Kādi secinājumi un prognozes izdarāmās no sabiedriskās domas aptaujām, cik un kādas pārmaiņas vai stabilitāti alkstoša ir sabiedrība Saeimas vēlēšanu gadā, Neatkarīgās intervija ar socioloģisko pētījumu firmas SKDS vadītāju Arni Kaktiņu.
Neatkarīgā: - Raugoties kopumā uz politiķu un amatpersonu reitingiem, ko uzrāda pēc Neatkarīgās pasūtījuma veiktā SKDS decembra aptauja, vai ir kas pārsteidzošs?
- Lielu pārsteigumu nav. Atzīmēt varētu jau iepriekš uzmanību piesaistījušo tiesībsarga Jura Jansona augsto novērtējumu. Nav tā, ka daudzo iestāžu un organizāciju vadītāji ir sabiedrībā plaši pazīstami un novērtēti. Acīmredzot Jansona aktivitātēm, kaut kādā ziņā arī spēlēšanai uz publiku, ir atdeve.
- Kopš ievēlēšanas Valsts prezidenta amatā Raimonda Vējoņa reitings ir nedaudz krities, tomēr iedzīvotāju vidū viņš ir populārākais politiķis, amatpersona, lai arī beidzamajā laikā viņš nav tik aktīvs. Amata priekšrocības vai paša nopelni?
- Gan - gan. Ir posteņi, kur amata nosaukums automātiski dod klāt popularitātes punktus, bet būtiskāks ir paša krēsla ieņēmēja faktors. Prezidentiem pirms Vējoņa ir dažādi gājis. Vējoņa prezidentūras pirmais pusgads nāca ar ļoti lielu uzrāvienu, kas zināmā mērā bija saistīts ar tām atšķirībām, kas viņam bija, salīdzinot ar iepriekšējo prezidentu Andri Bērziņu. Iespējams, daļai sabiedrības nāca līdzi arī kādas cerības un tika dots uzticības kredīts.
- Ko no Valsts prezidenta gaida sabiedrība?
- Prezidents pamatā ir simboliska figūra. Cilvēki vēlas ar savu prezidentu identificēties, lepoties. Bet visiem mīļš nebūsi. Mūsu sabiedrība ir sašķelta pa dažādām līnijām, sākot ar etniskām, valodas un beidzot ar liberālu, konservatīvu pasaules redzējumu, kur arī plaisas ir lielas. No vienas puses, konservatīvi domājošu cilvēku ir vairāk, bet liberāļi ir krietni skaļāki. Tā pati oligarhu sarunu tēma daļai ir ļoti būtiska, viņi to nepārtraukti uztur dienaskārtībā un vēlas, lai citi arī aktīvi iesaistītos un viss ap to vien grieztos, bet izskatās, ka sabiedrības vairākumam tas ir kaut kas vecs un neskaidrs, kam tiek nevajadzīgi daudz tērēta enerģija.
- Pa vienu šķēluma līniju - etnisko - Vējonis pastaigāja ar ierosinājumu par automātisku pilsonības piešķiršanu Latvijā dzimušajiem nepilsoņu bērniem, ko Saeima noraidīja. Kā sabiedriskā doma noreaģēja uz to?
- Man nav pamata domāt, ka tas atstājis paliekošu, ievērojamu ietekmi uz sabiedrisko domu un politiķu, tostarp Vējoņa, vērtējumu. Tēma dienaskārtībā ienāca diezgan strauji, tas raganu katls pāris mēnešu pavārījās un tikpat strauji izdzisa. Man labpatīk domāt, ka, ja parlaments būtu akceptējis šo priekšlikumu, aptauju rezultāts būtu līdzīgs.
- Jautājums sabiedrībā, politiķu vidū, mediju telpā tika hipertrofēts? Katrā ziņā tieši šīs izmaiņas skartu ļoti nelielu cilvēku skaitu.
- Negribētu teikt, ka tas bija hipertrofēts. Arī man kā pilsonim šķiet, ka tas, lai arī mazs, tomēr bija svarīgs jautājums tajā ieliktā simbolisma dēļ. Uz statistiku, pilsoņu nacionālo sastāvu ietekme būtu faktiski nekāda. Mūsu valodiskā un etniskā sašķeltība ir viena no lielākajām un fundamentālākajām šīs valsts problēmām, kas ar steigu jārisina.
- Lai arī netrūkst kritikas attiecībā uz Ventspils mēru Aivaru Lembergu un Rīgas mēru Nilu Ušakovu, viņi ierasti atrodas pozitīvāk novērtēto politiķu trijotnē. Viņu dēļ daži pat apšauba socioloģisko aptauju veicēju objektivitāti.
