vieds ve­ču­kiņš. «Nu pa­ska­tie­ties te pa lo­gu uz tir­gus ra­jo­nu – tur ro­sās dau­dzas jaun­as dvē­se­les, kas klimst pa šo mū­žu, dzī­vo ļo­ti pri­mi­tī­vi, jo vi­ņu va­ja­dzī­bas ir ļo­ti pri­mi­tī­vas. Sa­strā­dā vi­sā­das ne­bū­ša­nas, sa­krā­jot da­žā­das kar­mis­kas lie­tas, kas turp­mā­kās dzī­vēs būs jā­at­ri­si­na. Var­būt tāds arī ir vi­ņu uz­de­vums – ska­tī­ties ap­kārt un gūt pie­re­dzi,» spriež as­tro­lo­ģe.

Un at­kal esot jā­teic – ne­kas nav sta­tisks. Va­jag ti­kai sa­spa­ro­ties, pat tad, ja it kā esi gri­mis stip­ri dzi­ļi, lai dur­vis pa­vēr­tos – tu sa­sto­pi jaun­us cil­vē­kus, jaun­i no­ti­ku­mi ie­nāk ta­vā dzī­vē. Ap­zi­ņas pa­pla­ši­nā­ša­na iz­sauc to vi­su. Arī tad, ja ie­sprūs­ti kā­dā «šau­rā bez­iz­ejā», šau­rā cil­vē­ku lo­kā, kad ne­ko jaun­u ne­va­ri ne dot, ne ie­mā­cīt. Kad ie­stā­jas tā­da kā stag­nā­ci­jas sa­jū­ta un lie­kas, ka dzī­ve ar to arī beig­sies. Arī tad pēk­šņi nāk kāds pa­vēr­siens, kad ie­rau­gi jaun­u ie­spē­ju, jaun­u vad­ugu­ni.

Tas pats esot ar dro­šī­bas iz­jū­tu, ko dau­dzi mek­lē, jo bie­ži vien ve­cā­ki to nav de­vu­ši. Tā­pēc sie­vie­tes bie­ži vien šaus­mī­gi pie­ķe­ras vī­rie­šiem – tu­ras kram­pjai­ni pat tad, ja vi­ņas fi­zis­ki un emo­ci­onā­li pa­ze­mo. Ri­si­nā­jums ir pa­vi­sam cits – at­rast gu­ru, sa­vu sko­lo­tā­ju. Ti­kai tas va­rēs dot brī­vo ener­ģi­jas plūs­mu. «Tā ir lie­la kļū­da, ka cil­vē­ki mek­lē at­bil­des un dro­šī­bu drau­gos, pa­zi­ņās, ra­dos. Kar­te rā­da, ka dau­dziem īs­ti tu­vu cil­vē­ku ne­maz nav un tie, kas vi­ņiem ir, ra­da ti­kai pro­blē­mas,» bilst Ine­se. Tas at­tie­cī­bu tir­gus esot bez­ga­la krāšņs – kurš no ku­ra pār­tiek. Ap da­žu la­bu pul­cē­jas ļau­dis ti­kai tā­pēc, ka vi­ņam ir daudz ener­ģi­jas, ne­vis tā­pēc, ka vi­ņu mī­lē­tu. 

Daudz kas bū­tu jā­da­ra, vai­rāk ļau­jo­ties dzī­ves plūs­mai. Mēs ne­re­ti, kad kaut kas ne­no­tiek pēc plā­na, nik­no­ja­mies, lai gan pa­tie­sī­bā to ne­maz ne­va­jag. «Lūk, pie­mērs. Šo­dien plā­no­ju tik­ties ar klien­ti pulk­sten 14 – vi­ņa zva­na, ka ne­va­rēs tikt. Maz­liet ie­pī­ku, jo man kā di­vu ma­zu bēr­nu mā­mi­ņai ir sva­rī­gi die­nu sa­plā­not. Pēc tam ap­rā­ju se­vi, ka gan jau viss kaut kā sa­kār­to­sies. Tā arī bi­ja. Drīz vien zva­nī­ja ci­ta klien­te – vai ne­va­rot vi­ņu pie­ņemt ag­rāk, jo sa­vā lai­kā plkst. 17 ne­tie­kot. Ga­lu ga­lā viss sa­kār­to­jās tā, ka tik­šu ag­rāk mā­jās, un viss būs se­cī­gi, bez pār­rā­vu­miem. Un va­rē­sim ar vī­ru iz­braukt kā­du lo­ku ar ri­te­ņiem,» pa­smai­da Ine­se, no­ra­dot, ka tā ir pa­ļau­ša­nās un ti­cī­ba, kas iet caur die­viš­ķo. Ie­spring­stot un ar va­ru lau­žo­ties aiz­slēg­tās dur­vīs, lie­tas ne­ri­si­nās. Ja reiz ar la­bu ne­iz­do­das, tā­tad ne­va­jag!

