Piektdiena, 26.aprīlis

redeem Alīna, Rūsiņš, Sandris

arrow_right_alt Kultūra

Jānis Āmanis. Kroplā mīlestība

SKATPUNKTS. Jānis Āmanis: «Deviņas sezonas teātrī ir gan daudz, gan maz. It kā maz, bet, kad atceries, kas tajās noticis, ir pietiekami daudz. Jā. Atkarīgs no garastāvokļa – vai gribi sev sabojāt garastāvokli, vai nē. Ja gribi – tad saki, ka tas ir baigi daudz no manas dzīves, ja negribi – tad saki, ka tas ir maz. Ir jau bijuši kritiski momenti, bet pagaidām milzīgas krīzes mani teātrī nav piemeklējušas» © F64

«Vēl un vēlreiz uzdodu sev jautājumu – kāpēc cilvēki nāk uz smagām izrādēm?» vaicā aktieris Jānis Āmanis. Viņa atbilde ir: «Cilvēkam ir nepieciešamība just līdzi. Kāpēc skatās ziepju operas? Tāpēc, ka vajag ar kādu emocionāli satuvināties.» Piektdien, 13. maijā, Latvijas Nacionālajā teātrī amerikāņu dramaturga Nobela prēmijas laureāta Jūdžina O’Nīla lugas Mīla zem gobām jauniestudējuma pirmizrāde, tajā Jānis Āmanis atveido Ebinu – jaunu vīrieti, kurš iekāro sava tēva jauno sievu.

Mīlestība aukstajā mājā

Par amerikāņu dramaturģijas drāmas tēvu dēvētā Jūdžina O’Nīla (1888-1953) luga Mīla zem gobām sarakstīta 1924. gadā un ir viens no populārākajiem šā autora darbiem, arī Latvijā iestudēta vairākkārt. Lugas darbība notiek 1850. gadā ASV. Fermas saimnieks Kebots - parupjš un skarbs vīrs, kura trīs dēli gan baidās, gan slepus arī ienīst viņu, mājās pārved jaunu sievu. Divi vecākie dēli dodas prom no mājām, lai pievienotos 19. gadsimtā ASV tik populārajai zelta meklētāju kustībai, bet mājās paliek jaunākais dēls Ebins, dzimis Kebota otrajā laulībā, kurš vienmēr uzskatījis, ka ferma, kas savulaik piederējusi Ebina pāragri mūžībā aizgājušajai mātei, kādreiz būs viņa. Un tad ierodas Ebija... Izrādes režisors Edmunds Freibergs: «Šis ir stāsts par māju; par ģimeni, kurā vienmēr trūcis mīlestības un siltuma, par dzīvi, kas ziedota «lielajai idejai», noliedzot visu cilvēcisko un sakropļojot mājas iemītnieku dzīves. Un tad pienāk brīdis, kad šajā «aukstajā» mājā ienāk mīlestība…, brīdis, kad meklējama atbilde uz jautājumu par cilvēka dzīves patiesajām un iluzorajām vērtībām.» Lomās: Ģirts Jakovļevs, Jānis Āmanis, Jānis Vimba, Mārcis Maņjakovs un Evija Skulte, scenogrāfs Aigars Ozoliņš, kostīmu māksliniece Jurate Silakaktiņa.

