KULTŪRA: Ja nebūtu krusta karu, varbūt nebūtu arī latviešu
Latvijas Nacionālais vēstures muzejs pagājušajā nedēļā laidis klajā populārzinātnisku pētījumu ar skanīgu nosaukumu Ceļā uz latviešu tautu.
Grāmata ir autoru kolektīva Jāņa Cigļa, Baibas Dumpes, Ilzes Mālkalnietes, Vitolda Muižnieka, Arņa Radiņa, Baibas Vaskas un Iritas Žeieres kopdarbs. Tā vēsta par latviešu tautas veidošanos uz Latvijas sentautu sēļu, zemgaļu, kuršu, latgaļu, lībiešu bāzes, ņemot vēra uz stingru un grūti apstrīdamu materiālu - arheoloģiskās liecības. Pētnieki vienkāršā valodā lauž stereotipus par latviešu senatni un mēģina modelēt situāciju, kā viss varētu būt bijis.
Grāmatu ir iespējams iegādāties Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā un tā filiālēs. Autori cer, ka interesi par šo izdevumu izrādīs arī grāmatu tirgotāji. Par jauno izdevumu Neatkarīgās saruna ar tās autoriem vēsturniekiem - pētniekiem Vitoldu Muižnieku un Baibu Vasku, kā arī Arheoloģijas departamenta vadītāju Jāni Cigli.
- Kā radās ideja par šo grāmatu?
Vitolds Muižnieks: - Latvijas Nacionālais vēstures muzejs jau kopš 1996. gada īsteno projektu Latviešu saknes - ar mērķi skaidrot latviešu etnisko vēsturi. Projekta ietvaros organizēts vairāku pasākumu cikls (veidotas izstādes, rīkotas konferences, izdotas grāmatas), veltīts sentautām, kas apdzīvoja Latvijas teritoriju periodā pirms 13. gadsimta: kuršiem, sēļiem, lībiešiem, latgaļiem, zemgaļiem, tas ir, etniskām grupām, kurām integrējoties izveidojās latviešu tauta.
Šī grāmata turpina aizsākto populārzinātnisko grāmatu sēriju, kuras sagatavotas, izmantojot galvenokārt arheoloģiskās liecības.
Lai gan, sākot jau ar 13. gadsimtu, ir pietiekami daudz rakstīto ziņu, un to ar katru gadsimtu kļūst aizvien vairāk, tomēr tās nebūt nesniedz ziņas par daudzām ikdienas dzīves norisēm, ko spēj atklāt arheoloģija.
Jānis Ciglis: - Šajā projektā notika pētījumi un izstādes: kurši, latgaļi pie mums un Krievijas vēstures muzejā Maskavā, tad lībieši, sēļi un zemgaļi, tad atkal kurši, šoreiz kopā ar lietuviešiem, kad salikām šīs sentautas kopā, jo puse sēļu, zemgaļu, kuršu teritorijas atrodas mūsdienu Lietuvā un Latvijā. Pirmo reizi tika parādītas šīs tautas kopā. Radās doma izveidot populārzinātnisko grāmatu sēriju, lai jebkurš interesents varētu ar šīm tautām iepazīties.
Tad bija zinātniskas konferences, šo konferenču rakstu krājumi, lietuvieši izdeva katalogus par sēļiem, latgaļiem un kuršiem, kuriem divi sējumi iznākuši, tur šī materiālā kultūra ir atspoguļota. Nākamais posms bija parādīt, kā no šīm sentautām veidojas latviešu tauta. Šo darbu zināmā mērā uzņēmās Vitolds Muižnieks, kurš nodarbojās ar viduslaiku arheoloģiju. Tika izveidota izstāde, noritēja konference, tagad iznākusi šī populārzinātniskā grāmata. Tajā mēģinājām atbildēt uz vairākiem jautājumiem, kas attiecas uz latviešu etnisko vēsturi. Būtībā tā ir pirmā grāmata, kas pēc arheoloģijas materiāla mēģina parādīt, kā noticis sentautu nivelēšanās process un latviešu tautas veidošanās. Galvenais secinājums, manuprāt, ir tāds: vēlajā dzelzs laikmetā baltu tautas dalījās austrumu-rietumu virzienā: rietumbaltos un austrumbaltos, piemēram, kurši pēc materiālās kultūras ir daudz tuvāki prūšiem nekā kaimiņiem zemgaļiem vai latgaļiem, savukārt latgaļi pēc materiālās kultūras ir daudz līdzīgāki lietuviešiem nekā zemgaļiem, bet 13. gadsimts, krusta kari nojauca šo agrāko kārtību un izveidoja jaunu dalījumu: ziemeļi-dienvidi. Politiskā robeža starp Livoniju un Lietuvu bija tā, kas nošķīra vēlāk izveidojušos latviešus un lietuviešus. Livonija bija tas vārāmais katls, kurā izveidojās latviešu tauta.
