Jaunajam aktierim Jurģim Spuleniekam rit pirmā sezona Nacionālajā teātrī kā štata aktierim. Līdz tam viņš sevi jau pierādījis kā talantīgs un inteliģents aktieris vairākos Nacionālā un Dirty Deal Teatro uzvedumos. Nupat pirmizrādi Nacionālajā teātrī piedzīvojis uzvedums Raiņa sapņi, kurā Jurģis ir viens no Raiņiem.
«Esmu dzimis Rīgā, bet uzaudzis Kuldīgā. Mans tētis ir dzimis kuldīdznieks, mamma vairāk no Rīgas puses, bet dzīvojusi Kuldīgā. Kuldīgā es pabeidzu Kuldīgas Mākslas un humanitāro zinību vidusskolu un nu jau ilgāk nekā piecus gadus būšu Rīgā,» stāstu sāk Jurģis un slavē savu bērnības pilsētu. «Kuldīga ir brīnišķīga. Kā oāze… Latvietis jau ir tāds cilvēks, kuram vienmēr vajag savu stūrīti, kur var basām kājām pa zāli, pa zemi pastaigāt. Un Kuldīga man ir tas stūrītis. Tur es varu izbaudīt arī Ventas rumbu. Tā ir ļoti forša, īpaša vieta. Kad atbrauc radi un draugi, viņi saka: mēs jau varam katru dienu līdz rumbai aizstaigāt, bet tā nav. Gadās, ka visu vasaru nodzīvo un ne reizes neaizej,» pasmaida aktieris, kuram vienmēr patīk atgriezties Kuldīgā, jo tas dodot izraušanās sajūtu. «Arī radošajā darbā ir iespējams ieslīgt rutīnā. No rīta darbs, vakarā mājas. Un manā gadījumā vēl kaut kāda vientulības sajūta. Un tad ir tik forši, ka vari aizbraukt uz Kuldīgu, kūciņu Kurzemes sirdī.»
Jurģis nāk no trīs bērnu ģimenes. «Man ir trīs gadus vecāka māsa Katrīna Spuleniece-Aišpure, uztura speciāliste. Viņa ir beigusi Stradiņa universitāti, mācījusies pie Lolitas Neimanes. Šobrīd viņas darbavietas ir Kuldīgā, Liepājā un Ventspilī. Tāda tā viņas profesija ir, un tas ir labi, jo viņa dara to, ko ir gribējusi, un strādā savā profesijā,» priecājas aktieris un ne bez lepnuma stāsta arī par savu 12 gadus jaunāko brāli Jēkabu Aleksandru Krūmiņu. «Brālis man ir fantastisks, viņam pagājušajā gadā palika
13 gadi. Mums ir kopējas intereses: tehnika, mobilie telefoni, datori un tamlīdzīgi. Kad mēs sazvanāmies, runājam par jaunākajām aktualitātēm. Kad aizbraucu uz Kuldīgu, viņš rāda savus brīnumus. Man ir atkal par ko pabrīnīties, kādi jaunumi tapuši.»
Par aktieri kļūst slinkuma dēļ
«Teātrim pirmsākums bija jauniešu kustību teātris Kuldīgā – Focus, kurā sāku iet jau kopš 4. klases un kuru vada Daiga Pirtniece un Inita Saleniece. Viņas man ielikušas stabilu pamatu. Jauniešu teātris vairāk bija kustība un deja – mēs veidojām dažādas deju programmas. Fokusā tiku, pateicoties māsai – viņa gribēja vietu, kur sīkais brālis nevilktos līdzi, bet es aizvilkos līdzi un man tur iepatikās.»