At­grie­ša­nās pie vēr­tī­bām

Re, te nu, ru­nā­jot par ļau­ša­nos plūs­mai, ie­de­ro­ties vi­ņas stāsts par hen­nas glez­no­ju­miem. Tie Ine­ses dzī­vē ie­nā­ku­ši kā­dā jo­gas ret­rī­tā, kas no­ti­cis Āf­ri­kā. Vi­sas šīs prak­ses, ko tur ap­gu­vu­si, de­vu­šas ie­spē­ju or­ga­nis­ki sa­just – smil­ti, ūde­ni, sau­li, gai­su, vē­ju. To, kā vi­si šie pirm­ele­men­ti ra­da har­mo­ni­ju un lab­sa­jū­tu. Kā­dā no no­dar­bī­bām, ku­rā ka­li­grā­fis­ki bi­ja jā­zī­mē man­tras, pēk­šņi sa­ju­tu­si, ka kaut ko grib da­rīt ar hen­nu. To­brīd par to ne­zi­nā­ju­si itin ne­ko. At­grie­žo­ties mā­jās, ap­tie­kā no­pir­ku­si hen­nas pul­ve­rī­ti, sa­jau­ku­si ar ūde­ni un ar zo­bu bak­stā­mo uz ro­kas ko uz­zī­mē­ju­si. Bi­ju­si prie­cī­ga, ka kaut kas arī ie­to­nē­jās. Tad ķē­ru­sies klāt in­for­mā­ci­jas vāk­ša­nai un sa­pra­tu­si, ka ar ķī­mis­kiem ko­nu­siem no­teik­ti ne­gri­bēs strā­dāt. Ga­lu ga­lā at­ra­du­si šā auga audzē­tā­jus un pul­ve­ra vei­do­tā­jus Pa­kis­tā­nā, kas vi­ņai pro­duk­ci­ju ar avi­opas­tu no­gā­dā­jot Lat­vi­jā.

Past­u gan ga­ta­vo­jot pa­ti – pro­cess ilg­stot 24 stun­das. Tam vi­sam jā­no­tiek pa­kā­pe­nis­ki un pēc priekš­rak­stiem, pre­tē­jā ga­dī­ju­mā la­ba ma­te­ri­āla ne­būs. Lai­ku pra­sī­ju­si arī ro­kas pie­šau­ša­na zī­mē­ju­ma iz­vei­dei. «Jā­teic, ka – ja as­tro­lo­ģi­ja man ir darbs, tad hen­na man ir kā ab­so­lūts va­ļas­prieks. Jā, tas ir arī biz­ness, bet tāds, kas dod lie­lu gan­da­rī­ju­ma iz­jū­tu. Tas it kā nāk pa ci­tu ener­ģi­jas ka­nā­lu. Pirms ar to sā­ku strā­dāt, ne­kad ne­bū­tu ie­do­mā­ju­sies, ka tas var būt tā. Va­kar strā­dā­ju vie­nās at­kā­zās, kur bi­ju no­līg­ta uz div­ar­pus stun­dām. Bi­ju gan rē­ķi­nā­ju­sies, ka tas būs maz­liet il­gāk, ta­ču ga­lu ga­lā no­strā­dā­ju četr­as ar pus­i stun­das. Vi­sā ta­jā lai­kā ti­kai vien­reiz at­stā­ju tel­pu. Ta­ču pēc tam ne­bi­ju tā no­gu­ru­si, kā da­rot lie­tas, kas nav pie sirds. Tas ir pie­pil­dī­jums – tu at­dod un sa­ņem pre­tī – cil­vē­ka prie­ku,» sa­vas iz­jū­tas rak­stu­ro Ine­se. Zī­mē­jot vi­ņa īpa­ši ne­ru­nā, jo tas trau­cē­jot iz­just pro­ce­su. Dau­dzi gan gri­bot pļā­pāt, lai ti­kai aiz­pil­dī­tu tuk­šu­mu, kas šķiet bie­dē­jošs. Ta­ču tas nav va­ja­dzīgs! Jo glez­no­ša­na ir kā me­di­tā­ci­ja – gan tam, kas zī­mē, gan tam, ku­ram zī­mē. Šo īpa­šo no­ska­ņu vei­ci­na arī hen­nas sa­stāvs, kurš ie­dar­bo­jas uz cil­vē­ka men­tā­lo ķer­me­ni un ļau­jot ie­gūt mie­ru. Un ne­viens ne­kad pēc tam ne­esot tei­cis – vai, tas gan nav smu­ki!

