DZĪVESSTĀSTS: Kā liepa pļavā

Portāls nra.lv, Dace Ezera, speciāli Mājai schedule21.jūl 2015

Ludmila rāda foto, kur ģimene uzņēmusies viņas 70 gadu jubilejā. Trūkst tikai divu mazbērnu, kuri nākuši pasaulē pēc tam © F64

Bijušajai Jaunatnes un Dailes teātra aktrisei Ludmilai Leimanei-Vītoliņai bijis bagāts mūžs. Arī interesants. Viņas tēvs ir izcilais kinorežisors Leonīds Leimanis, bet vīrs – Jaunatnes teātra aktieris Jānis Vītoliņš. «Kad saka, ka latviešiem ir maz bērnu, es tā nevaru teikt. Manam tēvam ir pieci bērni, manai vecākajai māsai – četri, jaunākajai māsai – pieci, man – četri, brālim – divi. Un man ir septiņi mazbērni. Es vienmēr iztēlojos, ka esmu pļavā kā neliela liepiņa, kurai apkārt ir visi bērni. Es zinu, ka man tur tikai jāaiziet un viņi tur būs,» sapņo vitālā aktrise.

«Esmu visu mūžu nodzīvojusi Rīgā, bet dzimusi Lielvārdē kara laikā, 1941. gada 15. septembrī. Mans tēvs slēpās no vāciešiem, un manai mātei vecāki bija 1941. gadā izsūtīti uz Sibīriju. Lielvārdē viņai bija klasesbiedri, vietējie šucmaņi, viņu pazina,» savu dzīvesstāstu sāk Ludmila. «Mēs nodzīvojām gadu Lielvārdē, mājā, kuru cēla mana vecāmamma Līna. Tajā tagad pa vasarām dzīvo mans brālis Gundars ar savu ģimeni. Gundara meitai ir četri bērni. Viņas aizraušanās ir suņu audzēšana, kuri ir kamanu vilcēji. Gundariņš, maziņš būdams, spēlēja tēta filmā Salna pavasarī mazo, smuko, lokainiem matiņiem puisīti. Bet, kad bija lielāks, tēloja Naurī vienu no puikām klasē,» par savu brāli stāsta Ludmila.

Savējos nevar ņemt

Ludmilas tēvam, kā jau māksliniekam, allaž bijušas vajadzīgas mūzas. Divi bērni Leonīdam ir dzimuši ārlaulībā, bet vienmēr viņš par visiem ir rūpējies. Kara laikā Leonīdu meklējuši vācieši, jo viņš bijis padomju laikā pirmais Dailes teātra direktors. Viņa uzskati bijuši ļoti savdabīgi. Tēvs bijis tipiskais rainists – sociāldemokrāts. «Visu savu jaunību viņš strādāja Strādnieku teātrī. Pēc Ulmaņa apvērsuma, kad tētis atnācis uz teātri, viss bijis izdemolēts, izmests ārā. Tur spēlēja tādi aktieri kā Lūcija Baumane, Nikolajs Mūrnieks, Luijs Šmits un citi. Dailes teātrī no likvidētā Strādnieku teātra paņēma Edgaru Zīli, Luiju Šmitu un Leonīdu Leimani. Lai arī tēvs bija Dailes teātra direktors, Komunistiskajā partijā viņš neiestājās,» klāsta slavenā kinorežisora meita. Leimanis ātri aizgājis prom no Dailes teātra un pārgājis uz kino. Visas tā laika Dailes teātra izrādes ir viņa fotografētas. Fotogrāfijas tagad atrodas Teātra muzejā. Jauno aktrisi Ludmilu Leimani kinorežisors Leonīds Leimanis mēģināja provēs savai filmai Šķēps un roze, bet toreiz bija nerakstīts likums, ka režisori savas sievas un bērnus neuzņēma lielās lomās, tas neskaitījās labais tonis. Laikam pirmais, kurš šo noteikumu pārkāpa, bija Aleksandrs Leimanis, kurš savā filmā nofilmēja savu sievu Baibu Indriksoni. Bet tas jau bija nedaudz vēlāk. Ludmila filmā Šķēps un roze redzama tikai epizodiskā lomā. «Tētis ir uzņēmis maz filmu – tikai piecas, jo viņam ārkārtīgi smagi šīs filmas nāca. Viņš katru kadru zīmēja. Leonīds bija ļoti talantīgs cilvēks, bet savrups.»

