Eiropas beigas - vainīgi bēgļi vai mēs?
Runa LU 75. konferencē «Starpkultūru komunikācija: Āzija – Eiropa – Latvija». 7.02.2017.
Lai arī slavenās grāmatas Vēstures beigas autors Frensiss Fukujama jau deviņdesmito gadu vidū atzina savus naivos maldus, Eiropa līdz pat 2014. gadam dzīvoja šo vēstures beigu jeb vēsturiskās nirvānas noskaņās. Šķita, ka Eiropā ir iestājies mūžīgais miers, sabiedrībā neapstrīdami dominē kreisi liberālais pasaules redzējums jeb, kā saka profesors Harijs Tumans, progresa matrica, un šāda situācija lineāri attīstīsies tik uz priekšu, uz tā dēvēto VUCA pasauli (abreviatūra no angļu valodas vārdiem - svārstīgums, nenoteiktība, sarežģītība, daudznozīmīgums), kur visu nosaka pat ne tehnoloģijas, bet idejas.
Krimas aneksija 2014. gadā Eiropai bija pamatīgs šoks, taču vecā inerce bija pārāk spēcīga, tāpēc pirmās sankcijas pret Krieviju bija tīri simboliskas un dominēja centieni izlikties, ka nekas tāds jau nav noticis. Pat reāls karadarbības uzliesmojums Austrumukrainā īpaši nemainīja Eiropas sabiedrisko domu, jo tika uzskatīts, ka vardarbība notiek kaut kur Eiropas pažobelē. Tikai Malaizijas Boeing notriekšana ar daudzu rietumeiropiešu upuriem Eiropu uz brīdi sapurināja un lika apjaust, ka kaut kas īsti neiet «pēc plāna».
Pa īstam no vēstures beigu eiforijas Eiropu izrāva tā dēvētā bēgļu krīze, jo tā skara Eiropu tiešā veidā un uzklājās uz cita migrācijas vilņa. Proti, masveidīgas migrācijas no Austrumeiropas. Šeit jāprecizē, ko saprotam ar vārdu Eiropa, jo svarīgi ir precīzi nosaukt lietas, lai nesanāk, ka lietojam vienus un tos pašus jēdzienus, bet katrs domājam ko savu.
Šobrīd pasaulē ir vairākas labklājības saliņas, kuras kā magnēts pievelk labākas dzīves tīkotājus. Austrumu puslodē tāda ir Eiropas bagātākā daļa - Rietumeiropa. Līdz ar to iezīmējas Eiropa šaurākā izpratnē - tā nav ne Rumānija, ne Polija, ne Igaunija, bet gan Vācija, Zviedrija, Anglija, Francija un vēl dažas bagātākās Rietumeiropas valstis, kuras sasniegušas lielākajai pasaules daļai nesasniedzamu labklājības līmeni.
Plašākā plaksnē ar Eiropu jāsaprot tas sociālpolitisko apstākļu kopums, kuru pie mums dēvē par «normālu valsti». Ik dienu publiskajā telpā dažādās variācijās dzirdam frāzes: «normālā valstī» ir tā, bet pie mums... nu tā kā Zimbabvē. Šīs nenoslēpjamās ilgas pēc «normālas valsts» liecina, ka Latvija un citas Austrumeiropas valstis pagaidām šajā sapņu Eiropā neietilpst. To ir grūti atzīt, bet vēl grūtāk atzīt, ka mēs paši sirds dziļumos sevi pie «īstās» Eiropas nepieskaitām, un tāpēc tā dēvētos migrantus redzam citādāk, nekā tos redz Eiropā.
