MĪLULIS: Milzis, kas var būt gan mīļš, gan...

Lieli un spēcīgi, it kā rimti un varbūt pat laiski, bet tajā pašā laikā modri un gatavi atvairīt jebkuru uzbrukumu, draudīgi nelūgtiem viesiem, lojāli pret savējiem. Tā īsumā var raksturot Vidusāzijas aitusuņus jeb alabajus, kā viņus dēvē turkmēņi. Jā, lai gan kā šķirnes izcelsmes valsts tiek minēta Krievija, aziātu dzimtene ir Turkmenistāna.

Vidusāzijas ļaudis tūkstošiem gadu ganījuši aitas, un viņiem bijuši nepieciešami uzticami palīgi, kas gan ganāmpulku varētu valdīt, gan arī pasargāt ganāmos no plēsoņām, kam aita ir gards un viegli notverams kumosiņš. Vilki, hiēnas un pat leopardi nāktu uz ganībām kā uz pārtikas noliktavu, ja vien ganiem nebūtu savas «specvienības» - pulciņa modro alabaju, kas, sava saimnieka īpašumu sargājot, nebaidās stāties pretī nevienam pretiniekam. Alabaji ir kā mūris, kas nostājas starp savējiem (aitām) un agresoriem (plēsoņām).

Lielie, muskuļotie suņi spēj ideāli savā starpā sadarboties, turklāt patiešām atgādina labi organizētu kaujas grupu, kurā ir gan savi ierindnieki, gan komandieri. Komandiera jeb barveža godu, protams, varēja izpelnīties spēcīgākais bara loceklis, un (jo īpaši tad, ja iepriekšējais šefs kļuva vārgs vai gāja bojā) tas bija jāpierāda cīņā. Paši gani šajās suņu savstarpējās attiecībās reti kad iejaucās. Jāteic, gluži tāpat kā savu palīgu darbā - suņi paši zināja, kas un kā darāms. Ja nu vienīgi valdnieks (saimnieks) izlēma, kad un kurp ganāmpulks jāvirza.

Tūkstošiem gadu Vidusāzijā plauka un zēla uzticamu un drosmīgu suņu ciltis. Tiesa, šie dzīvnieki bija atšķirīgi gan lieluma, gan krāsas ziņā. Par vienotu šķirni runāt nu nekādi nevarēja. Un jāteic, ka vēl joprojām Vidusāzijā mītošie ganu palīgi ir atšķirīgi, viņus vieno vien reģions, uzdevums un paaudžu paaudzēm apgūtās prasmes parūpēties par ganāmpulka drošību.

Krievijas PSR kinologi pievērsa uzmanību alabaju izcilajām darbaspējām un izturībai.

Vissavienības izstādēs aziāti parādījās pagājušā gadsimta 30. gados. Tie vairs nebija dažnedažādie dabasbērni, bet gan selekcionāru radījumi. Tā nu par šķirnes izcelsmes valsti reģistrēta Krievija. Pirmais oficiālais Vidusāzijas aitusuņu standarts apstiprināts tikai 1989. gadā.

Lai nosargātu tūkstošgalvainu blējēju baru no plēsoņām vai divkājainiem zagļiem, bijis gana ar 4-6 alabaju vienību. Ir bijis svarīgi, lai suns neaizjoņotu pakaļ kādam vienam uzbrucējam, bet, uzbrukumu atvairījis, paliktu sargpostenī. Tāda ir alabaju daba arī mūsdienās: suņa teritorijā (un tās robežas viņš apzinās perfekti!) nelūgtajam viesim spalvas putēs, bet ārpus apsargājamās teritorijas - kaut ūdensplūdi. Šā iemesla dēļ alabaji ir labi sargi, bet netiek izmantoti meklēšanas vai vajāšanas operācijās.

Kā jau tas izsenis iegājies, aziātiem jāprot dzīvot ar savu galvu uz pleciem - lēmumus viņi mēdz pieņemt paši. Lai suns nekļūtu pārāk brīvdomīgs un varaskārs, saimniekam jābūt stingram un pie palīga audzināšanas jāķeras jau kopš agras kucēnības. Jo īpaši suņi (kucītes mazāk) mēdz būt spītīgi un ļaunatminīgi. Nepareizas audzināšanas rezultātā suns var kļūt nevaldāms, nerespektējot pat saimnieku, tālab noteikti jāpakonsultējas ar šķirnes speciālistiem. Interesanti gan, ka pret bērniem šie milzeņi parasti ir maigi un iecietīgi, turklāt gana viņus gluži kā jēriņus, neļaujot nonākt bīstamās situācijās. Lai nu kā, potenciālajam Vidusāzijas aitusuņa saimniekam nopietni jāpārdomā, vai būs pietiekami daudz prasmes un gribasspēka, lai izaudzinātu patiešām labu suni.

Jāatceras, ka aziāts ir dabasbērns un darba suns, viņam nepieciešamas kustības un atrašanās svaigā gaisā. Tomēr ar fizisko slodzi pārspīlēt arī nedrīkst. Aziāti, kā jau lieli suņi, nobriest lēni (pilnbriedu sasniedz vien 4-5 gadu vecumā), un līdz tam pārtikai jābūt ļoti sabalansētai un kaulus stiprinošiem vitamīniem bagātai. Diemžēl arī noveco šie suņi agri un 7-8 gadu vecumā jau ir večuki.