Meklē mūzas

«Abus vecākus es ļoti mīlēju, bet nevarēju saprast savu māti, kā viņa varēja tēvam piedot visus ārpusģimenes gājienus. Viņam nebija daudz aizraušanos, un nekad no mūsu ģimenes viņš nebija aizgājis. Uzvilka tīru kreklu, aizgāja, atnāca. Bija vienmēr visos svētkos kopā ar ģimeni. Mana jaunākā pusmāsa Diāna, piemēram, uzskatīja manu mammu par otro mammu,» turpina Leimane. Pēc meitas domām, tēvs katru sievieti mīlēja citādāk. Katra viņam bija vajadzīga kaut kam citam. «Viņa ideāls – ka visi dzīvotu kopā. Tā ir tāda Austrumu filozofija. Tēva bērni – Diāna un Dafnis – ļoti bieži pie mums ciemojās. Dafnis tagad dzīvo ārpus Rīgas. No tēva Dafnis mantojis fotogrāfa talantu. «Manai vecākajai māsai Liānai, kura ir tēta meita no pirmās laulības, ir četri bērni. Liāna jau 18 gadu kā mirusi. Viņa visu mūžu strādājusi gan par korespondenti, gan diktori radio, rakstīja žurnālam Bērnība, tad avīzei Rīgas Balss. Mans vienīgais īstais brālis Gundars ļoti skaisti zīmēja. Viņš gāja J. Rozentāla mākslas skolā. Tēvs ir tomēr nedaudz vainīgs, ka nemudināja Gundaru tālāk mācīties. Būtu piespiedis un ar viņu vairāk nodarbojies, būtu labāk. Par Gundara aizraušanos kļuva laivu konstruēšana un būvniecība. Starp citu, man tēvs arī labi zīmēja, pat Mākslas akadēmijā studēja. Tēvam ir daudz gleznu un zīmējumu,» tēta nopelnus uzskaita meita.

Jaunākā Ludmilas pusmāsa Diāna Zande ir profesionāla aktrise, bet vēlāk pievērsās psiholoģijai. Pavasarī aizstāvēja doktora disertāciju. «Es apbrīnoju Diānas uzņēmību, kā viņa visu to iespēj. Viņai ir pieci bērni. Starp citu, vecākā meita ir fotogrāfa Jāņa Deinata atvase, un viņai arī ir jau divi bērniņi. Divi Diānas bērni strādā un mācās ārzemēs. Divi jaunākie – iet vēl skolā. Viņas mamma Biruta arī ir ļoti uzņēmīga. Prot angļu valodu, ilgu laiku nodzīvoja Amerikā, tagad atgriezusies Latvijā un dzīvo kopā ar Diānas ģimeni.

Jana, Zemgus, Lelde un Līna

Ludmilai pašai arī ir kupla ģimene, četri bērni. Vecākā meita ir Jana. «Gribējām likt Janika, jo toreiz bija tāds romāns Pasakiet Žofikai, un tur bija Janika. Atnāca ciemos mana kolēģe Tamāra Soboļeva un teica – kāpēc Janika, liec Jana. Čehiem toreiz bija populāra aktrise Jana Brejhova. Tad vēl manas mammas kolēģe Felicita Ertnere teica, kāpēc likāt Jana, vajadzēja likt Jāna. Latviešiem esot tāda luga Karaliene Jāna. Es pat nezinu, kam tā luga ir,» meitas vārda peripetijas izskaidro mamma. Pēc desmit gadiem Leimaņu-Vītoliņu ģimenē pasaulē nāca dēls Zemgus. Toreiz jau nevarēja uzzināt, vai būs puika vai meitene, un Ludmila bija iedomājusies, ka likšot kaut ko no Raiņa. Ko tur likt Totu, prāta ienācis Zemgus.

