Mākslinieks, ja vien viņš nav rafinēts, savos darbos ir ļoti atklāts. Varbūt pat neaizsargāts. Gleznotājs Miķelis Fišers starp «ticēt» un «neticēt» balansē dažos nieka milimetros. Kosmoss, ārpuszemes dzīvības un civilizācijas formas, sazvērestības teorijas, okultās zinības un ezotērika tepat, uz Zemes, ir viņa pašreizējās intereses. Lai ko pajautātu, viņš atbild godīgi, vienlaikus paturot tiesības par visu nerunāt. Viņa darbos jāmeklē plašāks saturs, nekā formāli redzams. Kādā realitātē dzīvo Miķelis Fišers?
– Ir banāli radošam cilvēkam jautāt: ko tu ar to gribēji pateikt? Kā ir jums – vai ļaujat skatītājam savos darbos brīvi dzīvoties, vai arī gribat, lai gandrīz katrs, kurš atnāk uz izstādi, saprot vēstījumu iespējami precīzi?
– Vienmēr dodu saviem darbiem nosaukumus un uzskatu, ka būtu veselīgi tos izlasīt. Ja ir par maz, tad citiem darbiem vēl rakstu klāt komentārus. Uzskatu, ka man tas obligāti jāizdara. Bet nedomāju, ka skatītāja brīvība būtu jāierobežo, un es nebūt nevēlos ietekmēt skatītāju. Ja negribas lasīt, lai nelasa. Mans pienākums – ja ko gribu pateikt, tad pateikšu visskaidrākajā veidā. Interesanti, cik man pašam negaidītas nozīmes skatītāji atrod manos darbos.
– Sākot skatīties izstādi «Netaisnība», par kuru saņēmāt Purvīša balvu, pirmā doma bija – kas tas tāds?! Vēlāk, kad redzēju visu kopumā, sapratu, ka saskatu tur ironiju. Uztvēru to kā ironiju par stereotipiem.
– Pilnīgi pareizi. Bet ne tikai par stereotipiem. Ir daudzas lietas, kas ir tik nopietnas, ka par tām nopietni nevar runāt, jo tad smadzenes atsakās šo drausmo informāciju apstrādāt. Tāpēc humors vai ironija ir, manuprāt, unikāla smadzeņu aizsargsistēma, kas jāizmanto, un tā mums daudz kur palīdz. Īpaši krīzes situācijā.
– Man jau bija uz mēles sakāmais, ka ironija ir aizsargmehānisms. Seko jautājums: vai savus uzskatus mākslā varat aizstāvēt arī bez ironijas?
– Nevaru. Tāpēc aizstāvu ar ironiju. (Smejas.) Ja runājam par maniem uzskatiem, kuru viena daļa ir arī sazvērestības teorijas, tad man būtu jāsāk šajā brīdī mest kažoku uz otru pusi. Tā kā par šīm sazvērestības teorijām esmu saņēmis Purvīša balvu, tad ir pilnīgi skaidrs, ka tas jau ir meinstrīms*. Bet es nekad meinstrīmā nestrādāju. Tas ir pret maniem uzskatiem. Domāju, ka ir pēdējais laiks meklēt kaut ko jaunu, ko likt pretim sazvērestības teorijām.
– Mākslas zinātniece Elita Ansone jūs «ieskaitījusi» «New Age» kustībā, kas pauž mākslas jaunā laikmeta idejas. Viņa atsaucas uz raksturojumu «sekulārs Rietumu ezotērisms mūsdienās». Kas veicinājis jūsu ezotērikas un okulto zināšanu meklējumus, vēlmi to visu saprast?
– Tad tas būtu biogrāfisks stāstījums. (Nopūšas.) Man ļoti patīk, kā Kaspars Bindemanis intervijā teica: ja reliģija ir būris, kurā tu sevi ieliec, tad ateisms ir kaste. Es varu tikai pievienoties. Tā kā kastē es dzīvot nespēju, bet būrī man dzīvot negribas, tad šis «New Age» skatījums uz pasauli man piedāvā daudz vairāk variantu. Tā, protams, ir Elitas Ansones darīšana, ka viņa mani ievietojusi «New Age». Es kā cilvēks mēģinu apzināt visu pieejamo informāciju, kas mani interesē. Daļa no tās ir arī «New Age» kustība. Ja runājam par to, kas mani mudināja pievērsties ezotērikai, tad aptuveni 18 gadu vecumā tiku pie Nikolaja Rēriha rakstiem. Mani ārkārtīgi suģestēja apraksti par cilvēces rasēm un rosināja ārkārtīgi izteiktu tēlu pasauli manī. Kopš tā laika esmu sapratis, ka tas man kā māksliniekam ir lielisks iedvesmas avots.