***

FAKTI

• Vidusāzijas aitusuns (alabajs)

(Среднеазиатская овчарка, алабай, туркменский волкодав, Central Asia Shepherd Dog)

• Izcelsmes valsts: Krievija

• Augstums skaustā: suņiem - ne mazāks par 65 cm, kucēm - ne mazāks par 60 cm

• Svars: nav noteikts, var sasniegt pat 90 kg

• Apmatojums: raupjš, taisns, ar labi attīstītu pavilnu; var būt garš (ar 7-8 cm) vai īss (3-5 cm), kā arī ar vidēji garš

• Krāsa: melna, pelēka, ruda, smilškrāsa, tīģerkrāsa, raiba, balta ar lāsumiem

• Mūža ilgums: vidēji 7-9 gadi

• Kucēna cena: 100-700 eiro

Labvēlīgi smaidošā Šēra

Šēra ir alabaju kundzīte, kas savā cienījamajā septiņu ar pusi gadu vecumā vēl aizvien labprāt dodas kārtīgās pastaigās un ir gādīga mājas saimniece, kas allaž modri uzrauga, vai viss kārtībā.

Vidusāziešus neiesaka ņemt nepieredzējušiem suņu mīļotājiem, jo tas tomēr ir nopietns dzīvnieks, kura raksturu, nepareizi audzinot, var pamatīgi sabojāt - var izaugt nikns plēsoņa, kurš nerespektē pat saimnieku. Vaicāju Šēras saimniecei Līgai Dimantei - vai nebija bail tādu ņemt?

Līga pārliecinoši atbild: «Nē - zināju, ka nekādu problēmu nebūs! Strādāju pie Vidusāzijas aitusuņu audzētāja, kurš ir šķirnes entuziasts. Zinu arī dažus niknus vidusāziešus, taču laikam jau galvenais ir prasme suni audzināt, arī iedzimtība. Kā saka - suns ir saimnieka spogulis. Kad nomira mans sunītis, priekšnieks piedāvāja iegādāties vienu no savu suņu kucēniem - Madihu, kam neliela sakodiena defekta dēļ kļūt par čempioni nebūtu iespējams. Biju jau daudz par šķirni dzirdējusi, gan arī redzējusi šos suņus. Vienīgi suņa vārdu nomainījām - nosaucām par Šēru. Nevienu mirkli nenožēloju savu izvēli, šķiet, ka labākas šķirnes par šo nav!»

Vispār jau esot labi, ka alabaji asociējas ar niknuļiem. Dimantu māja atrodas atstatus no citām, taču, pateicoties Šērai, nelūgti viesi te nemēdz ieklīst. Lai gan Šēra nav vesta ne uz kādiem paklausības kursiem vai kā īpaši socializēta, viņa ir labsirdīga, šķiet, ka pat patiesi labvēlīgi smaida. Līga gan piebilst, ka daudz kas atkarīgs no saimniekiem. «Šēra saprot mani no pusvārdiem, un viņa labi izjūt mūsu attieksmi pret cilvēkiem, kas ienāk pagalmā. Kad Šēra ieradās mūsu mājās, mani bērni bija 3 un 4 gadus veci. Var teikt, ka viņa uzauga kopā ar bērniem. Un vēl aizvien viņa mūsu bērnus «gana». Varēju mierīgi izlaist viņus no mājas un laiku pa laikam uzmest aci Šērai - uz kuru pusi skatās, tajā pusē bērni ir; gadījumā, ja kāds, pēc viņas domām, par tālu aizgājis, tūdaļ atskanēja rejas.»

Bet vispār, kā jau alabaji, Šēra lieki nesatraucas un nerej, vien īsi padod ziņu, ja teritorijas tuvumā parādījies kāds svešinieks. Pazīstamus cilvēkus un mašīnas neaprej. Un apklust, kad mājinieki svešo pamanījuši un devuši zīmi, ka viss kārtībā.

Dzīvnieku draugi var teikt, ko grib, tomēr lauku sunim reizēm jāpasēž pie ķēdes. Taču tas nedrīkst būt pastāvīgi! «Šērai ir ļoti svarīgi būt kopā ar mums - ar savu ģimeni. Un, lai gan kājas jau pastīvas, viņai ir ļoti svarīgi doties pastaigās kopā ar mani. Jā, pa dienu arī viņai ir ķēde un būda, jo apkārt pagalmam nav žoga, netālu ir arī ceļš, taču pastaigās dodamies, kad vien tas iespējams, un viņa pastaigas pa mežu gaida ar milzīgu prieku. Tad abas tā prātīgi aprunājamies,» smej Līga. «Un reizēm suni ielaižam arī mājā. Kažoka maiņas laikos divreiz gadā gan tas ir problemātiski, jo pavilna put uz visām pusēm. Cīnīties pret to nav iespējams - vilnas daudz, izķemmēt visu nav iespējams. Taču vidusāziešu vilna ir vērtīga, ļoti noder, piemēram,vestēm pret reimatismu.

Vasaras karstumā vispār ēd ļoti maz, uz ziemu gan spēkus uzkrājot. «Ir svarīgi pareizi barot kucēnu, lai kauli attīstītos, dot spēcinošu barību. Un arī tagad uz vecumdienām pie barības jādod vitamīni,» stāsta Līga.