- Tieši tā - kā tā var būt, kāpēc viņi tik labi? Daļai sabiedrības pret Lembergu un Ušakovu ir ļoti negatīva, pat agresīvi negatīva attieksme. Bet viņi ir tik labi tādēļ, ka citi ir sliktāki. Lai gan, piemēram, aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis (ZZS), izskatās, ļoti stabili noenkurojies augšgalā. Bet tā ir kopējā politiskā panteona problēma, ka tas kopumā ir ļoti šķidrs. Bez Bergmaņa, Vējoņa, Lemberga, Ušakova parējos jau atzinīgi vērtē mazāk par pusi. Trūkst spēcīgu nacionāla līmeņa līderu.
- Pērn daudz tiražētā oligarhu lieta Lemberga popularitāti nav ietekmējusi?
- Domāju, mazliet ietekmēja, bet ne radikāli. Beidzamajos gados viņa reitings nav tik augsts, kā bija agrāk. Es teiktu - oligarhu sāgas efekts ir vai nu nekāds, vai nedaudz negatīvs.
- Nākamgad uz Saeimas vēlēšanām varēs ar oligarhu tēmu vākt labu ražu vai tā būs apnikusi? Vismaz tās tiražētājiem, piemēram, Jutai Strīķei, reitings ir negatīvs.
- Nedomāju, ka ar to var vākt labu ražu, bet var vākt ražu. Jāskatās, kāds būs lielais vēlēšanu jautājums, tēma. Ja politiķi ir prasmīgi, tad viņi uzliek savu dienaskārtību un piedāvā risinājumus, ja nav, tad tēmas nāk no sabiedrības, medijiem, kādām spiediena grupām. Oligarhu tēma un politiķi un sabiedriskie darbinieki, kas to izcēluši mediju un sabiedrības uzmanības priekšplānā, to ir apzināti darījuši ar domu, ka šī varētu būt lielā vēlēšanu tēma.
- Var otrreiz iekāpt tajā pašā upē? Vienreiz jau dedzināja oligarhu lelles, prezidents Valdis Zatlers atlaida Saeimu, pats ātri saorganizēja partiju, bet nekas dižs no tā nesanāca.
- Var ne tikai divreiz kāpt vienā un tajā pašā upē. Protams, ar katru nākamo reizi efekti nebūs tik lieli. Ja citu, veiksmīgāku, šķietami noderīgāku tēmu nav, tad ņem vecās, pārbaudītās tēmas un mēģina tās iegriezt vēl aktīvāk. Jautājums, vai tie, kam šī tēma nav izdevīga, ir spējīgi nolikt labākas alternatīvas. Ja nav spējīgi, tad vēlēšanas var būt par tēmu «Attīrīsimies no oligarhiem!», pat, ja tā ir veca un nozelēta.
- Netipiski augstu finanšu ministra amata turētājam ir Dana ReiznieceOzola ar +20,5 procentpunktiem, bet starp tiem, kam sarunvaloda ģimenē ir latviešu, viņa ir pat trešā pozitīvāk vērtētā amatpersona, kuru pozitīvi vērtē 50,1%! Pērn arī viņas reitings būtiski audzis, lai gan nebūt tāda sajūsma par nodokļu reformu nevienā grupā nevaldīja.
- Tiešām, decembrī Danas ReizniecesOzolas popularitāte ir augsta, viņa ir viena no labāk novērtētajiem Latvijas politiķiem. Jādomā, ka tas kaut kādā mērā ir saistīts ar nodokļu reformu, kas vismaz tika pieteikta kā tāda, kur lielākā daļa būs lielāka vai mazāka ieguvēja. Vai tā būs, drīz redzēsim un maijā, jūnijā varēsim skatīties uz viņas reitingu. Ja izrādīsies, ka realitātē nav gluži tā, kā plānots, viņa var par to samaksāt ar saviem popularitātes punktiem. Pieļauju, ka nebūs pilnīgs sabrukums un milzu vilšanās, tomēr te ir nianses. Piemēram, daļai cilvēku panākto ieguvumu vairāk var noēst degvielas akcīzes pieaugums un sadārdzinājumi citās jomās, citi arī tīri matemātisku ieguvumu uztveres līmenī var novērtēt kritiski.
- Neraugoties uz megakritiku par veselības aprūpes nozari, kura skar ikvienu, veselības ministres Andas Čakšas reitings nemaz tik zems nav (-5,2). Uzticības kredīts pieteiktajām reformām un finanšu injekciju solījumiem?