«Es izeju kādu rītu virtuvē ar visu lielo vēderu un saku vīram – Jāni, klausies, būs Zemgus.» Viņš atbild: «Tā tak ir ideja!» Kad viņš dzima, bija dakteris Silārs, operdziedātājas Laimas Silāres-Andersones vīrs. «Kad dēls piedzima, dakteris prasīja, kā mēs puiku sauksim? Zemgus. Interesanti! Dēla vārds ir no Raiņa lugas Spēlēju, dancoju, un tāpēc arī meitas vārds Lelde izvēlēts no tā paša Raiņa darba. Dēliņš, izdzirdējis, ka apspriežam gaidāmās māsas vārdu, saka: «Ja nebūs Lelde, tad es nepiedalos!» Jaunākajai meitai ielikām vārdu Līna. Tā sauca manu vecomammu, kuru izsūtīja 1941. gadā kopā ar manas mammas māsu Ludmilu un tēvu Jāni. Izsūtīja tikai tāpēc, ka viņš bija policijas orķestra diriģents. Oficieris viņš skaitījās, kaut kāda pakāpe arī viņam bija. Mammas tēvu nošāva. Abas sievietes bija ļoti strādīgas, un, domāju, ka maniem bērniem no viņām ir daudz kas iedzimis. Viņas bija izsūtītas vēl tālāk, jo gūstekņiem bija maizīti nesušas. Viņas uzsēdināja uz kuģa un aizsūtīja vēl tālāk, uz Ziemeļiem. Līnu ar Ludmilu pielika pie zvejošanas. Šausmīgajā salā, kur vajadzēja cirst āliņģus. Lai pārvietotos, bijušas tādas garas šņores, kur pieturēties. Bet sākusies sniega vētra, un Ludmila – pagājusi divus soļus nost un nav atnākusi atpakaļ. Vecāmamma Līna, kurai toreiz bija 52 gadi, gāja viņu meklēt. Pavasarī abas atrastas 1,5 km attālumā viena no otras nosalušas,» ģimenes bēdu stāstu izklāsta aktrise. Līnas vārds Ludmilas un Jāņa meitai no vecāsmammas. Bet mammas māsas Ludmilas vārds tika četrbērnu māmiņai. «Otrs vārds man ir Vija. Būtu zinājusi, ka apprecēšos ar Vītoliņu, būtu palikusi Vija,» spriež Ludmila.

Svarīgāka vīra karjera

Ludmilas mamma Elvīra Leimane visu mūžu bija Dailes teātra aktrise. Ar ārkārtīgi skaistu balsi. Elvīra aicināta uz Opereti, bet viņas sirds piederējusi tikai Dailes teātrim, kas bija viņas sapnis. Lilitai Bērziņai viņa dziedājusi Solveigas dziesmu aiz skatuves. «Viņa nostājas un dzied, un mana mamma nostājusies aiz kulisēm un arī dzied. Bērziņa tikai plāta muti. Un pēkšņi mana mamma jūt, ka uzkāpusi uz kādas pārvietojamās dekorācijas un tā brauc prom,» pasmej Ludmila. Elvīrai teātrī galvenās lomas reti kad bijušas, parasti viņai tikušas otrā plāna lomas. Elvīru ārkārtīgi cienīja kolektīvā. «Viņa bija savdabīgs cilvēks, es tādu otru īstenībā neesmu redzējusi. Mammai visi cilvēki bija labi, viņa nevienā cilvēkā nemeklēja to slikto. Aizgāja paaudzes no teātra, bet mamma vienmēr palika. Viņa mira 89 gadu vecumā un uz skatuves nebija uzkāpusi tikai kādus pāris gadus. Viņa aizgāja pensijā un gāja uz izrādēm spēlēt,» par mammu priecājas meita. Ludmila saka, ka viņai dzīvē ir svarīgs sievietes pašlepnums, tādēļ viņa savai mammai pārmetusi, ka viņa piever acis uz tēva paralēlo dzīvi. Viņa atbildējusi: «Ludmiliņ, tev to nesaprast.» «Tagad, savos gados un ar tagadējo domāšanu, varu to saprast. Tēvs jau mammai neslēpa neko. Viņš bija priecīgs, ka mēs viss bars kaut kur kopā gājām. Tēvam bija nepieciešama mūza konkrētam brīdim. Pēdējā bija Ilze, kura dzīvo netālu no Aizkraukles, tur, kur Jaunsudrabiņa dzimtene. Es pie viņas braucu ciemos. Protams, daudzi to var nesaprast, bet mums ir labas attiecības.» Leonīds rūpējies un sekojis līdzi Ludmilas karjerai, vienmēr interesējies, kādas izrādes tiek iestudētas, kāda loma Ludmilai piešķirta.

«Es netaisīju lielu karjeru. Ja man tā būtu, tad man nebūtu četru bērnu. Man vienmēr svarīgāk bija, kā manam vīram Jānim Vītoliņam iet, nevis – kā man pašai iet. Varbūt tā bija kļūda,» šaubīgi nosaka aktrise.