– Kolēģe piekodināja: pajautā par Rērihu, jo man šķiet, ka viņa gleznās var saskatīt Rēriha motīvus!
– Jā, gleznās tas ir. Bet jāpasaka taisnība – pirms Rēriha bija Čurļonis, vēl daudz agrāk. Jā, ir tādi mirkļi manā biogrāfijā, kas to ir rosinājuši, un esmu priecīgs, ka tādi bijuši.
– Vai mākslinieka godam kantes nerīvē, ja tā salīdzina?
– Tas var rīvēt tikai Rēriha godam kantes. (Smejas.) Man tas, protams, ir kompliments.
– Ir lietas, ko nemaz nav iespējams parādīt citādāk, nekā pirms tevis kāds jau ir izdarījis, vai ne? Jo jūs redzat un domājat līdzīgi.
– Gluži pareizi. Dziļākā būtībā māksla ir enerģija. Jo ir tīrāks mākslas veids, jo tajā ir vairāk enerģijas. Gleznojot ainavas, pēdējā laikā esmu sapratis, ka vislabāko rezultātu sasniedzu, ja ainavu uztveru nevis kā kaut ko materiālu, bet kā enerģiju un cenšos attēlot enerģijas plūsmu. Šādā veidā abstrahējoties, man šķiet, varbūt tuvojos patiesībai vairāk nekā mēģinot atveidot neapzināti.
– Kas Meksikā ir tāds, ko nevarat dabūt, piemēram, Siguldā? Arī Latvijā gūstat iedvesmu?
– Gūstu. Ļoti labprāt gleznoju Latvijā, atzīšos, ka esmu gleznojis Roču dabas liegumā. Arī Pokaiņos un vienkārši parastās vietās, kas man pašam šķiet interesantas. Meksika ir zeme, kurā valda atšķirīga realitāte nekā pie mums, tur līdzīgi kā Indijā – brīnums ir daudz pieejamāks.
– Tik skaisti pateicāt, ka skaudība metas.
– Ja ņemsim Kastaņedu, tad viņa mācība ir tāda, ka paši veidojam realitāti. Meksikā dzīvo ļoti daudz indiāņu, un realitāte, ko viņi veido, ir stipri atšķirīga. Tā ir pilna ar dažādu maģiju noslēpumu, un tas mani saista. Bet ir kaut kas, kas nav vārdiem izsakāms. Ceļojot turp vairākas reizes, ir sajūta, ka atgriežos mājās. Es pieļauju, ka tas ir saistīts ar kādu no manām iepriekšējām dzīvēm.
– Ticat reinkarnācijai?
– Kā arī visam, par piecdesmit procentiem. Man patīk, ja tas tā būtu. Ticība ir jautājums, kas man līdz galam nav skaidrs. Jo īsta ticība, te es aiziešu tādā kaktu filozofijā – īsta ticība paģēr nekritisku attieksmi, vai ne? Es pašreiz tādu neesmu sevī radis.
– Pieļauju, ka ticība bez ironijas kļūst pārāk necilvēciska, tur no cilvēka nekas daudz nepaliek. Ironija padara ticību pieejamāku.
– Acīmredzot var piekrist. Jā.
– Jums piemīt ezotēriskas spējas?
– Ko jūs saprotat ar ezotēriskām spējām? Spēju ārstēt? Psihokinēzi? Telepātiju?
– Spēcīgu intuīciju, spēju paredzēt.
– Man piemīt intuīcija, bet tā nav uzskatāma par ezotērisku spēju, vai ne? To ir iespējams attīstīt, trenēt. Droši vien visas spējas ir iespējams trenēt. Ir cilvēki, kuriem ir lieliski ģenētiski priekšnoteikumi un daudz kas padodas labāk. Varu noteikt āderes, bet tas arī nav nekas īpašs. Droši vien man nepiemīt nekādas pārdabiskas, ezotēriskas spējas.
– Hm, pirms es ko pagūstu pajautāt, jūs jau to pasakāt. (Smejas abi.) Par kritisko domāšanu. Ir taču cilvēkam jāapšauba un jāanalizē.
