Unikālais Dievu kalns jāglābj no iznīcības
Lielvārdes Dievu kalns Daugavas krastā ir unikāla vieta, jo tur, kā domā vēsturnieki, atrastas pirmās liecības par cilvēku apmetnēm Baltijas reģionā. Arheoloģiskā izpēte pilskalnā notika pagājušā gadsimta 70. gados, kad Ķeguma HES jau bija jūtami papostījusi to.
Kad nu upes ūdeņos pazudusi teju puse kalna, tas beidzot sagaidījis glābējus – krasta stiprinātājus.
Dievu kalnu, kas tiek dēvēts arī par Cepures, Taurētāju vai Karātavu kalnu, arheoloģe Anna Zariņa, kas savulaik vadījusi tā izpēti pagājušā gadsimta 70. gadu beigās, nosauc par ļoti interesantu objektu, bet viņas kolēģis, Latvijas Universitātes Vēstures institūta direktora vietnieks Ivars Ločmelis – pat par unikālu vietu. Izrādās, tas arī tāpēc, ka šeit atrastas senākās arkla vagu pēdas uz pamatzemes. «Izpētot vairākus metrus biezo kultūrslāni, noskaidrojām, ka Dievu kalnu starp Rumbiņas upīti un Daugavu jau pirmajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras apdzīvojusi kāda baltu kopiena. Te atradām pils nocietinājumus ar grāvi, valni un stabos balstītu aizsargsienu. Tie vēlāk tikuši paplašināti, un pieauga pilskalna aizsargātā platība. Cilvēki pilskalnu apdzīvoja līdz 6.–8. gadsimtam, tad to pameta un atgriezās vien viduslaikos,» skaidro A. Zariņa, kura, par spīti cienījamajam vecumam (viņai šobrīd ir 93 gadi), labi atceras šo vietu. Arheoloģe atzīst, ka izpēte notikusi pēdējā brīdī, kad jau kalns padevies upei. Vairākas vasaras strādājusi ne tikai tajā, bet arī citās vietās Daugavas krastos un izrakumu apjomu nodēvē par «vidusmēra, tomēr zinātniski nopietnu». Par atradumiem bijušas vairākas publikācijas vēsturei veltītā žurnālā, taču vienuviet apkopots gan nekas neesot, jo nebijis tādu iespēju (par ko visai iepīcis bijis kolhoza Lāčplēsis priekšsēdētājs Edgars Kauliņš). Viņa domā, ka šobrīd izrakumus veikt vairs nebūtu nozīmes, jo lielākā daļa kalna jau ir upē, taču pieļauj, ka vēl kādi artefakti varētu būt palikuši tā ārējā malā. I. Ločmelis, vaicāts par plānotajiem arheoloģiskajiem izrakumiem un vai tajos nav iekļauts arī Dievu kalns, atteic, ka šobrīd «viss notiek ugunsdzēsēju režīmā», jo finansējuma trūkuma dēļ pētītas tiek tikai tās kultūrvēsturiskās vietas, kur drīzumā paredzēta kāda saimnieciskā darbība. Retu reizi kas notiek ārpus šī režīma, pateicoties Kultūrkapitāla fondam, piebilst I. Ločmelis.
Valsts SIA Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs (LVĢMC) nule uzsācis šīs vietas stiprināšanu, un projekta vadītājs Guntars Jansons norāda, ka komisija, kas izvērtē stiprināmo vietu sarakstu, atzinusi: krasts ir tik kritiskā situācijā, ka darbi jāveic pēc iespējas ātrāk. Tos plānots pabeigt 2015. gada vasarā. Kopējās būvdarbu izmaksas ir 630 000 eiro, un tas LVĢMC ir otrais tik liela mēroga projekts. Attiecībā uz finansējumu speciālists piekrīt, ka tas būtu nepieciešams lielāks, jo «šobrīd veicam pamatā tikai neatliekamos darbus, bet daba Dievu kalnā ir padarījusi savu krietni lielākos apmēros. Objekts nav vienkāršs, arī izmantotās tehnoloģijas un materiāli prasa līdzekļus».
G. Jansons ir pārliecināts, ka paveiktais ļaus paglābt objektu: «Tēlaini izsakoties – objektā lietotie materiāli un tehnoloģijas stāvēs ilgi. Kalns tiks iekonservēts, un katrā ziņā vismaz 50 gadu garantiju varam dot. Protams, objektā būs jāveic regulāri apsekojumi, lai neveidotos kādas deformācijas, piemēram, ļoti nelabvēlīgu klimatisko apstākļu ietekmē.» Stiprināšanā izmantots šādos gadījumos plaši lietotais ģeotekstils un ģeorežģi, citi sertificēti materiāli un tehnoloģijas, kā arī Latvijā pieejamie dabas materiāli, piemēram, laukakmeņi, kuru kalpošanas mūžs esot gandrīz neierobežots.
Runājot par senlietām, Dievu kalnā pašreiz neesot ar tām sastapušies, taču visi darbi tiekot veikti tā, lai neaizskartu iespējamo kultūras slāni un nepieciešamības gadījumā būtu iespējama arī sīka arheoloģiskā izpēte. «Esam maksimāli saudzīgi pret iespējamām kultūrvēsturiskajām vērtībām – darbu tehnoloģija paredz, ka neveicam nekādu rakšanu, bet, tehniskā valodā sakot, piebēršanu – proti, objekts tiek iekonservēts, nevis sabojāts,» uzsver G. Jansons.