Vitolds Muižnieks: - Nosaukums, protams, skan izaicinoši - Ceļā uz latviešu tautu. Grāmatā apskatāmais periods ir salīdzinoši plašs, sākot no 13. līdz 19. gadsimtam. Par latviešu tautu iespējams runāt tikai pēdējos gadsimtos, lai gan nav nosakāms konkrēts atskaites brīdis, kad noslēdzās tautas veidošanās process. Tas noritēja vairāku gadsimtu garumā. Grāmatā vairāk pievērsta uzmanība procesam, nevis raksturots gala rezultāts. Tādēļ arī nosaukums Ceļā uz latviešu tautu.
Jānis pieminēja materiālās kultūras nivelēšanos jeb unificēšanos, kas ir izsekojama arheoloģiskajā materiālā. Tajā pašā laikā agrāk un līdz pat mūsdienām Latvijas teritorija tiek iedalīta vairākos kultūrvēsturiskos apgabalos - Zemgale, Sēlija, Latgale, Kurzeme. Vienīgi Vidzeme ir jaunāks veidojums, kas radās pēc Polijas-Zviedrijas kara 17. gadsimta sākumā. Novadu atšķirības saglabājās cauri gadsimtiem, tāpēc ir jautājums pat to, kas tad vienoja latviešus? Pēc definīcijas etnisko kopienu, tajā skaitā arī latviešus, raksturo vairākas pazīmes - saistība ar noteiktu teritoriju, kopienas nosaukums un valoda, kopīgas ar vēsturi saistītas atmiņas, savdabīgi kultūras elementi, vienotības apziņa, kuras formējās ilgākā laika posmā. Piemēram, vēsturiski apdzīvotā teritorija, valoda un kultūra veidojās viduslaikos un agro jauno laiku sākumposmā (13.-17. gadsimtā). Savukārt latvieši sevi kā patstāvīgu vienību - latviešu tautu sāka apzināties 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta gaitā, kas jau saplūda ar latviešu nacionālo kustību. Arheoloģija raksturo tikai dažas no pazīmēm - materiālo un daļēji garīgo kultūru, pēc kā ir iespējams noteikt arī latviešu dzīvestelpu. Tādēļ grāmatā liela uzmanība pievērsta tam, kad un kā veidojies latviešu tradicionālais tērps, etnogrāfiskajā materiālā sastopamās rotas, ornaments, keramika, kas mūsdienās tiek norādīti kā latviešu nacionālo identitāti raksturojoši lielumi.
- Kas ir tas interesantākais vai varbūt arī pārsteidzošākais, ko vēsta arheoloģiskais materiāls?
Baiba Vaska: - Materiāls, kas ir manā pārziņā, latviešu konsolidāciju parāda visai savdabīgi. Tagad nav modē runāt, ka latvieši bija apspiesti un pazemoti, bet katrā gadījumā no amatniecības, kas ir saistīta ar rotu izgatavošanu, latvieši tomēr pakāpeniski tika izspiesti. Rotu izgatavošana pārgāja pilsētas amatnieku rokās. Sudraba lietas varēja izgatavot tikai vācu meistari. Latviešiem nebija pieejams zeltkaļa amats.