- Gribētos domāt, ka tā. Vērtējot institūciju reitingus, mani pārsteidza, cik liela daļa sabiedrības pauž uzticēšanos medicīnas sektoram. Zinot, kā mums ir ar šo nozari un pašam praksē saskaroties ar dažādām dīvainībām un nejēdzībām, intuitīvi gribētos domāt, ka jābūt lielākām sabiedrības dusmām un neapmierinātībai. Arī, raugoties uz Čakšas personīgo reitingu. Salīdzinot ar 2016. gadu, tas ir pieaudzis, un jādomā, ka, visticamāk, tas ir uzticības kredīts, nevis novērtējums padarītajam, jo tā padarītā līdz šim jau īsti nav.
- Krievvalodīgo atbalsts Rīgas mēram Nilam Ušakovam nepārsteidz - pozitīvi 88,4%, negatīvi tikai 3,6%. Nav vietas jaunām, radikālākām, partijām, kas vērstas uz krievvalodīgo auditoriju? Ja ne Rīgas domē, tad vismaz Saeimā?
- Domāju, ka ir vieta. Dažkārt gan no politiķiem, gan sociālajos tīklos pavīd tēze, ko pauž pat it kā izglītoti cilvēki, ka latviskajiem spēkiem vajadzētu visiem apvienoties - it kā politikas jēga un esence būtu latviešu cīņa ar krieviem. Man tas šķiet galēji primitīvs un arhaisks pasaules redzējums, atbilstošs laikmetam, kad cīnījās ciltis.
Nav tā, ka krievvalodīgie būtu vienota, homogēna masa. Nekas tamlīdzīgs! Agrāk bija vismaz trīs partijas, kuras pārstāvēja krievvalodīgo viedokļus, kurus tagad lielā mērā integrē Saskaņa. Domāju, ka tas ir tikai laika jautājums, kad prokrieviski politisko spēku spārnā radīsies vai reanimēsies vecie politiskie veidojumi. Redzam arī Eiroparlamenta deputāta Andreja Mamikina konfliktu ar Saskaņu, konfliktus pašvaldībās. Ja tiešām no politikas aiziet Saskaņas tēvs Jānis Urbanovičs, šā spārna dalīšanās process var vēl paātrināties, tas var sadalīties varbūt pat savā ziņā loģiskākās un saprotamākās vienībās.
- Interesanti, ZZS ir faktiski vienīgā no solīdāku atbalstu baudošām partijām, kuras nepieciešamību valdībā atbalsta teju vienlīdz daudz krievvalodīgo (31,5%) un latviešu valodā (32,1%) runājošo, lai gan tā sevi uzskata par nacionāli konservatīvu partiju. Varas efekts vai ne tikai?
- Nedomāju, ka tas ir varas efekts - Nacionālā apvienība (NA) arī ir ilgstoši pie varas. ZZS salīdzinājumā ar Vienotību vai NA šķiet mazliet piezemētāka, konservatīvāka. Jāņem vērā, ka gan latviešu, gan krievu valodā runājošo vairākums Latvijā ir konservatīvi domājoši.
Vēl nedrīkst nerēķināties ar atsevišķu ZZS ietilpstošo līderu ietekmi. Piemēram, Lembergam ir ļoti liels krievvalodīgo atbalsts, un viņam lielu nacionālismu nepārmetīs. Izskatās, ka dažādas sabiedrības daļas ZZS redz dažādus līderus un ar šo apvienību katrs saprot mazliet ko citu.
- Lai gan partiju vidū augstākais reitings ir Saskaņai, ZZS tomēr ir pārliecinošā vadībā aptaujā par to, kurām partijām jāveido koalīcija - to atbalsta 31,7% aptaujāto, kamēr Saskaņu tikai 22%. Ar ko skaidrojama šī disonanse?
- Tas izriet no matemātikas un iepriekšminētā, kad to vai citu iemeslu dēļ lielai daļai krievvalodīgo ZZS šķiet pieņemama kā partija, kas ir cienīga būt pie varas. Laba daļa no Saskaņas atbalstītājiem, ap 37%, saka, ka viņiem nekas nav pretī, ja ZZS būtu kopā ar Saskaņu koalīcijā, viņiem ZZS varētu pat būt otrā izvēle. ZZS atbalstītāju simpātijas pret Saskaņu gan ir krietni mazākas.
- Interesanti, ka LRA nav vienai pašai tik augsts reitings, kā tas ir aptaujā par dalību koalīcijā - 16,5%, kamēr esošo valdības partneri Vienotību koalīcijā labprāt redzētu tikai 12,3%. Redzat, ka vēl šīs valdības laikā, ņemot vērā varbūt arī Vienotības Saeimas frakcijas problēmas, varētu notikt šo partiju rokāde?
