Sociāldemokrātiskās partijas Saskaņa kongresa priekšvakarā saruna ar partijas līderi, Rīgas domes priekšsēdētāju Nilu Ušakovu par partijas plāniem, sadarbību ar Krieviju un bēgļu integrāciju Rīgā.
– 14. novembrī notiks sociāldemokrātiskās partijas Saskaņa kongress. Par ko spriedīsiet?
– Pirmkārt, es atskaitīšos par iepriekšējā kongresā doto uzdevumu izpildi. Tādi bija trīs. Pirmais – stiprināt partijas darbu Eiropas līmenī. Tas ir izpildīts – esam kļuvuši par Eiropas Sociāldemokrātiskās partijas biedriem, un kongresā piedalīsies arī mūsu partijas biedri no Eiropas – Zviedrijas, Dānijas, Norvēģijas un Vācijas, Igaunijas, Lietuvas, Austrijas un Rumānijas. Mēs koncentrējamies uz sadarbību ar mūsu reģiona sociāldemokrātiskajām partijām, un mūsu partijas biedri ir piedalījušies šo partiju kongresos viņu mītnes zemēs.
Otrais – stiprinām sadarbību ar arodbiedrībām un esam noslēguši sadarbības līgumu ar Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību, kas mums ir idejiski ļoti svarīga.
Treškārt – reorganizējām partijas struktūru: sākot ar to, ka pārveidojām Rīgas organizāciju, kas ar vairāk nekā 1200 biedriem kļuva tik liela (kopumā Saskaņā ir 4000 biedru), ka sāka atgādināt Latvijas mēroga partiju.
Kongresā paredzēts pārvēlēt partijas priekšsēdētāju un valdi. Mans priekšlikums, ko partijas dome ir atbalstījusi, ir valdi nemainīt vēl divus gadus līdz pašvaldību vēlēšanām, jo tā sevi ir apliecinājusi darbos.
– Jūs runājat galvenokārt par organizatoriskām lietām, bet partijas ietekmi valstī nosaka tās iespējas nokļūt pie varas. Šajā jautājumā situācija Saskaņai neveidojas rožaina, jums tā nešķiet?
– Pēc partijas struktūras nostiprināšanas mūsu starpmērķis ir nostiprināt ietekmi pašvaldībās, kurās esam pie varas. Ceram arī paplašināt ietekmi pašvaldībās, kur esam opozīcijā, pirmkārt, Daugavpilī. Neslēpsim, ka Saskaņa gribētu pārņemt varu šajā pilsētā, īpaši ņemot vērā, cik sekmīgi mūsējie strādā tādā Latgales pilsētā kā Rēzekne. Mums ļoti labs sadarbības piemērs ir Liepāja, kur sastrādājamies koalīcijā ar pilsētas mēra Ulda Seska partiju. Līdzīgi centīsimies iekļūt arī citu pilsētu koalīcijās un nostiprināt savu ietekmi. Pašvaldības ir atbildīgas par lielāko daļu sociālo problēmu risināšanu valstī, un šeit mums ir iespējas izpausties atbilstoši savai sociāldemokrātiskajai ideoloģijai.
Jā, protams, domājam arī par 2018. gada Saeimas vēlēšanām.
– Kā jūs vērtējat šābrīža Saskaņas ietekmi valsts politikā? Izskatās, ka šajā jomā Saskaņa kļuvusi par marginālu organizāciju ar nelielu ietekmi uz būtiskiem valsts varas lēmumiem.
– Valstī esam opozīcijā valdošajiem un tādējādi koalīcijas politiskos lēmumus neietekmējam. Taču par marginalizāciju nevaru jums piekrist, manuprāt, šo terminu lietojat nevietā. Piemēram, kongresā sestdien piedalīsies Zviedrijas sociāldemokrātu pārstāvis, un šī partija bija opozīcijā tur astoņus gadus. Tas ne tuvu nenozīmē, ka sociāldemokrāti Zviedrijā ir margināli.
Jā, mēs tagad varas lēmumus neietekmējam. Taču, raugoties uz tiem, kas var šos lēmumus ietekmēt – brūkošo Vienotību un dīvaino Nacionālo apvienību –, mēs strādāsim pie tā, lai vēlētāji mums dotu mandātu būt pie varas pēc 2018. gada vēlēšanām, bet pagaidām īstenosim savus plānus pašvaldībās.