Astotajā klasē puisis izdomājis, ka grib būt aktieris. Bet, kad pēc vidusskolas beigšanas pienācis laiks realizēt sapni, aktieros nebija uzņemšanas. «Aizgāju līdzi savai draudzenei Guntai Liepiņai uz Latvijas Mūzikas akadēmiju, uz horeogrāfiem, un tiku tur ieskaitīts. Man patika studēt horeogrāfiju, kaut, protams, es nevarēju konkurēt ar tiem dejotājiem, kas nāca no baleta skolas. Toties man ir prieks par bērnības draudzeni Guntiņu – viņa šobrīd ASV studē maģistrantūrā, viņai ir Fulbraita stipendija. Es esmu diezgan slinks – ja nebūtu iestājies horeogrāfos, tad diezin vai kaut kur vispār būtu iestājies,» spriež jaunais skatuves mākslinieks. «Parasti, kad aktieri stāsta, kāpēc izvēlējušies šo profesiju, ir interesanti stāsti. Man tas stāsts ir diezgan garlaicīgs. Turklāt stipri atšķirīga ir aktiera misija realitātē un studēšanas laiks. Kad stājies, tu redzi teātrim tādu kā fasādi, garnējumu. Gatavu izrādi un kā pēc tam tev pasniedz ziedus. Pēc tam, kad iestājies aktieros, tu tikai sāc saprast, ko nozīmē darbs ar sevi. Kas ir darbs profesijā, kā tev ir jāveido loma, kādiem psihofiziskiem procesiem ir jāiziet cauri. Tad, kad tu nokļūsti teātrī, tad visu redzi citādāk nekā akadēmijā. Teātrī tev jārāda lietas realitātē, jo ir ierobežots laika posms, kurā tev loma jāveido.»
«Aktiera profesijā jāliek lietā pilnīgi viss ķermenis, visas maņas, visi astrālie ķermeņi. Es mēģinu mācīties no visiem aktieriem, mēģinot saprast, kā viņi tiek pie lomas. Mācību darbs jau nebeidzas ar Kultūras akadēmijas beigšanu. Akadēmijā tu esi kā puķe siltumnīcā: tev ir labvēlīgi apstākļi, lai augtu. Teātrī tu esi nolikts brīvdabā, kur ir gan vējš, gan nezāles. Jāmācās pašam tālāk izdzīvot. Daudz mācos no [Ģirta] Jakovļeva, [Ulda] Dumpja, [Ivara] Kļavinska, [Ulda] Anžes. Patīk arī citu teātru aktieri – [Vilis] Daudziņš, [Kaspars] Znotiņš, [Andris] Keišs, [Artūrs] Skrastiņš. Guna Zariņa var spēlēt vienalga ko, un tas būs vienkārši fantastiski – formā izturēti un ar saturu,» kolēģus slavē aktieris.
Nav viegli ieiet lomā un no tās atiet. «Tā ir viena lieta, kura man jāiemācās – nenest darbu mājās,» atzīst Jurģis. «Es sevi noskaņoju tā: tagad tas ir beidzies, tagad domāju par citu lietu. Bet jāsaka tā, ka kaut kas no katras lomas paliek pašā, nogulstas zemapziņā. Un interesanti ir brīži, kad tas sprūk laukā, piemēram, pēkšņi kādā strīdā ar mammu vai ģimenes locekļiem. Tā es sāku apjaust savas profesijas šizofrēnisko pusi,» viņš smejas un uzskata, ka «neatiešana no profesijas var draudēt ar nokļūšanu Sarkandaugavā» (Sarkankalna slimnīca, pirmā psihiatriskās dziedniecības iestāde Latvijā – D.E.). «Taču es vienalga uzskatu, ka tu vari nospēlēt ļoti traģisku un grūtu lomu ar kaifu. Tā būtībā arī ir manas profesijas būtība. Es gan to tikai mācos, bet tas ir mans idealizētais variants, ka tā būtu jāvar.»
Pirmizrādes no aktiera prasa daudz, ir satraukums. «Tas prasa daudz sviedru, trīsas, bet tās trīsas ir atšķirīgas. Man laikam vairāk ir bijušas patīkamas pirmizrādes, taču diemžēl bijušas arī nepatīkamas. Parasti gan tā nepatika, kad uzkāp uz skatuves, pazūd. Patīk uzticēties režisoram. Man primārais nav savas ambīcijas, lai mana loma būtu kaut kādā ziņā atšķirīga. Manuprāt, visai komandai ir svarīgi runāt par vienu. Un nokļūt pie rezultāta, kas mūsu gadījumā ir izrāde,» uzskata Jurģis.
