Šobrīd Saeimā trešajam lasījumam tiek gatavots izglītības likuma grozījums, ar ko paredz ieviest viedierīču lietošanas kārtību izglītības iestādēs. Šķiet, ka likuma grozījumā ir jāparedz detalizētāks regulējums. Lai to pamatotu, vispirms mēģināsim kliedēt trīs sabiedrībā izplatītus mītus.
Pirmai mīts. “Tie, kuri vēlas aizliegt skolēniem lietot tālruņus skolā, nostājas pret mūsdienu tehnoloģijām un progresu - grib atgriezt viduslaikus skolās.”
Šādu priekšstatu apgāž sekojoši argumenti.
1) Mums nav zināms neviens skolotājs, kas iestātos pret viedtālruņu izmantošanu ikdienā. Tomēr pedagogi, tostarp arī daudzi mācību priekšmetu Datorika un Programmēšana skolotāji, kuri vislabāk pārvalda mūsdienu tehnoloģijas, iebilst par viedtālruņu patvaļīgu izmatošanu mācību stundās.
2) Par tālruņu aizliegšanu skolās iestājas starptautiska autoritatīva organizācija UNESCO.
3) Pirms mēneša Lielbritānijā tika izdotas vadlīnijas, ar ko stingri regulē tālruņu klātbūtni skolās (par to detalizēti sk. turpmāk).
4) Ir virkne zinātnisku pētījumu par problēmām, kas izriet no viedtālruņu nekontrolētas lietošanas mācību laikā.
5) Valsts centralizētajos pārbaudījumos jau šobrīd nedrīkst izmantot viedtālruni un citas viedierīces. Tātad, to lietošanas ierobežošana jau notiek un ir izglītības politikas sastāvdaļa. Jautājums ir tikai par to, kā un cik liela mērā to regulēt.
Otrais aplamais priekšstats. “Daudzi skolotāji iestājas pret viedtālruņiem skolās, jo nemāk strādāt ar jaunajām tehnoloģijām!”
Šajā apgalvojumā apšaubāms ir abās teikuma daļās paustais. Tālruņu brīvas lietošanas aizstāvji ir arī skolotāju vidū. Diemžēl daži no viņiem uzskata, ka ar tālruņu brīvas lietošanas palīdzību var atrisināt disciplīnas problēmas stundās. Viņi strādā tikai ar tiem skolēniem, kuri gatavi sekot līdzi mācību norisei. Pārējie pēdējos solos klusi spēlējas savos tālruņos. Tie, kuri vēlas - mācās, kuri nevēlas - izklaidējas. Rezultātā iespējama straujāka dažu centīgāko skolēnu augšupeja (varbūt pat dalība olimpiādēs). Pārējā skolēnu daļa, saprotams, atpaliks, faktiski būs lemta analfabētismam. Veidosies virkne dzīvei negatavu neveiksminieku. Toties pieaugs Tik-Tok un citu izklaidējošu lietotņu atkarīgo skaits.
Otrajā teikuma daļā pausto atspēko tas, ka bez datortehnoloģiju pratības šobrīd vairs neviens skolotājs nevar strādāt. Klases žurnāli jau sen atzīmju likšanai ir digitalizēti. Praktiski visi skolotāji ir apguvuši digitālās tehnoloģijas, un lielākā daļa no viņiem paši veido digitālus mācību līdzekļus vai arī paši aktīvi izmanto citu sagatavotos digitālos mācību līdzekļus un rīkus.
Trešais stereotips. “Viedtālrunis skolās ir neaizvietojams moderns mācību rīks”.
Nekas nav neaizvietojams, t. sk. viedtālrunis mācību procesā. Taču katram mācību līdzeklim ir sava vieta un laiks. 1) Viedtālrunis, protams, dod iespēju ikvienam piekļūt papildus informācijas resursiem, piemēram, skolēni var izmantot viedtālruņus, lai ātri piekļūtu interneta saturam, e-grāmatām, interaktīviem mācību materiāliem un aktivitātēm vai mācību lietojumprogrammām, kas papildina klases nodarbības un padara mācības dinamiskākas un iesaistošākas. Taču to pašu var izdarīt ar datoru. 2) Viedtālruņi mazāk motivētiem skolēniem veicina uzmanības novēršanu no mācību procesa.