Esam pieraduši, ka dzelzs laikmetā visas rotas nozīmē etnisku tradīciju. Kuršiem ir savas rotas, zemgaļiem - savas, latgaļiem - savas. Sākot no viduslaikiem, parādās cita tradīcija - pilsētas rotas. Tās nāk caur vācu kultūru, un tā savukārt ienāk no Rietumeiropas, jo ir tās daļa. Var sameklēt pat kaut kādas līdzības ar attiecīgo viduslaiku angļu materiālu. Anglijā 15. gadsimtā ir sirdsveida saktas. Mums tās parādās 17. gadsimtā un masveidā ienāk latviešu zemnieku rotās. Arī saktas ar uzrakstu Ave Maria 14. gadsimta beigās un 15. gadsimtā atrodamas skaidri nodalāmās vietējo zemnieku kapsētās. Šādu piemēru ir daudz. Livonijas laikā veidojas unifikācija. Marijas saktas ir gan Kurzemē, gan Vidzemē, kāda arī Latgalē. Pēc Livonijas kara, sadalot teritorijas, tradīcijas katrā reģionā tomēr atšķiras.
16. gadsimtā un 17. gadsimtā rotaslietas apbedījumos sāk likt aizvien mazāk. Greznās vilaiņsaktas apbedījumos vairs neatrast. Par tām mēs uzzinām no depozītiem, kas nokļuvuši zemē karu gadījumā. Lielākā daļa slaveno Vidzemes burbuļsaktu nāk no 17. gadsimta depozītiem, kas slēpti 50. gadu beigās, kad Vidzemē iebrūk krievu armija. Šo faktu mēs esam palaiduši garām, jo tie ir labie zviedru laiki, bet tajos ir arī šis iebrukums ar tam sekojošo mēri. Savukārt Zemgales burbuļsaktas ir saistītas ar Ziemeļu kara notikumiem 17. gadsimta sākumā.
Izrādījās, ka mīts par seno latviešu ornamentu senumu ir stipri pārspīlēts. Kaut kad 16. gadsimtā notiek lūzums. Līdz šī gadsimta vidum vēl saglabājas seni ornamentu motīvi no vēlīnā dzelzs laikmeta. Tad ienāk jauni motīvi un rotaslietu darināšanas paņēmieni. Tā ir Eiropas tradīcija, kas saistīta ar drukas attīstību un Vācijā izdotajām ornamentu paraugu grāmatām. Šīs grāmatas un lapas bija plaši izplatītas un viegli pieejamas. Jādomā, ka tās caur muižām un pilsētām nonāca līdz amatniekiem. Šie motīvi ir saskatāmi, piemēram, uz 17. gadsimta riņķsaktām.
Tas ir ļoti neparasti. Uz arheoloģiskajām senlietām ir ļoti vienveidīgs ornaments. Ja ir vienas grupas aproces, uz gandrīz visām būs vienāds ornaments. Pēkšņi uz šīm saktām parādās vairāk nekā desmit ornamentu! Tas pastarpināti un krietni pieticīgākā veidā pie mums nonāk caur renesanses laika stilu, kam ir raksturīga ārkārtīgi pārbagāta ornamentācija. Faktiski var sākt runāt par modi.
Sākot strādāt ar šo 16. gadsimta materiālu, nevar neredzēt, ka tas ļoti atgādina mūsu tradicionālos izšūtos ornamentus, kas nāk no 19. gadsimta. Acīmredzot šie mūsu tautiskie ornamenti arī nāk no 16. gadsimta. Tie tad nu ir visur, neatkarīgi no tā, vai Kurzemē, vai Zemgalē, vai Latgalē un Vidzemē. Protams, ar niansēm. Bet tas ornaments, kas ir bijis līdz 16. gadsimtam, nedaudz saglabājas jostās, ko joprojām izgatavo senā tehnikā. Tās savā lauku sētā varēja uztaisīt katra meita. Apģērbā tomēr šajā laikā mode mainās.