Divas pasaules vienā savienībā
2015. gadā Eiropa saskārās ar līdz tam vāji apjaustu, lēni gruzdošu problēmu, kuru bēgļu krīze uzskatāmi atsedza. Izrādījās, ka, lai arī Eiropa ir apvienojusies Eiropas Savienībā uz it kā kopīgu interešu un vērtību bāzes, bagātā, «normālā» Eiropa, no vienas puses, un pārējā, ģeogrāfiskā Eiropa, no otras, faktiski ir divas dažādas pasaules, ar stipri atšķirīgu mentalitāti, labklājības līmeni un izpratni par vērtībām. Tas ir ārkārtīgi būtisks aspekts, jo, to ignorējot, var ar vieglu roku savu austrumeiropieša galvu pielikt Rietumeiropas politiķu galvām, turienes sabiedriskajai domai un ieraudzīt pavisam ko citu, nekā to, ko redz Parīzē, Londonā, Romā.
Skatoties uz vienu un to pašu situāciju, divas Eiropas daļas tur saskatīja divas atšķirīgas problēmas. Austumeiropā vairākums vārījās sašutumā par migrantu invāziju Eiropā, kamēr Rietumeiropa «cepās» par to, ka valdības nesniedz pietiekamu atbalstu patvēruma meklētājiem, un par to, cik lielā mērā sabiedrības attieksme pret «bēgļiem» atbilst Eiropas vērtībām? Vieni redzēja izmisušus, kara posta nomocītus nelaimīgus cilvēkus, bet citi alkatīgas, izsalkušu mežoņu ordas, kuras veļas uz Eiropu ar domu izraut mums no zobiem tos labumus, kurus līdz šim Eiropa deva vienīgi mums.
Situācijas divdomību paspilgtināja tas, ka par migrantiem visvairāk satraucās tajās valstīs, uz kurām šie patvēruma meklētāji pat nedomāja braukt. Pat ja viņus «kvotu» sadales kārtībā uz turieni piespiedu kārtā pārvietoja, tad tikai ļoti retos gadījumos viņi tur bija gatavi palikt uz dzīvi. Tajā pašā laikā šo valstu pamatiedzīvotāji paši bija lielā skaitā devušies labākas dzīves meklējumos uz Eiropu, kas tikai apstiprināja pieņēmumu, ka Eiropa nav tas pats, kas Eiropas Savienība, un visu veidu migrantiem - kā no Austrumeiropas, tā arī ārpus ES - savstarpēji ir vairāk kopīgā nekā šiem migrantiem ar iedzimtajiem rietumeiropiešiem.
Nav viennozīmīgas atbildes uz jautājumu, kas rada lielāku labējo radikāļu un populisma popularitātes pieaugumu Eiropā - patvēruma meklētāji vai Austrumeiropas viesstrādnieki? Katrā valstī ietekmes proporcijas ir savas, bet visur tās ir kompleksas. Teiksim, Brexit gadījumā tiek uzskatīts, ka lielāku iespaidu uz referenduma rezultātiem radīja tieši nogurums no pārliekas austrumeiropiešu klātbūtnes.
Vienota platforma kā aizsargvalnis
Bieži dzird izteikumus, ka notiek islāma reliģiskā invāzija Eiropā. Droši vien, neiebilstu. Taču svarīgi, kas šai invāzijai stāv pretī? Cik spēcīgs monolīts? Ja tas vispār ir monolīts. Māris Kučinskis Maltā aicināja ES būt vienotai, bet kā šī savienība var būt vienota, ja tajā dažādu valstu sabiedrības atrodas uz dažādām ideoloģiskām platformām. Oficiālā līmenī šī problēma tiek klusināta un visi izliekas, ka nekādas ideoloģiskas plaisas nav - visi mēs domājam līdzīgi. Taču patiesās sajūtas izlaužas neapzinātās darbībās.