Romantiska aizraušanās ar vēstulēm

Kā, spēlējot teātri, var izaudzināt tik kuplu bērnu bariņu? «Starp pirmo un otro bērnu man bija desmit gadu starpība. Tas viss bija aktīvais laiks. Kad tev jau bija 30, nāca jauni aktieru kursi, un nebiju tik noslogota. Bet mums bija Daina, mana māsīca, kas palīdzēja Janu vākt. Viņa bija mūsu oficiālā aukle, mēs arī viņu oficiāli noformējām – pieņēmām darbā. Jānis Dainai rakstīja raksturojumu, iestājoties Universitātē. Toreiz bija likums, ka var noalgot mācītājus, aukles un vēl sazin ko. Pārlasot raksturojumu, mans tēvs smējās: nedrīkst rakstīt, ka viņa daudz lasa, jo – kad tad viņa pildīs savus pienākumus? Pirms dažiem gadiem viņa nokārtoja eksāmenus, un tagad ir filoloģijas zinātņu doktore.

Tad, kad piedzimis Zemgus, pie meitas atnākusi dzīvot mamma. «Mēs dzīvojām blakus teātrim. Man neviens bērns nav gājis bērnudārzā. Mēs viņus pieskatījām uz maiņām. Janai jau bija desmit gadu, viņa bija sakarīga meitene, un uz pāris stundām es viņai Zemgu varēju uzticēt. Turklāt bieži izgadījās tā, ka tajās izrādēs, kurās spēlēju es, nebija aizņemts Jānis,» skaidro Ludmila.

Ar Jāni Vītoliņu Ludmila nodzīvoja laimīgā laulībā 35 gadus. Apprecējusies 1965. gadā, bet Jānis aizgāja 2000. gadā. «Jānis – tā ir mana dzīve. Izrādījās, ka mēs pirmoreiz bijām redzējušies tēta filmā Nauris, viņš filmējās klasē, un es arī tur nedaudz grozījos. Viņam toreiz bija 18, man 14 gadu. Kad sākām strādāt kopā Jaunatnes teātri, man bija cita pirmā mīlestība. Mana mīlestība Eduards bija beidzis Jūrskolu, visu mūžu Liepājas ostas kapteinis bijis. Mūsu mīlestība ilga četrus piecus gadus. Viņš studēja toreizējā Ļeņingradā, Makarova institūtā, un mūsu mīlestība bija vairāk vēstulēs,» par savu romantisko aizraušanos stāsta Ludmila. Vēstules esot skaistas. Interesanti būtu viņu tagad satikt,» nosaka Ludmila. Ar Jāni Vītoliņu Ludmila iepazinusies teātrī. Un kāzas bijušas prozaiskas, pat nenofotografējušies. Nebijis laika, tajā dienā bijušas divas izrādes. Jāņa aiziešana bijusi pēkšņa, tādēļ visiem negaidīta un smaga. Tajā dienā bija aktiera Ulda Pūcīša bēres. Jānim vajadzējis nolikt vaiņagu un teikt atvadu vārdus Ulda kursabiedru vārdā, bet viņš pa ceļam uz izvadīšanu Dailes teātrī nokritis ar infarktu.

Asaras norit par Bārbiju

«Es pēc Jaunatnes teātra 15 gadu nostrādāju zupas virtuvē,» stāsta Ludmila un turpina, «tas bija vienreizēji interesanti. Vispirms tā bija Svētā Jāņa palīdzība. Tas bija uz Krišjāņa Barona ielas. Pēc tam mēs bijām Mežaparkā, pēc tam pie Brasas cietuma, tajās telpās, kur kādreiz atradies morgs. Tad, kad es sāku strādāt, tā bija tā sauktā Zīgerista virtuve. Mums maksāja algu markās. Mēs vārījām zupas, un mums bija jauks kolektīvs. Tur gan bija smagi jāstrādā, katru dienu pārcilāju 300 litru zupas katlu. Visādas zupiņas vārījām, ar gaļu, ar kauliem, un katru dienu mizoju divus spaiņus kartupeļu. Arī sīpolus griezu, jo es biju vienīgā kolēģu vidū, kurai tad nav jāraud. Atceros, toreiz bija pirmie ārzemju preču veikali, un es savai jaunākajai meitiņai nopirku pirmo Bārbiju. Tā maksāja drausmīgu naudu, bet par markām tas bija smieklīgi. Nekad neaizmirsīšu, kad Līna attaisīja vaļā kasti un teica: vai tas tiešām ir man? Un viņai sāka ritēt asaras,» stāsta Ludmila.

Un nevar nepastāstīt par bijušā Jaunatnes teātra septiņu vecmeitu pulciņu, kurš vēl tagad turas kopā un visos godos cita citu apsveic. Pie Ludmilas draudzenes dodas arī Sīmaņos, jo Jānim otrs vārds bijis Sīmanis.

Ludmilas Leimanes-Vītoliņas dzīves pieturzīmes