Vitolds Muižnieks: - Arheoloģijas materiālā līdz pat Livonijas sabrukumam vēl ir iespējams izsekot sentautu materiālās kultūras pēdām. Piemēram, lībiešiem raksturīgi dažādi piekariņi (putniņi, zirdziņi, lunulas u.c.), kas saistīti ar somu pasaules priekšstatiem. Lūzums notiek 16. gadsimta otrajā pusē, 17. gadsimta sākumā, tas saistīts ar Livonijas sabrukumu un pārmaiņām, kas skāra vairākas dzīves jomas. Jaunajos laikos veidojas vairākas materiālās kultūras iezīmes, kurām ir maz saistības ar iepriekšējo periodu, bet vērojama noturība līdz pat 18., 19. gadsimtam.
Jānis Ciglis: - 13. gadsimtā neviens nekļuva par vergu vai dzimtcilvēku. Livonijā bija brīva zemnieku kārta. Tas parādās, piemēram, Kurzemes pilskalnu materiālos. Liela daļa kuršu padevās ar līgumiem. Nevienā kuršu pilskalnā nav mūra pils. Mūra pils ir blakus. Tas pats vērojams arī citur - Latgalē un Austrumvidzemē. Nu kaut vai Raunas pils, kur bija arhibīskapijas centrs, un Tanīsa kalns. Izrakumi šajos pilskalnos rāda, ka tie bijuši vēl ilgi apdzīvoti. Talsu pilskalnā - vēl 15. gadsimta sākumā. Asotes pilskalnā - vismaz 14. gadsimtā. Tanīsa kalnā atrastas 15. gadsimta sākuma monētas. Tas nozīmē, ka šie vecie centri turpināja pastāvēt paralēli mūra centriem. Tie, protams, vairs nebija politiskie centri un mazākā mērā arī amatniecības centri. Lūzums notiek 15. gadsimta otrajā pusē, 16. gadsimta sākumā, kad vecie centri vairs netiek apdzīvoti. Šī paralēlā pastāvēšana pārtrūkst.
Vitolds Muižnieks: - Visus jautājumus vienā grāmatā nav iespējams aplūkot. Šī ir populārzinātniska grāmata, bet man jau šķiet, ka mums kā zinātniekiem un pētniekiem reti kuram ir talants pasniegt grūti uztveramas jautājumus vienkāršā tautai saprotamā veidā. Tikpat grūti ir kliedēt sabiedrībā valdošos stereotipus un mītus. Kaut vai par latviešu ornamentu, 700 gadu verdzību, latviešiem kā pagāniem utt. Nedomāju, ka šī grāmata mainīs sabiedrībā valdošos uzskatus, jo tie ir kultivēti kopš 19. gadsimta, nacionālās kustības gaisotnē un uzturēti arī vēlāk. Vēstures notikumi un apstākļi nav vērtējami viennozīmīgi. Kaut vai dzimtbūšana, kas, no vienas puses, sabiedrību sašķēla, veidojot vairākas lokālas identitātes (ciema, pagasta, muižas un draudzes robežās), bet, no otras puses, latviešus apvienoja vienā kārtā ar līdzīgām tiesībām un pienākumiem, kas lielā mērā sakrita ar etnisko piederību. Dzimtbūšana radīja vienotu sociālo pamatu dažādu novadu latviešiem. 19. gadsimtā jau atmiņas par dzimtbūšanu kalpoja kā vienojošais moments - mēs esam apspiestā tauta, kas bija svarīgi etniskās un nacionālās apziņas veidošanās procesā. Tāpat krusta kari. Ja nebūtu šī teritorija kopā ar Igauniju nošķirta no austrumiem un dienvidiem, mēs nezinām, kādā valodā tagad runātu. Vai tā būtu latviešu valoda vai krievu valoda? Vai varbūt lietuviešu valoda? Vai prūšu-kuršu valodu mistrojums? To var tikai minēt, jo, iespējams, ja nebūtu krusta karu, tagad varbūt nebūtu arī latviešu. Iespējams, izveidotos viena liela Lietuvas valsts. Bet tie ir tādi minējumi, kā būtu bijis. Ir tā, kā ir.