Režisors Mārcis Lācis. Sagādāt pārsteigumu teātrī

«Mazākais, ko teātris var piedāvāt skatītājam, ir izklaide, bet, protams, teātrim jāliek domāt. Man pašam teātrī pietrūkst pārsteiguma, un to arī gribu savās izrādēs sagādāt – ar materiālu, ar formu,» uzskata režisors Mārcis Lācis, kurš ar iestudējumu Rīga. Urbānie mīti debitē Jaunajā Rīgas teātrī.

Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē pirmizrādi piedzīvojis iestudējums Rīga. Urbānie mīti, kuras autors ir rakstnieks Jānis Joņevs, izrādes režisors un mākslinieks - Mārcis Lācis. Kā uzskata izrādes veidotāji, nostāstus par Rīgu var saukt dažādi - modernā folklora, urbānās leģendas, spoku stāsti vai absolūtas muļķības. Tomēr skaidrs, ka Rīgai ir otra, tumšā, puse. Tramvajā brauc mironis, Iļģuciemā ir savs velns, zem Centrāltirgus dzīvo milzu žurkas... Interesanti ir tas, ka mītus par Rīgu izstāsta radošā komanda, kurā neviens nav Rīgas iedzimtais. «Ir tik daudz nostāstu, kas klīst pa pilsētu, turklāt tie transformējas - daudz kas atkarīgs no stāstītāja atmiņas un fantāzijas,» atzīst Mārcis Lācis.

Dauzonīga izrāde

Izrāde, kas nupat palaista tautās, ir pilnībā izpārdota līdz pat šīs sezonas beigām, un to režisors uzskata par labu zīmi. «Esmu uztaisījis pietiekami dauzonīgu izrādi,» uzskata režisors. Mārcim Lācim ir svarīgi arī tas, ka šīs izrādes pamatā ir mūsdienās tapis dramaturģiskais materiāls. «Izņemot izrādi Runcis zābakos Liepājas teātrī, nevienu iestudējumu neesmu veidojis pēc kāda darba motīviem. Viss nācis no nulles, no vienas mazas idejas, un ir paša izauklēts. Tas man ir daudz svarīgāk, grūtāk un interesantāk. Interpretāciju ir pa pilnam, kam man taisīt kārtējo, ja zinu, ka pirms manis kāds to izdarījis kruti un interesanti. Mani neinteresē taisīt kopijas. Man daudz svarīgāka ir saruna ar skatītāju par šo laiku. Turklāt izrādes es esmu centies taisīt saviem vienaudžiem, bet, protams, patīkami, ja tā saista arī citas paaudzes. Neko jaunu nepateikšu - augt un attīstīties var tikai, pašam darot, pašam sevi nežēlojot.»

Visām izrādēm, ko veido Mārcis Lācis, viņš ir arī scenogrāfs, jo «pašam viss ir jāizdomā, zinot izrādes zīmējumu, un tad jau visu arī esi izdomājis, vajag tikai kādu, kas izgrebj, salīmē... Savs koncepts pašam arī jārealizē».

Galvā izzīmēt idejas

Pirms vairāk nekā desmit gadiem Mārcis Lācis absolvēja Latvijas Kultūras akadēmiju dramatiskā un leļļu teātra aktiera specialitātē, taču aktiera liktenis viņam nav izvērties veiksmīgs. «Tas bija jocīgs laiks. Man paveicās, ka izdevās pastrādāt ar režisoru Feliksu Deiču un Oļģertu Kroderu, bet tolaik arī skrēju apkārt pa pasauli, biju ar vienu kāju Rīgā, ar otru - Valmierā,» atceras Mārcis Lācis. Aktiera pieredze viņam bijusi ne tikai Valmieras teātrī, bijušas lomas neatkarīgos projektos, arī Jaunajā Rīgas teātrī, tomēr nevienā vietā nostabilizēties nav izdevies. «It kā jau kaut kādi darbi bija, bet - neregulāri. Iespējams, tāpēc, ka neviens negribēja ar mani kā aktieri strādāt, domāju par to, ko darīt, un sāku studēt režiju. Tā sanāca - gribējās skatuves mākslā palikt, pašam bija jādomā,» atzīst Mārcis Lācis. Reizēm jau griboties likt lietā savu aktiera diplomu, tomēr šajā sfērā konkurence esot milzīga, «apmēram puse tiek automātiski atsijāti jau pēc augstskolas beigšanas, jo, ja pirmajā pusgadā darbu nedabū, tad, visticamāk, nākas strādāt Narvesenā vai Maxima. Bēdīgi, jo cilvēki četrus gadus cīnījušies, lai iegūtu augstāko izglītību. Protams, daudz kas atkarīgs no tā, cik veiksmīgi esi sevi parādījis diplomdarba izrādēs».