Novērtējums sniedz gandarījumu
Sapņu lomas jaunajam aktierim ik pa brīdim esot visādas, tās mainoties. Gribētos, piemēram, nospēlēt Jago no Otello, lai gan ar Šekspīru nemaz neesot labas attiecības. «Man tā kā bail no viņa tekstiem. It kā baidīties nevajadzētu – viņš taču savus darbus rakstīja vienkāršai publikai. Cilvēkiem, kas ar alus kausiem sanāca kopā. Bieži vien, kad iestudē Šekspīru, tur mēģina saskatīt to, kā nav. Bet bail man ir tāpēc, ka tas darbs ir rakstīts formā, kas nav saistīts teksts. Dzeja uzliek daudz pienākumu. Bail varbūt tāpēc, ka es ne līdz galam saprotu, kā ar to tikt galā. Tas ir izaicinājums,» atzīst Jurģis.
«Man ir ļoti mīļa loma, kas noņemta no repertuāra – Cilvēks šinelī Dirty Deal Teatro. Uzvedums veidots pēc [Nikolaja] Gogoļa stāsta Šinelis. Man ļoti, ļoti patika tā loma un bija sirdij tuva. Man toreiz patika pētīt cilvēka egocentriskumu, arī attiecībā pret savu dzīvi. Līdz ar to man izveidojās daudz krustpunktu dzīvē un teātrī. Bet izrāde savu paveica un tagad ir noņemta no repertuāra. Es pat par to 2013. gadā saņēmu Spēlmaņu nakts nomināciju Gada jaunais skatuves mākslinieks, biju beidzis akadēmijas 3. kursu,» gandarīts aktieris.
Jurģis Spulenieks presē nodēvēts par inteliģento aktieri, ko pats uztver kā komplimentu, «jo to intelektu jau tu vari visur sagrābstīties, bet inteliģenci bieži vien, visu mūžu dzīvojot, nevari iemācīties. Ja kāds cilvēks par mani tā pasaka, tad es to varu uztvert tikai kā komplimentu. Esmu gana paškritisks, grūti teikt, vai piekrītu vai nepiekrītu, bet par to paldies.»
Šī ir jaunā aktiera pirmā sezona Nacionālā teātra štatā. «Gribu, lai man jaunā sezona kalpotu salīdzinājumam ar iepriekšējo, kad biju ārštatā. Darbā jau lielu atšķirību nav. Tāpat jūtu vienlīdz lielu atbildību pret lomu. Vai esmu ārštatā vai štatā – tā ir tikai formalitāte. Dzīvē jau arī tā ir – zināmu laiku brūtējas, tad vienā brīdī domā apprecēties. Es ar Nacionālo teātri vienu brīdi pabrūtējos, tagad sarakstījāmies,» smejas Jurģis.
Pērn pirmoreiz uz pirmizrādi atnākusi visa viņa ģimene. Mamma, brālis, māsa. «Mans bračka pirmoreiz bija Nacionālajā teātrī, un viņam patika greznums. Man arī bija prieks un aizkustinājums. Mans nabaga tēvs ir izrāde, kura cilvēkos raisa diskusijas, bet manējie bija absolūti pozitīvi noskaņoti. Es, protams, ceru, ka tas ir objektīvi, jo radi vienmēr lieku reizi paslavēs. Ne vienmēr tas ir objektīvi. Ģimenei patika, un katrs vilka paralēles ar sevi: māsa – ar Zanes Jančevskas spēlēto Diānu, brālis – ar manis spēlēto Miku, čali, kurš grib būt dīdžejs. Jāatzīst, ka es jau arī daudz paņēmu šajā tēlā no sava brāļa, laikam tāpēc viņam tas šķita tuvs. Tur ir arī atsevišķi viņa izteicieni!» atklāj Mikus lomas atveidotājs.