Ja pat viedtālrunis tikai atrodas uz skolēna galda stundas laikā, bet ir izslēgts, tad tomēr vēl vismaz 15 minūtes skolēna apziņa ir pievērsta tam saturam, ko viņš pēdējo reizi skatījis tālrunī, nevis mācību darbam. 3) Viedtālruņu izmantošana var radīt privātuma un drošības riskus. 4) Ja skolēni vairāk laika pavada, pārlūkojot sociālos tīklus, nevis saskarsmē ar klasesbiedriem, tas var izraisīt sociālās izolācijas situāciju un samazināt kopdarbības spējas. Pat starpbrīži skolā ir ar noteiktu pedagoģisku mērķi. Tajos var gan atpūsties no intelektuāla darba, gan sarunāties, draudzēties, iegūt pozitīvu emocionālu pieredzi. Viedtālrunis bieži ir šķērslis šādai pieredzei. 5) Viedtālruņu izmantošana klasē mācībās vāji motivētiem skolēniem var nojaukt robežu, kas atšķir viedtālruņa izmantošanu mācību vajadzībām no personiskās izklaides. Vēl vairāk, skolotājs un mācības šāda skolēna apziņā tad kļūst par traucēkli dzīvei virtuālajā vidē.
Un tas savukārt izraisa aizkaitinājumu un negatīvu attieksmi pret skolotāju un mācību priekšmetu, kurā neļauj izmantot tālruņus stundās. 6) Informācijas tehnoloģijas var būt lielisks atbalsts mācību procesā, bet vienlaikus var arī bremzēt skolēna domāšanas un radošuma attīstību, jo šķiet, ka visas atbildes ir tikai dažu “klikšķu” attālumā. Tas bieži vien attur skolēnus no tādu mācību uzdevumu izpildes, kas prasa iedziļināšanos un pacietību, laikietilpīgu darbu un iegūto rezultātu pareizības kritisku analīzi un izvērtēšanu.
Varbūt nepieciešami tādi noteikumi, ar kuriem nosaka, ka mācību stundās tiek izmantots tikai skolas īpašumā esošais un konfigurētais viedtālrunis, dators vai kāda cita ierīce un uz tā var atrasties tikai konkrēta programmatūra, kas tiek izmantota mācību procesam, un visam pārējam pieeja būtu liegta?
Piedāvātais grozījums izglītības likumā pēc otrā lasījuma skan šādi: “(5) Īstenojot izglītības programmu, kā arī ar to saistītajos mācību un audzināšanas pasākumos, izglītības iestāde nosaka kārtību, kādā pedagogi un izglītojamie izmanto tehniskos līdzekļus (mācību un audzināšanas procesā un saziņā izmantojamās tehniskās ierīces, tai skaitā informācijas un komunikācijas tehnoloģijas, iekārtas, robotikas detaļas un programmatūras)”. Formulējums, no vienas puses, atraisa skolām rokas patstāvīgai rīcībai. Vecāki nevarēs protestēt, ka skolai nav tiesību regulēt tālruņu izmantošanu. Taču, no otras puses, tas ļauj skolai noteikt tādu kārtību, ka visos pasākumos un stundās tālruņus lietot drīkst. Un tas nebūs pretrunā ar likumu, jo šāda kārtība skolā tad ir noteikta.
Lai šādu iespēju izslēgtu un nopietni risinātu minēto problēmu, ir priekšlikums, ko atbalsta arī daži politiķi, papildināt pantu ar tekstu: “saskaņā ar Ministru kabineta (MK) noteikumiem, ka nosaka šādas kārtības principus”. MK noteikumi (atšķirībā no likuma) ir arī operatīvāk un ātrāk maināmi, ja parādās jaunas tehnoloģijas, citi izaicinājumi vai problēma kļūst dramatiskāka.