Arī režijas lauciņā Mārcim Lācim īpaša veiksme nav smaidījusi, lai gan viņa veidotie iestudējumi saņēmuši profesionāļu un skatītāju atzinību. Ir bijuši daži veiksmīgi mēģinājumi profesionālajos teātros, pat saņēmuši arī Spēlmaņu nakts balvas nominācijas un uzvaras, tomēr tā nav bijusi nekāda garantija nākamajiem darbiem, tāpēc Mārcis Lācis šobrīd galvenokārt strādā neatkarīgajā teātrī Dirty Deal Teatro. «Mana diplomdarba izrāde saņēma trīs nominācijas balvai Spēlmaņu nakts, bet... Ko darīt, sēdēt mājās? Bijām iesnieguši projektu Kultūrkapitāla fondā, bet mums pietrūka štuka, un varējām jau atteikties un izrādi netaisīt, bet, ja gribi strādāt, tad samierinies ar mazo un pieticīgo budžetu un iespējām, kādas ir neatkarīgos teātros,» stāsta Mārcis Lācis. Ja pirms dažiem gadiem profesionālo un neatkarīgo teātru publika bija stipri atšķirīga, tad šobrīd tā vairs neesot, uzskata režisors, un tas nozīmē, ka šobrīd galvenā atšķirība esot zāles lielumā. «Arī režisori iet uz riņķi - iestudē visos teātros, jo arī šo iespēju nav tik daudz,» piebilst Mārcis Lācis. Pie iespējas iestudēt Rīgu. Urbānos mītus Jaunajā Rīgas teātrī Mārcis Lācis esot ticis pēc vairākkārtīgas savu ideju piedāvāšanas šā teātra mākslinieciskajam vadītājam Alvim Hermanim, un no viņa būs atkarīgs, vai Mārcim tiks dota arī nākamā iespēja.

Protams, ka viņam gribētos iestudēt vairāk nekā vienu izrādi sezonā, bet pagaidām daudzas izzīmētas idejas paliek galvā. «Mans laiks ir šobrīd, nav jēgas dzīvot nākotnē. Lai vai kā ir, svarīgi turēt iekšējo disciplīnu. Šogad pēc ilgiem laikiem vienā sezonā veidoju divas izrādes, varbūt pamazām aizies...»

Bez receptēm

Dzimis Alojā, Mārcis Lācis pēc pamatskolas beigšanas devās uz Valmieru, mācījās par pavāru. Nu atzīst, ka ne jau gastronomijas māksla viņu interesējusi, bet gan iespēja izkļūt no mazās Alojas. Tur sapazinies ar interesantiem cilvēkiem, četri gadi Valmierā bijuši kā laipa uz Rīgu. Ja būtu pa taisno jānāk uz Rīgu, diez kā būtu, jo tā šķitusi nedraudzīga liela pilsēta, kurā iebraucot, stacijā uzreiz piedāvā spirt un sigareti. «Bērnībā Rīga man šķita tik milzīga kā šobrīd šķiet Ņujorka. Visvairāk man nepatika milzīgie attālumi. Rīga jau ir tāda bābele, kur visi satiekas, kā samaisās,» saka Mārcis Lācis. Šobrīd uz dzimto Aloju viņš aizbrauc reti, jo «tur ir tāds miers, ka es nevaru izturēt ilgāk par trim dienām. Aloja ir maza pilsēta, kas nu jau palikusi vēl mazāka... Protams, tur ir vecāki, bet ar vecākiem ir pavisam cita veida sarunas».

Nesen ar draugu runājuši - vasarās vajadzēs marinēties savā sulā, jo cik tad var filmas skatīties un grāmatas lasīt. «Es daudz laika pavadu viens pats. Kad netaisu izrādes, es par tām domāju. Jā, citiem manā vecumā ir daudz strukturētāka dzīve - ir ģimene, dzīvoklis nopirkts, kredīti paņemti... Es nezinu, ko es gaidu. Attiecības ir atsevišķs stāsts. Esmu pieradis būt viens un nezinu, vai kāds vispār varētu ar mani sadzīvot. Man ir interesanti pašam ar sevi. Pāris reizes gadā es dragāju apkārt pa pasauli kopā ar džekiem un izrādi Show your face umka.lv & betontance, kas ir izrāde - ilgdzīvotāja, joprojām tiek rādīta pasaulē.»