Paštaisnums, piedošana un ziedošana

Ebina lomas atveidotājs aktieris Jānis Āmanis atzīst, ka, iestudējot teātra mīļiem labi zināmus klasiskus darbus, vienmēr jārēķinās ar to, ka šā mākslas žanra faniem jau ir savi priekšstati par to, kā šo darbu «pareizi» jāiestudē. «Jebkurā gadījumā es esmu savādāks cilvēks nekā tie, kas šo lomu atveidojuši iepriekš,» saka Jānis Āmanis. Aktieris ir gandarīts, ka režisors Edmunds Freibergs nav mēģinājis 19. gadsimta vidū ASV notiekošo ar visiem labi zināmo zelta drudzi fonā pārcelt uz mūsdienām. «Nesaku, ka tas ir slikti, bet - vai vienmēr tas ir labi?» viņš retoriski vaicā un piebilst, ka ir cilvēciskās vērtības, kas nemainās, lai vai kādos vēsturiskos apstākļos tās arī notiktu. Raksturojot savu lomu, Jānis Āmanis saka: «Mans Ebins ir paštaisns, stūrgalvīgs, spītīgs, mērķtiecīgs, ar milzīgu ego, bet arī ļoti jūtīgs, bet tas, šķiet, mantots no mātes. Šajā lugā attēlotās tēva un dēla attiecības ir katastrofālas, vienam otru nicinošas, bet - abi īstenībā ir ļoti līdzīgi. Un abiem patīk viena sieviete, lai gan es uzskatu, ka Ebinam tas ir vairāk nekā patikšana. Tēvam šīs attiecības ir sava veida aprēķins - jauna, simpātiska sieviete, kas modina viņā «pavasari», savukārt Ebinam tā sākotnēji ir fiziska iekāre, kas pārvēršas mīlestībā. Par ko ir izrāde? Par piedošanu, par cīņu ar sevi, par ārprātīgu iekšēju cīņu ar sevi, par spēju saprast un lauzt sevi mīlestības dēļ. Un vēl - par sevis ziedošanu. Un, protams, par mīlestību. Tikai, kā ne reizi vien uzsvēris izrādes režisors Edmunds Freibergs, tā ir kropla mīlestība, jo pamati, uz kuriem tā veidota, ir kropli.»

Aktieris atzīst, ka ik pa laikam sev uzdodot jautājumu, kāpēc šajā laikā, kad it kā dominējot izklaides kults un daudzi pat negrib iedziļināties eksistenciālos jautājumos, tomēr ir skatītājs, kas «nāk uz smagām izrādēm». Un viņa atbilde ir: «Cilvēkam ir nepieciešamība just līdzi. Kāpēc cilvēki, redzot uz ceļa avāriju, notikuma vietā, iespējams, pat kādu apsegtu ķermeni, visbiežāk samazina ātrumu, gandrīz vai apstājas, lai redzētu, kas noticis? Kāpēc cilvēki skatās ziepju operas? Tāpēc, ka cilvēkam vajag emocionāli satuvināties ar kādu, just līdzi. Ja izdarīšu savu darbu labi un godam, tad arī skatītājs, ja tā var teikt, apstāsies un kaut mazliet jutīs līdzi, mēģinās saprast Ebinu. Varbūt arī pēc izrādes domās - kāpēc tā notika?» Izrāde tiek izrādīta teātra Jaunajā zālē, kas parasti tiek pozicionēta kā vieta eksperimentāliem iestudējumiem, bet aktieris Jānis Āmanis uzskata, ka tajā itin labi iederas arī klasiskas vērtības, jo mūsdienās tās bieži vien jau kļūst par minoritāti.

Brīvdienas pēc eksāmeniem

Jau pēc mēneša sezona Latvijas Nacionālajā teātrī ieies finiša taisnē - tiks spēlēta izrāde Skroderdienas Silmačos, kurā Jānis Āmanis jau sesto sezonu atveido Alekša lomu. «Tas neapnīk, tam ir sava burvība. Vai var apnikt braukt ar mašīnu? Nē. Tas ir skaists nobeigums sezonai, kuru savā ziņā gaidām mēs visi, līdzīgi kā skolēni gaida pēdējos eksāmenus, jo zina, ka pēc tiem būs brīvdienas,» saka Jānis Āmanis. Līdz augustam, kad teātrī sāksies jaunā sezona, pārāk daudz brīva laika viņam diez vai būšot, jo, visticamāk, lauvas tiesa brīvā laika paies filmēšanas laukumā. «Iespējams, ka tā būs. Droši nevaru teikt, jo es vēl neesmu parakstījis līgumu,» nosaka Āmanis. Uz jautājumu, vai «iespējamā filmēšanās» būs pie režisora Aigara Grauba, kurš šovasar sāks savas jaunās filmas Nameja gredzens uzņemšanu, aktieris atbild ar klusējošu šķelmīgu smaidu. Kā zināms, pirms pāris gadiem viņš saņēma balvu Lielais Kristaps par labāko vīrieša lomu Aigara Graubas iepriekšējā spēlfilmā Sapņu komanda 1935. «Ja filmēšanās būs, tad vasara ir praktiski norakstīta. Galvenais - aizsūtīt sievu uz Franciju uz viņas draudzenes kāzām, jāpieskata dēls un suns, arī pundurkāmi nedrīkst aizmirst pabarot un reizi pa reizei iztīrīt tā būri.»