– Nezinu, varbūt arī nav. Neesmu ne par ko pārliecināts. Zinu, ka šajā manā attīstības periodā esmu šāds. Bet neizslēdzu, ka kādreiz kādā savā dzīves periodā varbūt nonākšu pie fanātiskas ticības. Jo mēs jau nezinām, kur ceļš mūs aizvedīs.
– Un nav interesanti to uzzināt?
– Ir.
– Uzzināt pirms vēl noticis?
– Cik saprotu, mēs varam ietekmēt savu nākotni un tā nav simtprocentīgi nolemta.
– Būs tādi cilvēki, kuri teiks, ka neko nevaram ietekmēt.
– Okei. Bet es labāk izvēlos dzīvot tādā realitātē, kurā var. Ja zināšu savu nākotni, kādu tās versiju, tad būs jāpieņem, ka tā ir vienīgā iespēja.
– Mēdzat sevi analizēt – kāpēc es tā domāju, kāpēc tā rīkojos?
– Jā, es mēdzu. Ir daudz situāciju, īpaši attiecībās ar citiem cilvēkiem, kad bez tā nevar.
– Kā jūtaties pēc tāda iekšējā monologa ar sevi?
– Citreiz tā ne visai. (Smejas.) Man liekas, cīņa ar savu ego ir visgrūtākā.
– Kur nu bez ego. Pat mātei Terēzei tas piemita, pretējā gadījumā viņa nedarītu to, ko darīja – glāba pasauli.
– Tā ir cilvēciskās būtnes sastāvdaļa, citādi jau mēs būtu tikai garīgas būtnes. Tā kā esam daļēji materiālas būtnes, klāt nāk arī šis aspekts, kas acīmredzot mums ir ļoti nepieciešams pieredzes gūšanai.
– Cik nopietni vai ironiski ir jāuztver jūsu rakstītais vai teiktais, ka iedvesmu gūstat ārpusķermeņa pieredzē?
– Itin bieži. Negribas piezemēt, runājot par to publiski. Tā nav publiska informācija, tas tomēr ir kaut kas intīms.
– Jūs uztrauc, ko par jums runā?
– Ja minēju šādu piemēru, tad acīmredzot satrauc. Man pašam gribētos domāt, ka nemaz. Laikam tā nav.
– Skandālista reputācija jums pielipa studiju laikā Latvijas Mākslas akadēmijā deviņdesmitajos gados. Īpaši pēc tam, kad no gleznas tika izzagtas vai it kā izzagtas «Extasy» tabletes. Skandālista loma ir Miķeļa Fišera būtība?
– Tajā laikā tā bija daļa no manas radošās izpausmes. Bija dumpīgums un kontrkultūra.
– Tagad jau arī protestējat – negribu, ka mani ieliek rāmītī!
– Bet jūs jau redzat, ka protests vairs nav ārišķīgs. Uzskatu, ka ir par maz kritizēt, ir jāpiedāvā risinājums. Ar to es šobrīd atšķiros no tā Fišera, kas bija deviņdesmitajos. Ja es būtu deviņdesmitajos taisījis izstādi «Netaisnība», tad būtu tikai kokgriezumi un nebūtu tā video, kurā eju pāri oglēm.
– Tagad var atskatīties, kā būtu, ja būtu. Manuprāt, pat šausmas jūsu gleznās nav agresīvas.
– Ceru, ka nav agresīvas, es gribu, lai tās ir mistiskas, brīnumainas, noslēpumainas.
– Taču vajadzīgas zināšanas, lai spētu saskatīt simbolus, kas tur ietverti. Pretējā gadījumā skatītājs redz tikai, atvainojos, zarnas un pasaka: fui!
– Piekrītu. Un arī apzinos, ka maz ir mākslinieku, kas patīk visiem. Es noteikti negribētu būt viens no tādiem, jo arī tie mākslinieki, kas patīk man, nebūt nepatīk visiem.
– Kuri patīk jums?
– Muzejā ar vislielāko bijību eju pie Matveja un Pērles, nevis pie Rozentāla un Purvīša. Tagad jau zinu, ka man ir sava mērķauditorija, un esmu ļoti laimīgs, ka tāda ir. Es tikai varēju cerēt uz to. Tas, protams, nenozīmē, ka tā nav arī citiem. Gribēju teikt, ka man ir interesanti strādāt tiem cilvēkiem, kuri domā par šīm tēmām.
