Kā liecina CSP apkopotie dati par Latvijā veiktajām nefinanšu investīcijām faktiskajās cenās, tad 2016. gads bija katastrofāls Latvijas ekonomikā. Ja 2015. gadā kopējais nefinanšu investīciju apjoms faktiskajās cenās bija 2,78 miljardi eiro, tad 2016. gadā kopējais nefinanšu investīciju apjoms faktiskajās cenās bija tikai 2,12 miljardi eiro. Tik zems kopējais nefinanšu investīciju apjoms faktiskajās cenās Latvijā bija pirms iestāšanās ES. Pēc iestāšanās ES zemāks investīciju apjoms bija tikai vienā – 2010. – gadā. Tikai valdību, Finanšu un Ekonomikas ministrijas tas nemulsina.
IKP aprēķināšanas metodika Latvijā ir izveidota tik rafinēti, ka Latvijas IKP augs arī bez investīcijām, augs pat tad, ja visi ārvalstu investori izvedīs savus kapitālu no Latvijas (2016. gadā ārvalstu tiešo investīciju apjoms Latvijā bija negatīvs). Nekas nedrīkst traucēt plānot strauju Latvijas izaugsmi un tuvošanos Eiropas vidējam līmenim. Tomēr Latvijas Bankas apkopotā statistika par finanšu kontiem liecina, ka, salīdzinot 2016. gada trešo ceturksni ar 2015. gada trešo ceturksni, visu Latvijas uzņēmumu (ieņemot bankas un apdrošinātājus) pašu kapitāls samazinājās. Pašu kapitāls ir uzņēmuma vērtība pēc tam, kad uzņēmums ir nokārtojis visas saistības pret kreditoriem (atdevis visus parādus). Visiem Latvijas uzņēmumiem aktīvi aug lēnāk par pasīvu apjomu. Pozīcija, kurā aktīvu pieaugums ir vislielākais, ir uzņēmumu brīvie līdzekļi. Gada laikā skaidras naudas daudzums visiem Latvijas uzņēmumiem pieauga par pusmiljardu eiro. Varam nedaudz vienkāršot. Tas pusmiljards eiro, kas Latvijas ekonomikā 2016. gadā tika ieinvestēts mazāk par 2015. gada līmeni, uzkrājās Latvijas uzņēmumu kontos komercbankās.
2016. gada tendences ir ļoti draudīgas Latvijas ekonomikas attīstībai. Ja investīcijas tiek veiktas šodien, tad ir pamats cerēt uz ienākumiem rīt. Būtisks investīciju samazinājums vienā gadā nozīmē proporcionāli daudz lielāku nesaņemto ienākumu daudzumu nākamo piecu līdz desmit gadu laikā.
Ja Latvijā netiek veiktas par ES vidējo lielumu lielākas investīcijas, tad nav nekāda pamata cerībām uz ātrāku izaugsmi. Ja uzņēmēji aptur investīciju veikšanu, tad ir divas iespējas. Pirmā ir piespiest uzņēmējus investēt politiskiem līdzekļiem. Uz to grāmatā 23 lietas, ko mums nestāsta par kapitālismu (Rīga, Zvaigzne ABC, 2013) norāda pazīstamais Dienvidkorejas ekonomists Hadžūns Čangs: «Vienkārši padarot bagātos bagātākus, mēs pārējie nekļūstam bagātāki. Lai, dodot vairāk bagātajiem, tas nāktu par labu pārējai sabiedrībai, bagātie ir jāpiespiež nodrošināt lielākas investīcijas un līdz ar to lielākas investīcijas ar politiskiem līdzekļiem...» (169. lpp.) ASV prezidents Donalds Tramps ar vienkāršu politisku līdzekli, piedraudot Meksikā ražotus vieglos auto aplikt ar 20% muitu, piespieda Japānas autobūvētājus atsākt investēt ASV. Reinvestētās pelņas atbrīvošana no uzņēmuma ienākuma nodokļa arī ir «politisks līdzeklis».
Diemžēl, ja uzņēmēji nesaskata sfēras, kurās varētu investēt (pērn pat Latvijas finieris izvēlējās investēt Igaunijā, nevis Latvijā), tad politiskie represiju vai kārdinājumu instrumenti var nenostrādāt. Tad ir jārīkojas tā, kā savulaik rīkojās ASV prezidents Franklins Rūzvelts (1882-1945) vai kā periodiski rīkojas Ziemeļvalstu valdības, kad valsts kļūst par galveno investoru. Taču visus iespējamos valsts finanšu resursus esošā valdība ir nosolījusi akūtām vajadzībām aizsardzībai, mediķiem utt.
Latvijas tautsaimniecības daļa, kurā turpinās ievērojams bagātības uzkrāšanās pieaugums, ir mājsaimniecības. Gada laikā Latvijas mājsaimniecību aktīvu kopējā vērtība no 23 miljardiem eiro pieauga līdz 25,4 miljardiem, savukārt mājsaimniecību saistības (pasīvi) samazinājās no 6,4 līdz 6,3 miljardiem eiro. Tāpēc arī valdības ministri slepus un atklāti perina plānus aplikt tieši mājsaimniecības ar milzīgiem papildu nodokļiem. Gadījums ar Džemmu Skulmi ir tikai procesa sākums - aisberga redzamā daļa.
Nemākulīgie ministri, kas nogalināja Latvijas biznesa iespējas, ķersies žņaugt mājsaimniecības! Diemžēl ne viss bagātību pieaugums mājsaimniecību sektorā attiecas uz vietējiem iedzīvotājiem, kas ikdienā strādā. Daudzas mājsaimniecības akumulē ārzemēs strādājošo naudas pārvedumus.
Ievērojamu bagātības pieaugumu mājsaimniecības daļā nodrošina tas, ka krieviski runājošais starptautiskais bizness Rīgas apkārtni izraudzījās kā dzīves un atpūtas vietu, bet nevēlas šeit nodarboties ar biznesu uz vietas.
Mājsaimniecību bagātības pieaugumu nodrošina arī tie, kas, vīlušies Latvijas uzņēmējdarbības nodokļu politikā un biznesa attīstības iespējās, savu enerģiju labprātāk velta, uzlabojot un labiekārtojot savus mājokļus.
Esošās tendences liecina, ka varas piekoptā politika padzen biznesu no Latvijas.