Realizē sevi ne tikai uz skatuves
Brīvā laika Jurģim ir maz. Nacionālajā teātrī ir vairāki iestudējumi, tagad pēdējais – Raiņa sapņi, un tad būs laiks brīvs līdz martam, kad sāksies mēģinājumi pie režisores Ināras Sluckas. Prieka pēc Jurģis šad tad pasporto un aizraujas ar lietišķo grafiku. «Mana vecmāmiņa bija profesionāla grafiķe un restauratore, varbūt no viņas man kas iedzimis, jo tā jau saka – talanti, spējas pārdzimst. Bērnībā, kad mēs braucām pie omītes, bija tā, ka bieži strīdējāmies, jo esam diezgan līdzīgi. Oma lika man jau četru gadu vecumā zīmēt puķi. Tas man patika un arī labi padevās. Mana māsa vairāk tendēta uz krāsām, uz glezniecību, es – uz grafiku. Kad Kuldīgā beidzu mākslas un humanitāro zinību vidusskolu, pasniedzēji gribēja, lai eju uz Mākslas akadēmiju. Lai gan man tas padevās, laikam ierunājās kaut kāds spīts no sērijas – jūs esat izdomājuši, kā man dzīvot, bet nebūs tā, es iešu un darīšu, ko gribēšu.»
Kā mazpilsētas zēns iejuties Rīgā? «Nevaru teikt, ka esmu iejuties. Kad ilgāku laiku esmu Kuldīgā, man gribas uz Rīgu, bet, kad ilgāku laiku esmu Rīgā, gribas Kuldīgu. Šobrīd nejūtos kā mājās ne Rīgā un ne vairs Kuldīgā, man šobrīd nav māju sajūtas. Rīga ir vieta, kur es mitinos, bet te nav konkrēta stabila māju sajūta. Ir brīži, kad man tas pietrūkst, bet varbūt tas mani raksturo kā cilvēku. Es esmu visu laiku kustībā un procesā – līdz ar to mājas ir grūti atrast. Bet es to arī spēju sajust visur, kur es esmu… Ilgu savas dzīves laiku pavadu teātrī, mazu daļiņu – Rīgas mājās. Tagad arī kino laukumā, jo filmējāmies režisores Agneses Laizānes īsfilmā Spoguļu vīrs. Agnese beigusi Baltijas Mediju skolu un grib debitēt ar īsfilmu. Tas būs stāsts par uzpūsto personības kultu, ka visiem mums šodien prasa būt personībām, iedzīvoties ārišķībās. Bet ir cilvēki, kuri ir atšķirīgi, viņi pazaudē sevi, pārkāpj ētikas normas, salaiž visu greizi. No Dailes teātra īsfilmā spēlē Artūrs Dīcis, no Leļļu teātra – Pēteris Galviņš un Kultūras akadēmijas studente, kura jau spēlē Nacionālajā teātrī, Agnese Cīrule.»
Jurģis Spulenieks
• Dzimis 1989. gadā.
• 2012./2013. gada sezonas Spēlmaņu nakts nominācija Gada jaunais skatuves mākslinieks par Edžiņa lomu R. Blaumaņa lugā Indrāni, lomas izrādē Minga rēgi, Teātris TT.
• Repertuāra lomas:
Frensiss – O. Vailda Sieviete, kura nav uzmanības vērta, 2013.,
Edžiņš – R. Blaumaņa Indrāni, 2013.,
Viesmīlis, Kriša un Marzeldas dēls –
pēc A. Upīša darbu motīviem
... bagātā kundze..., 2013.,
Ielu muzikants – Ē. E. Šmita
Jūtu tektonika, 2014.,
Lulū – Dž. Kendera, F. Eba,
Dž. Masterofa Kabarē, 2014.,
Mikus – A. Rutkēviča Mans nabaga tēvs, 2014.,
Pičins, Ermelindas kanārijputniņš – M. de Unamuno Migla, 2014.