Makšķerēšana, medības un trombons

«Daudz makšķerēšu, daudz laika pavadīšu ar bērnu un ar sievu,» tāds ir aktiera paredzamais scenārijs šai vasarai. Protams, ir obligātās sastāvdaļas - noteikti tiks apciemoti viņa paša un arī sievas vecāki, noteikti izbrīvēs laiku makšķerēšanai. «Jau kādu laiku mums ar draugu Uldi ir tradīcija - obligāti jāizbrauc trīsdienniekā jeb forelēs, to parasti darām starp Jāņiem un Pēteriem. Retu reizi mums pievienojas vēl kāds, jo uz forelēm parasti brauc viens, citādi cits citam maisa,» skaidro kaislīgais copmanis. Ar savu hobiju viņš jau saslimdinājis arī savu trīs ar pusi gadus veco dēlēnu Jēkabu, kurš arī jau var lepoties ar saviem lomiem.

«Sezonas laikā es nogurstu no Rīgas, no tās milzīgās cilvēku masas,» saka aktieris un atzīst, ka smadzeņu atpūtināšana «no pasaulīgajām mokām un ciešanām, nodokļiem un kariem, minoritātēm un bēgļiem» esot vitāli nepieciešama. To izdarīt viņš varot vietā, kur par to nerunā, un kopā ar cilvēkiem, kas viņu uzlādē, nevis tērē. «Tāpēc es braucu makšķerēt, jo tas ir laiks, ko varu pavadīt ar sevi, nedomāt ne par ko citu, kā tikai par to, kā no upes izvilināt zivi... Var jau nedomāt par aktuālo valstī un citviet pasaulē, pateikt, ka tas uz mani neattiecas, bet tajā brīdī, kad tā saki, patiesībā nozīmē, ka informācija jau nonākusi līdz adresātam, ka jau esi tās varā, tā atbalsojusies... Protams, es neesmu akls, redzu, kas notiek.»

Ik pa laikam viņa domās iezogoties arī doma par jaunām studijām, bet noteikti tās nebūšot režijā, bet - «kaut kas priekš sevis». Tā kā šis plāns atlikts uz nenoteiktu laiku, šovasar viņš mēģināšot nokārtot visu nepieciešamo, lai iegūtu mednieka apliecību. «Gaļu gribas,» viņš saka. «Mazums, kas var notikt, turklāt dzīvē noder dažāda pieredze. Līdz šim nožēloju, ka nepabeidzu mūzikas skolu, līdz galam neiemācījos pūst trombonu. Mēs ar draugu esam nodibinājuši biedrību Dabas brālība. Tās mērķis ir popularizēt, veicināt un organizēt pasākumus makšķerēšanā, medniecībā un aktīvajā āra atpūtā.»

Jānis ĀMANIS

• Latvijas Nacionālā teātra aktieris (kopš 2006. gada)

• Dzimis 1983. gadā

• Precējies, sieva Santa, dēls Jēkabs (3,5)

• Mācījies Ogres 1. vidusskolā, Ķeguma vidusskolā (ar komercnovirzienu), kur spēlējis arī dramatiskajā pulciņā. Absolvējis Latvijas Kultūras akadēmiju (2006)

• Atveidojis Mareka lomu seriālā UgunsGrēks

• Ticis nominēts Spēlmaņu nakts balvai nominācijā Labākais jaunais skatuves mākslinieks (par lomu izrādē Smiltāju mantinieki un izrādē Jūdas skūpsts, 2008). Izvirzīts Spēlmaņu nakts balvai nominācijā Gada aktieris otrā plāna lomā (par lomu izrādē Šis bērns, 2015)

• Šobrīd spēlē izrādēs Skroderdienas Silmačos, Spoki, Vīnes meža stāsti, Šis bērns, Ceļā uz mājām, Svina garša u.c.

• Saņēmis balvu Lielais Kristaps par labāko vīrieša lomu spēlfilmā Sapņu komanda 1935, kurā viņš atveidoja basketbola trenera Valdemāra Baumaņa lomu