Par savām perspektīvām profesijā viņam pagaidām skaidrības nav. «Kad būs zināms, ko darīšu rudenī, tad būs skaidrs, ko darīšu vasarā,» nosaka Mārcis Lācis. Tomēr viņam ir zināms, kā nevairot sevī rūgtumu, kad ne viss dzīvē notiek tā, kā viņš vēlētos. «Nevis, ka neesmu saprasts, bet... uz to pusi jau ir - esi uztaisījis izrādes, saņēmis novērtējumu un atzinību, un tad jau vajadzētu dragāt uz priekšu, bet neizskaidrojami iestājas pauze. Kā nevairot rūgtumu? Par to ir mana iepriekšējā izrāde - Gruzona ehinokaktuss teātrī Dirty Deal Teatro. Rūgtums sevī jāizliek savos darbos.»

Mārcis Lācis

• Aktieris un režisors

• Dzimis 1981. gada 18. aprīlī Alojā

• Neprecējies

• Absolvējis Alojas Ausekļa vidusskolu (1996), Valmieras arodģimnāziju (profesionāls pavārs, 2001); Latvijas Kultūras akadēmiju (bakalaura grāds dramatiskā un leļļu teātra aktiera specialitātē, 2005, un maģistra grāds režijā, 2010)

• Radošās apvienības umka.lv (2005-2008) līdzdibinātājs

• Režijas darbi: Kroko & Dilla (2004) - žūrijas speciālbalva teātru skolu festivālā Cabourg 2005 Francijā; Stāsts par Danielu Reju (umka.lv, 2005); Atpūta lamatās (2007) - izrāde nominēta Latvijas Teātra balvai Spēlmaņu nakts, Kustoņi (umka.lv, 2007). Par diplomdarba izrādi Novakars: kopsavilkums saņēmis Spēlmaņu nakts 2010 balvu nominācijā Gada spilgtākā debija, Quo vadis? (Dirty Deal Teatro), Skalbi un Valdi (kopā ar Regnāru Vaivaru Latvijas Nacionālajā teātrī), Runcis zābakos (Liepājas teātrī,

2012. Izrāde nominēta 2011./2012. gada Spēlmaņu nakts balvai nominācijā Gada izrāde bērniem vai jauniešiem), Medījums (Dirty Deal Teatro, 2014), Bārdas (Dirty Deal Teatro, 2015), Gruzona ehinokaktuss (Dirty Deal Teatro, 2016),

• Lomas Valsts leļļu teātrī izrādēs Radīšanas prieks (diplomdarbs, 2005); Karmena. Versija (3 lomas, diplomdarbs, 2005) - izrādes aktieru ansamblis nominēts Latvijas Teātra balvai Spēlmaņu nakts nominācijā Gada spilgtākā debija

• Lomas dramatiskajā teātrī izrādēs Ķiršu dārzs (rež. A. Eižertiņa, Skatuve, 2005); Idiots (rež. O. Kroders, Valmieras teātris, 2006), Puspietura (rež. Ilze Olingere, Jaunais Rīgas teātris, 2009), Indrāni (Teātris TT, rež. Lauris Gundars, 2010) u.c.

• Lomas kino: Man patīk, ka meitene skumst (rež. A. Krievs, 2002) - Lielā Kristapa žūrijas speciālbalva par pārliecinošu debiju; Medības (rež. A. Mizišs, 2007); Dancis pa trim (rež. A. Krievs, 2008); Zīmogs (rež. U. Olte, 2008)

• Profesionālā pieredze: performance ar čehu mākslinieku P. Niklu izrādē Ūdensdejas (Homo novus, 2004); meistarklases vadīšana jauktajās leļļu tehnikās Slovēnijā (2006); Show your face

umka.lv & betontance (Slovēnija, 2006) - izrāde nominēta Latvijas Teātra gada balvai Spilgtākā inovācija, balva Slovēnijas teātru skatē - kā radošākā komanda (2007) u.c. Starptautiskā pieredze festivālos Polijā, Krievijā, Vācijā, Portugālē, Holandē, Somijā, Slovēnijā, Čehijā, Dānijā, kā arī Latvijā - Homo novus