Jā, nav labi, ka partija ir opozīcijā, bet tas nav iemesls nomest plinti krūmos un aiziet no politikas.
– Kas tad liks nomest Saskaņai spitālības masku un kļūt par vēlamu sadarbības partneri citām partijām?
– Ja Vienotība negrib kaut kādu iemeslu dēļ ar mums sadarboties, tas nebūs iemesls, lai mēs viņiem sāktu pielāgoties, lai kvalificētos kaut kādiem viņu izvirzītiem kritērijiem. Saskaņa turpinās nostiprināties kā sociāldemokrātisks spēks, kā partija, par kuru balso dažādu tautību cilvēki Latvijā. Mēs taču esam populārākais politiskais spēks Rīgā, kur no mūsu atbalstītājiem ap 30% latviešu un 70% krievu un krievvalodīgo – Rīgā mēs esam vadošā partija arī starp latviešiem. Esam pietiekami stūrgalvīgi, lai turpinātu strādāt tālāk politikā, nevis pateiktu – ja mums nav vairākuma, tad vairs savu vēlētāju intereses neaizstāvēsim.
– Jums ir vīzija, kā transformēsies politiskā aina tuvākajā nākotnē, varbūt izveidosies partijas, kas būs gatavas ar jums sadarboties, ne vien cīnīties?
– Vīzijas, tas ir skaisti, bet Saskaņai neaktuāli. Mēs vispār necīnāmies ne pret Zaķi, ne Āboltiņu, ne pret vienu, bet gan pret to, kas notiek valstī, piemēram, pret to, ka slimnīcās kvotas beidzas septembrī, pret to, ka vienīgais veids, kā reformēt skolotāju atalgojumu, ir to samazināt 20% skolotāju. Rīgā, piemēram, pēc šī Izglītības ministrijas piedāvātā algu modeļa 1. ģimnāzijā algas samazināsies 37% skolotāju! Tāpat slavenajai Āgenskalna Valsts ģimnāzijai galvenā problēma ir nevis tā, vai izmantot krievu b... vārdus latviešu literatūras stundās, bet gan tā, ka pēc IZM piedāvātā modeļa gandrīz 90% skolotājiem tiks samazināts atalgojums! Rīgā atalgojums samazināsies 20% skolotāju, bet ģimnāzijās vairāk nekā 40% skolotāju. Tas ir absurds! Pret to mēs iestājamies.
Mēs esam pret valdību, kura domā tikai 48 stundu perspektīvā, un tā ir bez vīzijas par valsts attīstību, pat mēneša perspektīvā ne.
Tagad mēs visi cepamies par bēgļiem, un tas ir saprotami. Bet, ja valsts attīstība turpināsies tādā pašā garā, pēc desmit gadiem mēs paši visi kļūsim par bēgļiem jeb ekonomiskajiem migrantiem. Latvija katru gadu zaudē 20–30 tūkstošus iedzīvotāju! Vācijā dzīvo 30 tūkstoši cilvēku no Latvijas – tas ir vairāk nekā Ventspilī šobrīd. Rīgā iedzīvotāju skaits samazinās lēnāk nekā visā valstī, un tas tagad ir sasniegums! Tikai tāpēc, ka prom braucošie Rīgu izvēlas kā pēdējo pieturu. Tāda ir aina. Bet jūs man prasāt aptuveni to, kurā partijā būs Šadurskis un kā šo partiju sauks. Varbūt tas ir interesanti, bet svarīgi noteikti ne.
– Jūs pieminējāt bēgļu jautājumu. Tas jūs nav drusku iedzinis stūrī kā partijas līderi, jo, nostiprinot sadarbību ar sociāldemokrātiem Eiropā, jāatceras, ka šī partija atbalsta bēgļu uzņemšanu. Savukārt no jums ir dzirdēti skarbi vārdi, ka Rīgā bēgļus izmitināt nav kur.