Šovasar biju žurnālistu braucienā Vācijā, Bādenes Virtembergas zemē, un kādās pusdienās mēs ar kolēģiem no dažādām pasaules valstīm un vācu viesu uzņēmējiem brīvā atmosfērā apspriedām šos jautājumus. Man pretī pie galda sēdēja vietējās universitātes prorektors, tāds omulīgs, smaidīgs kungs, un es viņam pajautāju - vai nenožēlojat, ka 2000. gados uzņēmāt ES Austrumeiropas valstis? Viņš, protams, uzreiz atrunājās, ka ne, ne, bet, pēkšņi atcerējies, ka viņam blakus sēž žurnāliste no Francijas, uzreiz pavērsās pret viņu un sāka gandrīz vai ar pirkstu rādīt - tie jau bijāt jūs, franči, kas nolobēja austrumeiropiešu uzņemšanu. Taču arī francūziete nevēlējās uzņemties šo godu un atteica: nē - tie bijāt jūs, vācieši, kuri uzstāja uz ES paplašināšanu. Šī neveiklā atbildības velšana vienam uz otru uzskatāmi parādīja, ka prieks par lielo, vienoto Eiropu ir būtiski noplacis un neviens nevēlas uzņemties «godu» būt šīs paplašināšanās iniciators.
Kāda varētu būt vienotā platforma, par kuru runā Kučinskis? Tad, kad tiek pieminēts islāms, parasti pretī liek kristietību. Tomēr, lai cik pozitīva būtu mana personiskā attieksme pret kristietību, jāskatās patiesībai acīs. Bēgļu krīze parādīja jau pieminēto ES iekšējo sašķeltību, taču nevienā no abām robežšķirtnes pusēm kristietība vairs nav un diez vai kādreiz vēl būs dominējošā reliģija. Rietumos jau labu laiku publiskajā telpā dominē jaunā cilvēktiesību un brīvību kvazireliģija, kuras centrā ir nevis Dievs, bet cilvēks, un uz kuras pamata arī veidojās 21. gadsimta ES. Šī kvazireliģija Eiropā, vismaz mediju telpā, jau gandrīz pilnībā ir izspiedusi kristietību, un publiskajā telpā tā ar kristietību cīnās daudz sparīgāk nekā ar islāmu. Tā vien izskatās, ka šai jaunajai kvazireliģijai kristietība šķiet bīstamāka nekā islāms.
Austrumeiropā šai jaunajai ticībai gan nav tik lieli panākumi, bet arī tur kristietībai ir apcirstas saknes un tagad pārsvarā valda kaut kāds nīgrs postsovjetiskais nihilisms. Centieni kardināli palielināt kristietības ietekmi līdz šim nevienā valstī nav vainagojušies reāliem panākumiem, bet citviet, piemēram, Krievijā, pat ieguvuši groteski atbaidošas izpausmes, kas kristietības pievilcību drīzāk vājina, nekā ceļ.
Tad ko darīt? Vai Eiropai ir izredzes izdzīvot zem apkārtējās pasaules demogrāfiskā, reliģiskā, kulturālsadzīviskā spiediena? Vai taisnība profesoram Leonam Taivānam, kura viedoklis ir strikts - ar Eiropu ir cauri, dažu gadsimtu laikā islāms te izspiedīs to, kas palicis pāri no agonizējošās kristietības, līdzīgi kā turki izspieda grieķus no Mazāzijas? Ļoti iespējams, ka tā tas tiešām būs, un visa līdzšinējā notikumu attīstība par to liecina. Taču šīs pesimistiskās prognozes balstās uz pašreizējās situācijas lineāru ekstrapolāciju nākotnē. Taču jebkāda darbība rada pretdarbību, un pat Eiropas neapstrīdamās līderes Angelas Merkeles pozīcija šodien nav gluži tāda pati, kāda tā bija 2015. gadā.