Glez­no­ša­nai ar hen­nu ir sais­tī­ba arī ar as­tro­lo­ģi­ju, un Ine­se, kon­stru­ējot in­di­vi­du­ālus zī­mē­ju­mus, ņem vē­rā ho­ro­sko­pu ni­an­ses. Tā­dē­jā­di ar zī­mē­ju­mu va­rot ie­dar­bi­nāt kom­pen­sā­ci­jas me­hā­nis­mu kā­dam no­teik­tam pe­ri­odam vai as­pek­tiem. Šīs man­da­las pa­līdz arī ie­kus­ti­nāt kā­dus sa­strē­gu­mus, kad ne­kas ne­ri­si­nās ne uz la­bu, ne uz slik­tu. Jo, tā kā kat­ra pla­nē­ta iet caur no­teik­tu for­mu un no­teik­tu skait­li, var iz­vei­dot kon­struk­ci­ju, ku­ru vib­rā­ci­jas ie­dar­bo­jas. Zī­mē­jot uz plauk­stām – at­vēr­tī­bai, uz ro­ku virs­pu­ses – aiz­sar­dzī­bai, ie­vē­ro­jot arī, uz ku­riem pirk­stiem tiek zī­mēts. 

Ine­se ir iz­vei­do­ju­si piec­as pa­mat­man­da­las. Ku­ru vis­bie­žāk sie­vie­tes iz­vē­las? Mī­les­tī­bas. Tā pie Ine­ses tik vieg­li at­nā­ku­si un vien­kār­ši uz­reiz uz­zī­mē­ju­sies. Prieks, ka arī ci­tas mei­te­nes to lab­prāt zī­mē. Un ku­ru ma­zāk? Iz­ai­ci­nā­ju­mu, jo cil­vē­ki no tiem bai­dās. Cik ko­pu­mā ir zī­mē­ju­mu? Vai! Vai­rā­ki ka­ta­lo­gi (Ine­se rā­da uz plauk­tu, kur sa­lik­ti vai­rā­ki al­bu­mi), bet tās ir ti­kai ide­jas, ko pa­smel­ties. Kat­ru rei­zi ko­pē­jo at­tē­lu maz­liet pa­mai­not, jo glu­ži tā­du pa­šu zī­mēt ne­gri­bo­ties. Tas tā­pēc, ka esot vēr­sta uz prog­re­su – lai rīt­die­na ir la­bā­ka par va­kar­die­nu. Ļo­ti cen­šo­ties arī at­tīs­tīt teh­ni­ku, no­slī­pēt ni­an­ses, uz­la­bot past­as kva­li­tā­ti. Ja past­a ne­būs tā­da, kā va­jag, ne­kas skaists ne­iz­nāks. Ja tā nav ga­na la­ba, vien­kār­ši iz­me­tot vi­su por­ci­ju. Prie­cā­jo­ties, ka spē­ju­si mai­nīt priekš­sta­tu par šiem zī­mē­ju­miem – ka tā nav kā­das sek­tas pie­de­rī­ba, bet skaists ro­tā­jums, zī­me – ļo­ti skais­ta un sie­viš­ķī­ga. Hen­na pa­tie­sī­bā tie­kot iz­man­to­ta da­žā­diem mēr­ķiem – pie­mē­ram, be­du­īni pār­klā­jot ādu ar to pirms do­ša­nās tuks­ne­sī, lai sau­le tik ļo­ti ne­de­dzi­na ādu. «Tā ir tā­da at­grie­ša­nās pie la­bām vēr­tī­bām, ne­vis jauns mo­des klie­dziens. Hen­nas zī­mē­ju­mi dod arī at­grie­ze­nis­ko saik­ni, jo – par as­tro­lo­ga ap­mek­lē­ša­nu da­ļa cil­vē­ku lab­prāt ne­iz­pauž, bet šos zī­mē­ju­mus ne­viens ne­slēpj,» teic Ine­se.