– Kopš brīža, kad pateicu, ka Rīgā mājokļu bēgļiem nav, nekas īpaši nav mainījies. Pašvaldības dzīvokļu rindā bija 10 tūkstoši, joprojām ir 5 tūkstoši cilvēku.
Ir absolūti skaidrs, ka pirmos gadus bēgļu jautājumu risināšana būs tikai un vienīgi Rīgā pie varas esošās Saskaņas izaicinājums. Jo, pēc valdības plāna, bēgļiem ir nometne, latviešu valodas kursi dažus mēnešus, tad 130 eiro kabatā un ej, kur gribi, meklēt darbu un pajumti. Kur viņi paliks? Kaut kur starp Centrālo staciju un Centrāltirgu. Tāpēc tieši Rīgai būs ar šo jautājumu jātiek galā – tā nebūs «slodze pašvaldībām», kā šobrīd tiek runāts, kurām kaut ko vajagot kompensēt, jo bēgļi uzturēsies tikai galvaspilsētas teritorijā. Rīgā jau tāpēc sākam domāt par pašvaldības policijas pilnvaru maiņu un pārskatām patversmju kapacitāti, jo, ja bēgļu vidū būs ģimenes ar bērniem, tad mūsu ne tikai tiesiskais, bet arī cilvēciskais pienākums būtu viņus izmitināt patversmēs vai krīžu centros. Arī par skolām jādomā – kā vienmērīgi sadalīt pa skolām bēgļu bērnus, lai viņi varētu mācīties.
Šī nav mūsu izvēle – pieņemt bēgļus Latvijā, bet ar sekām strādāsim mēs: diemžēl neviens cits to nedarīs.
– Saskaņas kā «Kremļa aģentu» slava ir politisko konkurentu piedēvējums?
– ...tā ir viņu greizsirdība. (Smejas.)
Ja nopietni, tad mums ir iespēja, cik nu ļauj ģeopolitiskā situācija, runāt ar varas pārstāvjiem Krievijā, lai sekmētu mūsu uzņēmēju darbību šajā valstī. Es gribētu atgādināt, ka pirms krīzes, pirms attiecību atsaluma starp Krieviju un Eiropu, bija atvērti Rižskij dvorik veikaliņi 20 lielveikalos Krievijā, kur varēja iegādāties Latvijā ražotas preces, darbojās termiņuzturēšanos atļauju programma, kura Latvijas ekonomikā ienesa ne tikai investīcijas 200 tūkstošu apjomā no katras uzturēšanās atļaujas, bet tika arī dotas darba vietas Latvijas pilsoņiem, kuri renovēja īpašumus, pārdeva mēbeles utt., attīstījās tūrisms. Pateicoties sadarbības līgumam ar Vienoto Krieviju, mēs varējām runāt ar jebkuru gubernatoru Krievijā par iespējām sadarboties ar Latvijas uzņēmējiem. Jārēķinās taču ar Krievijas specifiku – Eiropā, lai atvērtu veikalu kādā pilsētā, ar pilsētas mēru nav jārunā, bet Krievijā ir. Un Vienotā Krievija reāli ir vienīgā partija, kurai pieder varas groži šajā valstī.
– Un kā jūs vērtējat savus panākumus šajā sadarbībā ar Krieviju?
– Šobrīd jau Eiropai kopumā neiet attiecībās ar Krieviju. Bet krīze beigsies agri vai vēlu. Un tad būs svarīgi, kur rindā uz Krievijas tirgus iespējām atradīsies Latvija – konkurentu būs daudz, un tie negaidīs, tāpēc komunikācijas iespēja ir ieguvums. Nesen Rīgā notika Maskavas dienas. Kas bija labs tajā? Tāpēc, ka Maskavas dienas notika, mēs saglabājām komunikācijas iespēju.
– Latvijas uzņēmējiem būtu vēl jāglabā kādas ilūzijas par tirgošanos Krievijā?
– Protams, mēs esam Eiropā, un mums galvenais ir Eiropas tirgus. Bet Baltkrievija, Ķīna un Krievija – tās ir papildu iespējas.
– Drīz apritēs otrais gads kopš Zolitūdes traģēdijas. Prokuratūra izvirzījusi apsūdzības, parlamentārā izmeklēšanas komisija nosaukusi politiski atbildīgos, kuru vidū esat arī jūs. Vai izmeklēšanu rezultāti ļauj aptvert traģēdijas mērogu?