Ir aplami iedomāties, ka Eiropa ir gatava neierobežotā skaitā uzņemt migrantus. Merkele jau pirms 2014. gada izteica kritiskas piezīmes par tā dēvēto multikulturālisma politiku, un viņas pozīcija bēgļu krīzes sākumā balstījās galvenokārt uz humānisma apsvērumiem - jāpalīdz cilvēkiem, kuri bēg no vardarbības. Tagad, kad noskaidrojies, ka starp patvēruma meklētājiem ir samērā liels ekonomisko migrantu īpatsvars, akcenti ir būtiski pārbīdījušies. Nav pamata iedomām, ka Eiropa ar atplestām rokām gaida visus labākas dzīves tīkotājus no visas pasaules un ka šāda nostāja atbilst Eiropas vērtībām. Nekā tamlīdzīga. Jau tagad neeiropietim legāli iebraukt ES ir ļoti grūti. Nav šaubu, ka robežu kontrole tikai pastiprināsies un cilvēkiem no malas iekļūt Eiropā kļūs aizvien grūtāk. Tiesa, tas neatceļ citu pesimistu biedēkli - Eiropas pamatiedzīvotājiem ir zemāka dzimstība nekā «vitālākajiem» iebraucējiem, un demogrāfiskais faktors galu galā būs izšķirošs. Tas ir ļoti nopietns arguments, kuru apgāzt ir stipri grūtāk.
Bagātā sabiedrībā - daudz bērnu
Apmeklējot Indiju, visvairāk man dūrās acīs milzīgais bērnu un jaunu cilvēku īpatsvars uz ielām un jauniešu neapvaldāmais dzīvesprieks bez jebkādiem ķīmiskiem stimulatoriem. Savulaik Oskara balvu ieguva brāļu Koenu filma No country for old man (Nav zemes (priekš) veciem cilvēkiem, angļu val.). Atgriežoties Latvijā, gribējās brāļiem Koeniem iebilst - ir tāda zeme. Latvija. Latvija gan nav izņēmums. Tāda ir visa Eiropa. Atbraucot no Indijas Latvijā, ir sajūta, ka esi ieradies vecu ļaužu pansionātā. Tas viss liek domāt, ka pesimistiem taisnība - ar Eiropu ir cauri. Taču arī šeit nevajadzētu esošo situāciju lineāri ekstrapolēt nākotnē.
Pirmkārt, saistībā ar pēdējos gados vērojamo informatīvo tehnoloģiju izrāvienu dzīve pasaulē tuvākajos 50 gados varētu ļoti stipri pamainīties. Grūti spriest, kā tas izpaudīsies cilvēku sadzīviskajā kultūrā, bet var pieņemt, ka cilvēka atrašanās noteiktā ģeogrāfiskā vietā kļūs mazāk svarīga. Kombinācijā ar robežu nostiprināšanos tas varētu dot Eiropai iespēju vēl ilgi saglabāt savu pašreizējo seju.
Otrkārt, bērnu skaita samazināšanās tendence parādījās līdz ar vispārējo patēriņa pieaugumu, kad ģimenē daudz bērnu nozīmēja mazāku labklājību, un līdz ar to liels bērnu skaits kļuva nemoderns. Attīstītajās valstīs patēriņš ir sasniedzis zināmu piesātinājuma līmeni, un jau pavisam drīz šajās valstīs var nonākt pie apjausmas, ka bērnus audzināt ir izdevīgāk, nekā ražot, teiksim, neskaitāmus, patiesībā nevienam nevajadzīgus «dokumentus» dažādās birokrātiskās struktūrās, kas faktiski ir bezdarba apkarošana, radot pseido darba vietas. Līdz ar to daudz bērnu ģimenē kļūs materiāli izdevīgi un prestiži.