– Kas cits atliek, ja aizej uz izstādi un apjaut, ka īsti nesaproti, par ko ir stāsts. Tad ir jādomā un jāatrod sakarību ķēdīte, kāpēc mākslinieks to visu ir redzējis tieši tā.
– Tas ir brīnišķīgākais, tad jau mans darbs ir izdarīts. Ko vairāk varu vēlēties?
– Jums nerodas sajūta, ka tiekat padarīts par kulta mākslinieku un jūsu auditorija kā grūpijas (smejas abi) skrien pakaļ savam elkam, kaut arī tai ir vienalga, ko darāt? Jo viss, ko darāt, apriori ir lieliski.
– Nebiju par to aizdomājies, bet acīmredzot jāpaliek uzmanīgam. Acīmredzot pastāv tāds risks. (Smejas.) Tādā gadījumā tā ir milzīga atbildība.
– Daudziem radošu profesiju pārstāvjiem ir mērķauditorija. Jautājums, ko mākslinieks ar to izdara, uz kurieni viņš aizved?
– Ir divas dažādas lietas. Viens ir iedomāta mērķauditorija, kas eksistē tikai manā apziņā, tas ir N cilvēks ar N interesēm. Pilnīgs fantoms. Varbūt tāds nemaz neeksistē. Ja man ir paveicies, tad esmu uzminējis, bet var arī nepaveikties. Tad šos fanus var motivēt kaut kas tāds, ko pat iedomāties nevaru. Jā, māksliniekam ir jāapzinās, ka viņam ir noteikta atbildība. Ir tik daudz garlaicīgas un nevienam nevajadzīgas mākslas pasaulē. (Smejas.)
– Varbūt kādam vajag – māksliniekam pašam.
– Reiz gleznojot Krimā, Vološina vietās, iepazinos ar krievu mākslinieku. Viņš saka – es tādus mazus darbiņus taisu. Es saku – man patīk baigi lielos taisīt, trīs reiz četri metri, mans mīļākais formāts. Viņš saka – labi, bet tu padomā, ja nomirsi, tad tev velni ellē sabāzīs tos dibenā ar visiem rāmjiem. Nu tā... Tas ir humors, bet ar dziļu būtību. Ja galīgi nav ko teikt, tad nevajag smērēt audeklu. Lai gan tas arī ir abpusgriezīgs asmens, jo nav jau nepieciešami vienīgi darbi ar dziļu jēgu. Ir nepieciešami ziedi un Vecrīgas ainavas.
– Sunīši un kaķīši.
– Arī. Runa ir par enerģiju. Lai nu kādi tie darbi būtu, bet tie izstaro pozitīvu enerģiju un sniedz cilvēkiem prieku un baudījumu. Tas nav nekas slikts.
– Sevī nespējat saskatīt rozīšu, kaut starpgalaktisku, gleznotāju?
– Tas nav mans profils. Tur nav problēmas, bet mani interesē citas lietas, un par tām es runāju. Mani šobrīd interesē jautājumi.
– Mēdzat sev sagādāt problēmas?
– Nepārtraukti. Tas ir tas, ko pārsvarā daru. (Smejas.)
– Un risināt tās caur mākslu?
– Caur mākslu mazāk. Caur intervijām. Man intervijās nav ko teikt. Jo par to, ko tiešām gribu teikt, esmu izrunājies savās izstādēs un, to visu atkārtojot, sev šķietu muļķis. Sāku justies nožēlojami. Kad stāstu jau trešo reizi, tas ne pēc kā neizklausās, jo stāstu bez iekšējas intereses. Ar negatīvu emociju. Otrs aspekts – droši vien kā jebkuram cilvēkam arī man gribas izlikties citādākam, tādam, kāds varbūt gribētu būt.
– Tagad runājat par saviem darbiem vai intervijām?
– Par intervijām. Tāpēc esmu sapratis, ka ir ļoti labi censties būt maksimāli patiesam, bet tas izslīd tik viegli, ka katrā teikumā ir jāķer sevi gandrīz vai aiz matiem. Tik nemanāmi pāraug fantomā, ko tu centies neapzināti par sevi radīt, ka tas ir grūts darbs – intervijas…
– Piekrītu. Nereti aizdomājos, ka tas cilvēks, kurš šodien sēž man pretim un runā, rīt par to pašu tēmu domās jau citādāk. Dienā, kad tiks publicēta saruna, viņa vārdi būs vēl tālāka pagātne. Kā lai saglabā savu šodienas domu un uzskatu aktuālu arī rīt un parīt?