Lielbritānijā nesen ir izdotas skolām saistošas vadlīnijas, kā rīkoties ar viedtālruņiem. To pirms mēneša prezentēja premjerministrs Riši Sunaks atraktīvā, humoristiskā un īsā uzrunā, ko var noskatīties vietnē “You tube” .
Ar šīm vadlīnijām paredz četras iespējas, kā skolām ir iespējams un vajadzētu rīkoties::
1) viedtālruņi uz skolu nemaz netiek ņemti līdzi - tiem jāpaliek mājās;
2) viedtālruņi, ieejot skolā, tiek ielikti atsevišķā telpā (līdzīgi mēteļiem) aizslēdzamos nodalījumos un paņemti tikai pēc stundām;
3) viedtālruņi tiek ievietoti noteiktā vietā, bet, kad ir kāds uzdevums ar tiem, tad skolotājs atnāk, paņem tos, pēc stundas aiznes atpakaļ un ieslēdz;
4) tālruņi ir somās, un tos nedrīkst redzēt, dzirdēt ne stundās (bez skolotāja atļaujas), ne starpbrīžos.
Tātad Lielbritānijā sašaurina skolu iespējas variēt savu taktiku attiecībā uz tālruņiem. Šķiet, Latvijā ir jāizdara kas līdzīgs, paredzot MK noteikumus, kuros nianses tiek atrunātas.
Arī ārpus skolas liela daļa skolēnu gandrīz visu savu brīvo laiku pavada viedtālruņos. Pievilcīgākais un arī bīstamākais laika pavadīšanas veids internetā, protams, ir video spēles, azartspēles, bet ne tikai. Īpaši trauksmi izsauc Tik-Tok lietotnes piedāvājumi, īsi pāris minūšu sižeti, kuros jaunieši meklē izklaidi, sekotājus un mēģina apliecināt sevi. Lai pievērstu sev uzmanību, pietiek ar tālruni uzfilmēt klipu, kaut vai demonstrējot dīvainas grimases, izpakojot rotaļlietas vai pārģērbjoties. Ja palaimējas, var iegūt miljoniem “klikšķu” un uz brīdi iegūt kāroto atpazīstamību. Ukraiņu filozofs Andrijs Baumeisters šo tendenci pat uzskata par cilvēces degradācijas pazīmi un pilnīgi jaunu situāciju kultūrā.
Straujas un lētas popularitātes iespējas degradē nopietnu mācību nozīmi un laupa darba jēgu. Pat sports jau ir pārāk grūta nodarbība šādam virtuāli “apsēstam” jaunietim. Lielu daļu laika pavadot tālrunī, netiek izkoptas noderīgas prasmes, apgūtas jaunas zināšanas vai iegūta vērtīga pieredze. Laiks tiek iztērēts īslaicīga apmierinājuma dēļ, bet dzīve tāpēc labāka nekļūst. Vērojams pārsātinājums un nogurums, kas rodas, dzenoties pēc arvien jaunas, bet nebūtiskas informācijas.
“Virtuālā dzīve” jaunieti nereti padara atkarīgu no viņa sekotāju vērtējuma - vai nu uzbrūkoša, vai pārspīlēti slavinoša. Abos gadījumos - tendencioza. Interneta vidē var piedzīvot apvainojumus, mobingu. Parādās dažādas problēmas: nedrošība par sevi, ja cilvēks pilnībā identificējies ar savu profilu internetā, bet to var izdzēst, var uzlauzt mājaslapu u. tml.
Viedtālruņa un virtuālās vides pārspīlētas izmantošanas gaitā izplatās nevērība pret sastapto informāciju, arī nepieciešamība to ātri aizmirst, lai nepārslogotu savu atmiņu. Fiziski tas izpaužas īkšķa kustībā, ar kuras palīdzību skārienjūtīgajā ekrānā tiek bīdīta uz priekšu informācijas josla. Iepriekšējais attēls, klips vai teksts ar šo kustību tiek it kā aizsūtīts nebūtībā. Līdzīgi, šķiet, notiek arī apziņā. Jebkura informācija tiek “aizslaucīta”, lai atbrīvotu vietu nākamajam iespaidam, nākamajai ziņai vai klipam. Daudziem skolēniem par paradumu ir kļuvis ne tikai “slaucīt” ārā no atmiņas informāciju, kas gāžas pār viņiem internetā, bet jebkuru informāciju, arī skolā piedāvāto.
