Kad politiskie pienākumi pārsniedz ekonomiskos ienākumus
Vairāk nekā gads pagājis kopš Krimas aneksijas un Krievijas agresijas Ukrainā. Eiropas Savienība viennozīmīgi traktē Krieviju un Kremli kā agresoru un nupat pat ir devusi Krievijas darbībām novērtējumu ne vien politiskā līmenī, bet Eiropas Parlamenta personā ir atļāvusies aizskart pat Krievijas ekonomiskās varenības garantu – Gazprom, vainojot to negodīgā konkurencē.
Diez vai šī aizskaršana vainagosies ar, piemēram, gāzes cenas samazinājumu, lai gan konkurences palielināšanās sasniegumam tieši tam vajadzētu būt – cenas spiešana uz leju un izvēles palielināšanās patērētājam. Kāpēc tas nenotiks? Atmetot politisko diskusiju par to, ka Eiropas Savienības dalībvalstis nav īsti vienotas savā attieksmē pret Krieviju, ka lēmumu pieņemšanas mehānismi ir smagnēji, var norādīt uz stratēģiskā redzējuma trūkumu – ar ko tad aizvietot Krievijas dabas resursus un ieguvumus no tranzīta.
Palūkosimies uz Latviju – vai mūsu varasiestādes ir bijušas atklātas un godīgas, informējot sabiedrību par tiem riskiem, kas varētu iestāties, ja Krievija, piemēram, pārtrauktu dzelzceļa kravu tranzītu caur Latviju? Varam jau mierināt sevi, ka tā jau nu nenotiks. Bet kāpēc gan ne? Latvija sevi īpaši neatdala no ES kopējās ārpolitikas attieksmē pret kaimiņvalsti ( un diez vai tas arī būtu jādara), bet neizskatās, ka ES Latvijas balsi īpaši ņemtu vērā iespējami atšķirīga viedokļa gadījumā, pat neraugoties uz mūsu prezidentūru. Auditorkompānijas Ernst&Young Baltic pētījums, par kuru vēstīja Neatkarīgā (27.04.2015.), liecina, ka Krievijas pretsankcijas Latvijai tranzīta jomā nozīmētu 1,5 miljardu eiro zaudējumu no iekšzemes kopprodukta un darba zaudējumu 20 tūkstošiem strādājošo. Šie skaitļi ir šausminoši un laikam tāpēc tiek noklusēti, jo maz ticams, ka valdībai par šo scenāriju nebūtu nekas zināms. Visticamāk, ka ir, bet klusums reālpolitikā ir tāpēc, ka atbildes jau nav. Nav atbildes no ES, vai tā būtu gatava kompensēt vāji prognozējamā kaimiņa sagādātos zaudējumus Latvijas ekonomikai. Un, ņemot vērā iepriekšējo pieredzi ar piensaimniekiem, kuri pēc Krievijas embargo iespaida atrodas vāji slēpta kraha priekšā, ES atbilde jau ir zināma: politiskā solidaritāte ir svarīgāka par iedzīvotāju un valsts ekonomikas problēmām. Ernst&Young Baltic partneris Guntars Krols jau pieminētajā intervijā norāda, ka vērienīgu sankciju gadījumā, kas skartu tranzītu, Latvijai būtu jālūdz palīdzība aizvietot tranzītu ar kādu citu nozari, no kuras gūt līdzīga apjoma ieņēmumus valsts budžetā. Viņš taktiski nenosauc šo aizvietojošo nozari, jo tas jau būtu jādara politiķiem un varas nesējiem. Bet var jau būt vienkāršāka atbilde: tādas nozares, ar kuru aizvietot tranzīta ienākumus, Latvijā vispār nav. Pat ja būtu – to nevar radīt gada vai divu laikā, bet zaudējumi būtu tūlītēji un Latvijas sabiedrības reakcija uz tiem – patiesībā neprognozējama. Kāpēc? Tāpēc, ka militāram agresoram vairums Latvijas iedzīvotāju būtu gatavi pretoties. Bet vai ir gatavi pretoties bezdarbam, nodokļu pieaugumam un dzīves līmeņa būtiskam kritumam? Diemžēl atbildi uz šo jautājumu krīzes gados ļoti daudzi Latvijas iedzīvotāji jau sniedza –nopērkot biļeti no valsts vienā virzienā. Un neviens nevar garantēt, ka šādu atbildi nesniegs jau vēl lielāks iedzīvotāju daudzums. Tad potenciālajam agresoram būs vēl vienkāršāk grozīties pie Latvijas robežas – jo īsti jau nebūs to, kas varēs to vērot un vajadzības gadījumā cīnīties pretī.
.... Bet būs jau labi – Latvijas valsts nosvinēs Neatkarības 25. jubileju 4. maijā, un visi šā brīža politisko lēmumu pieņēmēji uzreiz sapratīs, ka brīvība nozīmē arī atbildību. Un attiecīgi arī rīkosies – domājot par tautu un tās labklājību. Cerams.