– Personība mainās visu laiku, pat diezgan īsā laikā. Ir bijis pat tā, ka pēc impulsīvas vārdu apmaiņas tikai pēc divām stundām, mājās atbraucis, saprotu, kā man būtu vajadzējis atbildēt. Tad atrodas īstie vārdi, un tik trāpīgi.
– Dzīvojat skaistā vietā, Baltezera krastā. Daba un apkārtējā vide spēj daudz ko mainīt cilvēkā.
– Noteikti. Tas uzskatāmi redzams Latvijas arhitektūrā. Piemēram, būvējot šķūnīti vai namiņu pirms divsimt gadiem, cilvēks bija dzīvojis harmonijā ar dabu visu mūžu, un viņam proporciju izjūta – logu lielums pret durvīm, pret sienu – bija dabiska. Mūsdienās cilvēki nav spējīgi proporcionāli ielikt logu parastas divslīpu jumta mājas sienā, kamēr katrā lauku mājā tas ir. Tas ir piemērs, kā daba harmonizē cilvēku.
– Noticējāt kārtējam pasaules galam kā sazvērestības teoriju piekritējs?
– Pēc tā pēdējā pasaules gala, kas atkal nebija, un bija jau skaidrs, ka nebūs, sāku domāt, ka mēs visu laiku dzīvojam pasaules gala priekšvakarā. Šī ir situācija, kas jāatrisina. Tas prasa mūsos attīstīt īpašības, ko kategoriski negribam darīt. Jo vairāk mēs negribam, jo lielākā strupceļā nonākam. Galu galā būsim spiesti attīstīt tās īpašības.
– Nosauksiet?
– Negribu moralizēt, bet gan valsts, gan personiskā līmenī izvēlamies tūlītēju komfortu tā vietā, lai padomātu tālāk. Vienmēr izvēle krīt uz tūlītēju komfortu, lai arī tūkstoš zinātnieku kliegtu, ka nākamais solis būs katastrofa. Tas nepalīdz, nākamajā reizē mēs atkal izvēlamies tūlītēju komfortu.
– Nupat izlasīju, ko kāds teicis: es nebaidos no nāves, baidos no nomiršanas. Kā bērni laikam katrs esam domājis par nāvi, tagad, kā pieaugušie, spēlējamies ar bailēm no pasaules gala, lai arī tās ir eksistenciālas pārdomas. Atceraties savas pirmās domas vai sajūtas par nāvi?
– Labi neatceros, ko es izdomāju, bet atceros, ka katrās bailēs ir pieredze, kur tev jāaiziet līdz galam. Vienā brīdī no nāves baidies, baidies, bet tad esi spiests pieņemt, ka tu arī nomirsi. Ja atgriezies pie tās domas, tad agri vai vēlu pienāk brīdis, ka esi spiests pieņemt – laikam jau neizgudrosi to mūžīgās dzīvošanas tableti. Un tajā brīdī uzreiz atlaiž. Tad vairs nav bail, vai pēc tam tiešām nav nekā, vai tur ir kādas kristīgās lietas... Nē, kristīgās lietas ir bailīgākas, es teikšu. (Smejas.) Kas paliek? Bailes no nomiršanas, no tā procesa. Jā.
– Nedzīvojat taču tik ideāli, lai katra diena būtu kā pēdējā?
– Nē. Tie ir skaļi vārdi – lai katra diena būtu kā pēdējā. Tas jau nenozīmē, ka tajā dienā jāpaveic varoņdarbi, vienkārši nav jābūt lielam kretīnam pret citiem. Es domāju, vajag vismaz censties nedarīt otram to, ko nevēlies, lai tev dara.
– Nesanāk vienmēr tā.
– Svarīgs aspekts – dzīvot apzināti. Apzināties ne tikai rīcību, bet arī domas. Man ļoti patīk budisma tehnikas, ka katra rīcība ir apzināta – ja mazgā traukus, tad domā par to.
– Jums ir daudz domubiedru, ar kuriem jūtaties labi un kuriem nav jāpierāda sava pasaules taisnība?
– Nē, daudz nav. Neviens īpaši acīs nesaka, ka nav tā, kā es saku. (Smejas.) Tas laikam nav latviešu mentalitātei raksturīgi. Nezinu, pieci tuvi draugi – tas laikam ir daudz? Man droši vien ir mazāk. Nav arī tā, ka visi liek klausuli nost. Nesanāk daudz par tādām lietām runāt, bet ir cilvēki, ar kuriem tas iespējams.