– Policijas un prokuratūras darbu nekomentēšu. Bet par parlamentārās izmeklēšanas komisiju man ir divi komentāri: pirmkārt, es pats biju iniciators tam, lai pirms gada šāda komisija tiktu veidota, lai tiktu izpētīts tas, kādi caurumi ir likumdošanā, kas varēja novest līdz traģēdijai. Ar šo sava darba daļu komisija ir arī daudzmaz tikusi galā. Traģēdijas brīdī visa būvuzraudzība bija privatizēta un būvvaldes bija tikai dokumentu pārbaudītājas – vai papīri ir kārtībā. Ja ir, tad liek zīmogu. Savukārt, ja mēs runājam par politisko un morālo atbildību, šo jautājumu iztirzāšana tika pārvērsta par farsu: vispirms iekļauj sarakstā piecus cilvēkus, tad vēl divus, tad padsmit cilvēkus, tad viņus no saraksta svītro. Saprotiet, es nerunāju par sevi un to, vai es esmu tajā sarakstā vai ne, bet par principu un procedūru. Piemēram, politiski atbildīgo sarakstā ir būvvaldes vadītājs Ingus Vircavs. Nu kā viņu varēja tur iekļaut – viņš ir ierēdnis, viņš pēc definīcijas nevar būt politiski atbildīgs! Kā var vērtēt komisijas profesionalitāti, ja viņi uzliek politisko atbildību cilvēkam, kurš nekad mūžā nav bijis politiķis!? Kopumā santabarbara ar komisijas slēdzienu – te atbildīgos kļauj un nekļauj sarakstā, te komisijas sekretārs Ints Dālderis neparaksta – tā ir necieņa pret traģēdijas upuriem.
– Kas notiek ar solīto piemiņas vietas izveidi Zolitūdē?
– Pagaidu memoriāls tiks atklāts 21. novembrī. Lietuvieši ir atdevuši mums 70% no īpašumiem šajā projektā, līdz ar to varam to izmantot memoriālās piemiņas vietas izveidei. Mana personīgā pārliecība, ka dzīvojamai mājai fonā vietas nav un tā būtu nojaucama. Problēma ir tur, ka tās īpašnieces Homburg Zolitūde īpašumi ir apķīlāti un dome nevar realizēt nekādu īpašumu maiņu, lai ēku nojauktu. Tas visu ievelk uz gadiem.
– Kas notiks ar Rīgas ostu – pēc satiksmes ministra maiņas var mainīties arī pārstāvis valdē, Krievijas tranzīts mazinās, turklāt vēl ir apsūdzības pārvaldniekam Leonīdam Loginovam.
– Kas attiecas uz SM pārstāvi – tas ir viens no astoņiem, tā ka diez vai būs lielas problēmas. Kas attiecas uz Krievijas tranzītu caur Rīgas ostu – viss atkarīgs no tā, kas notiks tālāk Krievijas un Eiropas attiecībās. Ja konflikts eskalēsies, tad tur var būt trīs Elksniņi par satiksmes ministriem un neko tur tāpat darīt nevarēs – Krievija nesūtīs kravas, un viss. Ostai ir apgrozījuma kritums, bet dramatiska krituma nav – nav ar ko lepoties, bet arī traģēdijas nav.
Ostas pārvaldnieks strādā.
– Cik ilgi?
– Viņam nav prokuratūras aizlieguma ieņemt amatu. Divas no trim viņam inkriminētajām epizodēm ir saistībā ar Rīgas brīvostas ziedojumu Fukušimas traģēdijas seku likvidēšanai un vēl vienu ziedojumu Jūrniecības koledžai. Kur tur korupcija?!
Un par prēmijām – tas ir tikai juridisks vingrojums, vai tajā brīdī likumdošana ļāva tādas izmaksāt vai ne, jo pēc būtības tās tika izmaksātas par veiksmīgu darba gadu – pēc pārkrauto kravu apgrozījuma pieauguma. Bet sēdēsim un lemsim visi kopā, ko darīt.