Tālruņa pārspīlētas lietošanas dēļ samazinās skolēnu mācību kvalitāte, krītas sekmība. Par to trīs Spānijas universitāšu mācību spēki apkopojuši atziņas no dažādiem (vairāk nekā 40) pētījumiem. Secinājumi nav iepriecinoši.
Viena no tālruņu atkarības sekām, visticamāk, ir lasītprasmes sasniegumu samazināšanās pēdējo gadu PISA mērījumos gan Latvijā, gan citās valstīs. Bet lasītprasme ir nepieciešama skolēna intelektuālajai attīstībai, spējai racionāli komunicēt un radīt, tai skaitā, nepieciešamus izgudrojumus tehnoloģiju jomā. Datorpratība patiešām ir viena no nepieciešamākajām 21. gs. prasmēm, taču to kavē attīstīt tieši nelāgais paradums bezjēdzīgi kvernēt internetā. Latvijas ekonomiskajai attīstībai ir vitāli nepieciešami digitālo un cita veida tehnoloģiju attīstītāji, nevis tikai patērētāji vai atkarīgie no interneta spēlēm.
Jācer, ka zinātnieku atziņās un veselā saprāta balsī ieklausīsies Latvijas skolu vadītāji, politiķi, skolotāji, vecāki un, neatkarīgi no izglītības likuma grozījumiem, atradīs veidu, kā risināt viedtālruņu paralizējošās klātbūtnes problēmu.
Terminu “viedtālrunis” pirmo reizi 1999. gadā ieviesa Zviedrijas uzņēmums Ericsson. Taču par viedtālruņa mūsdienu izpratnē dzimšanas dienu var uzskatīt 2007. gada 9. janvāri, kad toreizējais firmas Apple izpilddirektors Stīvs Džobss paziņoja par pirmās paaudzes iPhone, vienlaikus mainot mobilo tālruņu lietošanas standartus. Žurnāls “Time” 2007. gadā to nosauca par "Gada izgudrojumu". Pēdējos 15 gados viedtālruņu izplatība ir mainījusi daudzu cilvēku ikdienu un tas nenoliedzami ir kļuvis par digitālā dzīvesveida iemiesojumu. Taču jāatzīst, ka - līdztekus daudzām pozitīvām pārmaiņām - var konstatēt arī negatīvas blaknes. To skaitā ir jauni atkarību veidi un iespējas lielajiem tehnoloģiju uzņēmumiem (Big Tech) un dažu valstu institūcijām veikt plašāku globālu un automatizētu masu uzraudzību un ietekmēšanu vairāk nekā jebkad agrāk.
Viedtālruņu industrija, kuras vidējā rentabilitāte ir aptuveni 15% - 30%, ir cieši saistīta arī ar datorspēļu industriju, kuras vidējā rentabilitāte ir apmēram 20 - 35%, un sociālo tīklu industriju, kuras vidējā rentabilitāte aptuveni ir 20% - 40%. Visas šīs nozares no biznesa klasifikācijas viedokļa pieder pie uzņēmumu grupas, kas strādā ar augstu un ļoti augstu rentabilitāti. Ar tām var konkurēt tikai tabakas izstrādājumu industrija (20% - 40%) un narkotisko vielu industrija (20% - 50%). Līdz ar to visi jautājumi, kas skar šo industriju intereses, sabiedrībā ir ļoti sensitīvi un izsvērta lēmuma pieņemšana sabiedrības interesēs ir ļoti sarežģīta, ko iespējams ietekmē arī šo industriju lobiji.
Autori: Dr. Andrejs Mūrnieks, biedrības “Latvijas Pedagogu dome” valdes priekšsēdētājs un Dr. Viesturs Vēzis, biedrības “Latvijas Informātikas skolotāju asociācija” valdes priekšsēdētājs, LU Datorikas fakultātes docents