– Kā Latvijas māksliniekus ietekmēja pirmais lidojums kosmosā?
– Tas ietekmēja visu cilvēci, ne tikai mākslu. Tas bija nopietns notikums mūsu cilvēces vēsturē. Vēl nopietnāks notikums, man liekas, bija vilšanās, kad sapratām, ka neceļosim uz tām tālajām zvaigznēm. Pretējā gadījumā mums bija jau jābūt starpgalaktiskajam sociālismam vai jebkam citam, kaut kapitālismam. Bet nācās saprast, ka tie resursi ir praktiski nesasniedzami. Es gan to redzu kā pozitīvu aspektu, jo tas liek meklēt citus līdzekļus šim ceļojumam.
– Jums būtu svarīgi reāli aizlidot prom no Zemes vai pietiek ar savu intuitīvo sajūtu pasauli, kuru protat izmantot?
– Ja man būs jāsēž divus gadus kvadrātmetru lielā kapsulā, lai pēc tam uz Marsa dzīvotu noslēgtā bundžiņā, tad noteikti nē. Ja es to varu izdarīt nedēļas laikā un pēc tam pastaigāt pa virsmu, tad labprāt. To es labprāt gribētu.
– Un nevis uz Meksiku?
– Nav jau liela starpība – Meksika, Marss, Antarktīda. Viens pīpis. Būtība jau ir tā pati.
– Vai ir gribējies aizbēgt no sevis?
– Jā.
– Kā?
– Ja es būtu atradis to veidu, tad varētu dalīties.
– Kaut kā ar sevi jātiek galā.
– Ko cilvēki dara? Kad grib aizbēgt no sevis, viņi apreibinās. Man ir gadījies tā, protams. Bet nekur jau nevar aizbēgt. Ja vēl līdz nākamajam rītam izdodas, to jau var uzskatīt par veiksmi, bet gadās, ka tu konfrontējies vēl vairāk.
– Kolēģu darbos spējat saskatīt veidu, kā viņi risina problēmas, kā izliek savus iekšējos dēmonus?
– Noteikti izliek, jā. Tas varbūt ir viens no produktīvākajiem veidiem, ko ar viņiem darīt.
– Radīt mākslu.
– Ķīniešiem ir pasaules uzskats, ka nav labu vai sliktu enerģiju. Sliktā enerģija vienkārši nav pareizā vietā. Tas nozīmē, ka vari jebkādus negatīvos resursus pārvērst pozitīvos, ir jāatrod pareizais veids. Ja tā rezultātā var radīt labu mākslu, tad tas ir pareizais veids. Negatīvais resurss var izpausties uz audekla pozitīvi.
– Rakstnieki mēdz sūkstīties, ka ne vienmēr tiek uzrakstīts iecerētais sižets, jo varoņi sāk dzīvot savu dzīvi un vest savā pavadā. Jums arī tā notiek?
– Nav labi, ja tā notiek, jo tas traucē tam veidam, kādā strādāju. Glezniecībā ir tik daudz pašvērtību – krāsu attiecības, triepiens, faktūras, tūkstošiem lietu, kas tevi novirza no domas, un tu vēlies saglabāt kaut ko skaistu, ko esi radījis, bet tas nebūt nepalīdz paust pamatdomu. Tāpēc ir pareizi metodiski iznīcināt visas skaistās lietas un domāt tikai par to, ko vēlies uzgleznot. Tas nav viegli.
– (Miķelim klēpī prasās takšu puika Mareks.) Dzīvnieki jums daudz nozīmē?
– Jā. Es domāju, cilvēkiem ir dota tik brīnišķīga pieredze, ka viņi var kontaktēties ar citu sugu pārstāvjiem.
– Suņiem piemīt beznosacījuma mīlestība.
– To varam mācīties. Brīnišķīga īpašība. Kas var būt skaistāks?
– Piedienīgi ir uzskatīt – ja vari dot, tajā skaitā beznosacījuma mīlestību, tas ir skaistāk, nekā ja to saņem.
– Es nezinu... Tas ir sarežģīts jautājums. Es tādu sajūtu laikam nemaz neesmu piedzīvojis. Tādu pilnīgu, visaptverošu, bezmaz absolūtu.
__
* No angļu val. – galvenais virziens, vairākuma.