Joprojām vairums demogrāfu uzskata, ka valda korelācija - jo labklājīgāka sabiedrība, jo mazāk bērnu. Tā tas ir šodien, bet vai tā tas būs rīt? Neesmu pārliecināts. Dabiskos apstākļos - jo spēcīgāks, ietekmīgāks, tātad bagātāks, vīrietis, jo vairāk viņam bērnu. Šobrīd Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras notiek ļoti asa konkurences cīņa starp kristietību un islāmu. Viena no galvenajām islāma priekšrocībām šajā cīņā ir daudzsievības strikta nenosodīšana. Ceļojot pa Tanzāniju, Ruahas nacionālajā parkā mūsu gids un džipa šoferis bija kāds samērā jauns puisis, kurš stāstīja, ka viņa tēvam ir trīs sievas un viņam esot 27 brāļi un māsas. Jāuzsver, ka to viņš pavēstīja ar izteiktu lepnumu. Viņš acīm redzami lepojās ar sava tēva «varējumu». Painteresējos, kādas veidojās attiecības starp bērniem no dažādām mātēm, un viņš atbildēja, ka dažādās ciltīs un ģimenēs tās veidojoties atšķirīgi, bet viņa ģimenē visi brāļi un māsas dzīvojot saticīgi un nešķirojot, kura kuram māte.
Jau tagad bagātiem cilvēkiem ir daudz bērnu. Piemēram, nu jau šķirtās Breda Pita un Andželīnas Džolijas ģimenē ir seši bērni. Melam Gibsonam ir deviņi bērni. Ja kādreiz Eiropā bija vērojama skaidra korelācija - jo nabadzīgāka valsts, jo lielāka dzimstība, un otrādi, tad tagad šī saistība vairs nav tik izteikta. Kad trīsdesmit piecus gadus atpakaļ šeit universtitātē mācījos statistiku un rakstīju kursadarbu par demogrāfiskām problēmām, tad, atceros, zemākā dzimstība Eiropā bija Zviedrijā un citās Skandināvijas valstīs, bet augstākā Dienvideiropā. Tagad Eiropā viena no augstākajām dzimstībām ir Islandē (13,1 dzimušais uz 1000 iedzīvotājiem), Norvēģijā (12,1), Zviedrijā (11,9), bet zemākā Itālijā (8,8), Grieķijā (8,8) un Vācijā (8,4). Latvijā - 9,8. Tas liecina, ka brīdī, kad patēriņa līmenis sasniedz zināmu piesātinājumu, atkal no jauna palielinās bērnu un ģimenes prestižs (vērtība).
Antirietumnieciski un lieliski ir nesavietojami jēdzieni
Taču, pat ja beigu beigās taisnība izrādīsies tiem, kas saka, ka ar Eiropu ir cauri, tad tas nenotiks mūsu un mūsu bērnu paaudzes laikā, tāpēc pagaidām jāskatās, kur pasaulē ir labvēlīgākā vide dzīvošanai, un jācenšas tai pieskaņoties. Šodien Austrumeiropā ir populāras turienes iedzīvotājiem glaimojošas runas, kas sasaucas ar Špenglera saukļiem - Rietumos jau vērojams noriets, bet mēs austrumos vēl esam saglabājuši īstās «pamatvērtības». Kādas vērtības? Uz darbiem jāskatās, nevis vārdiem. Alkoholisms, aborti, sadzīviskā neiecietība, kliegšana, nekulturālība - tās nav iezīmes, kas nāk prātā, iedomājoties Vakareiropu. Tie ir jēdzieni, ar kuriem asociējas Austrumeiropa. Tāpēc nevajag uzdot vēlamo par esošo.
Jā, arī es esmu padomju laika produkts, un man emocionāli nav viegli pieņemt šo skaudro realitāti. Bet... Šobrīd ne Austrumeiropa, ne vēl jo vairāk Krievija, kura nostājusies antirietumnieciskās nometnes priekšgalā, nevienā dzīves jomā nerāda nevienu piemēru, kuram pārējā pasaule gribētu līdzināties. Nav nevienas lietas, par kuru gribētos teikt - lūk, cik lieliski to un to ir izdarījuši krievi Krievijā, derētu arī mums pārņemt šo pozitīvo pieredzi. Tādu lietu nav, jo vārdi - lieliski un antirietumnieciski - ir nesavietojami jēdzieni.