- Tas nav izslēgts. Bet šīs rokādes jau būs tikai vienīgi vēlēšanu kampaņas elements.
- Kādas varētu būt jauno, mazo partiju iespējas?
- Tās var daudz ko mainīt. Situācija, no vienas puses, ir klasiskā un ierastā - absolūti lielākā daļa sabiedrības ir neapmierināta ar stāvokli valstī, ar virzienu, kādā virzās valsts, ir milzīga neuzticēšanās visam un visiem. Šajā situācijā automātiski ir iekodēts lielu pārmaiņu potenciāls, bet tā ir tikai potencialitāte. Tas, ka tā objektīvi pastāv, vēl nenozīmē, ka tā materializēsies, ir dažādas situācijas un faktori, kas to ietekmē. Tādēļ ir ļoti grūti kaut ko prognozēt, jo ir iespējami visādi negaidīti pagriezieni. Ja iepriekšējās vēlēšanās Latvijā it kā nekādas lielas pārmaiņas nebija, tad ir ļoti vilinoši prognozēt, ka te jau viss ir skaidrs un nekas nemainīsies. Bet var mainīties, var tā nomainīties, ka akmens uz akmeņa nepaliek. Piemēram, kas būtu bijis, ja Maxima traģēdija notiktu pusotru nedēļu pirms vēlēšanām? Tas varētu atsaukties tik radikāli, ka varbūt būtu kaut kas pilnīgi cits. Ja uzticēšanās varai būtu augstāka, partijām lielāks stabilais elektorāts, šādi faktori tik lielu iespaidu neatstātu. Tāpēc pārmaiņu potencialitāte ir, tā tikai gaida, kad varēs manifestēt. Arī Eiropā. ASV tā manifestē, piemēram, ar Donaldu Trampu, kur arī sabiedriskās domas nostāja, neuzticēšanās varai ir nokritusies teju līdz mūsu līmenim. Vai Čehijā, kur oktobrī parlamenta vēlēšanās uzvarējis kāds populists, miljardieris Andrejs Babišs, ar Neapmierināto pilsoņu akciju! Ne velti Eiropā runā par populisma vilni, un mēs no tā nevaram justies pasargāti. Ja cilvēkos ir tik liela neuzticēšanās varai, tās institūcijām, tad var sagaidīt, ka līdīs kaut kādi ērmi ārā. Mums vienkārši noveicās, ka dažas sezonas no tā esam izvairījušies, bet nevar teikt, ka tas viss ir stabili, un tā būs arī turpmāk.
- Ja ir tik liela neuzticēšanās institūcijām, politiķiem, ir vieta jaunam, spilgtam līderim vai tam pašam populistam? Vai tomēr cilvēki gaida kaut kādu stablititāti, kāpēc arī ZZS reitings ir pietiekami augsts. Premjers, lai arī ne ar augstu reitingu, tomēr ir ar pozitīvu reitingu, ZZS ministri ir labāk novērtēto politiķu galvgalī. Varbūt tomēr sabiedrība baidās no tiem ērmiem un neskries viņu pavadā?
- No vienas puses, jā, gaida stabilitāti, bet, no otras puses, alkst pārmaiņu. Sabiedrība tomēr ir ļoti materiālistiski orientēta, un katrs piektais aptaujās atzīst, ka faktiski dzīvo nabagu dzīvi, knapi savelk galus kopā. Nedaudz vairāk kā pusei pietiek ikdienas tēriņiem, bet, piemēram, jauna televizora vai ledusskapja iegādei būtu jāņem kredīts. Vidusšķira, kas bez problēmām varētu iegādāties arī to, ir apmēram 22%, un tad ir 1%, kas bez problēmām varētu nopirkt arī automobili. Šie 23%, droši vien, grib stabilitāti, bet tie, kas nevar sev jaunus apavus nopirkt, grib pārmaiņas. Bet ko grib tie, kas nevar jaunu televizoru nopirkt? Nez vai balsos par esošo? Protams, tas nenozīmē, ka viņi gatavi balsot par katru populistu, viņi tomēr arī skatās, vai solītais izskatās ticami vai ne. Vairākums tomēr ir par pārmaiņām, jautājums, kurš spēs tās labāk pārdot.
Varbūt mums vēl nebūs Čehijas liktenis šajās vēlēšanās, bet ilgstoši esošais varas panteons ar šādu sabiedrības neapmierinātību nevar pastāvēt, tam ir jāsabrūk! Līdz šim ir vienkārši veicies.
Tas, kas tomēr spēlē pašreizējai varai par labu, ir ekonomikas izaugsme, dzīve tomēr lēnām iet uz augšu, un tas samazina pilnīga sabrukuma varbūtību.