Kultūra: APRITĒ: Mākslai vajag, lai uz to skatās 1 komentāri
 
Kultūra

APRITĒ: Mākslai vajag, lai uz to skatās

 
Paula Zariņa: «Ir jau grūti šķirties no mīļiem darbiem, bet es saprotu – ja nepārdošu, tas stāvēs čupiņā manā darbnīcā, bet mākslai vajag, lai uz to skatās, jo tādā veidā mākslas darbs sāk dzīvot savu dzīvi» / F64

«Ir tādi mirkļi, kad pašam šķiet, ka tūlīt pat nāks lielā saprašana, bet acumirklī arī viss pazūd. Šos mirkļus var skaidrot kā laimes apjautas, un tieši šādus mirkļus es mēģināju rekonstruēt savās gleznās,» saka jaunās paaudzes latviešu gleznotāja Paula Zariņa. Viņas ceturtā personālizstāde Apziņas aplūkojama galerijā Māksla XO.

Vizuālais meklē ideju

Gada sākumā šī izstāde bija apskatāma Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā – projektā Četras izstādes, kurā bija aplūkojamas vienas ģimenes mākslinieku – Vijas Zariņas, Kaspara Zariņa, Martas ZariņasĢelzes (1987–2014) un viņas – darbi. Paula Zariņa ir viena no retajām gleznotājām Latvijas laikmetīgajā mākslā, kura pievērsusies ainavas žanram.

Māksliniece atzīst, ka galerija Māksla XO viņai esot īpaša vieta, jo arī viņas pirmā personālizstāde tika rīkota tieši šajā galerijā. Kopumā minētajā sērijā tapuši desmit darbi, un punktu sērijai viņa pielikusi ar darbu Lielā sadzīvošanās, kas šovasar Džemmai Skulmei veltītajā izstāžu sērijā izstādīts Mākslai vajag telpu. «Šī sērija tapa ļoti intensīvi un samērā viegli, bet šis posms manī jau noslēdzies, manī jau ir citas idejas,» saka Paula Zariņa. «Manā galvā nemitīgi piefiksējas un krājas vizuālas lietas, bet bez idejas tās ir plikas, un, kad vizuālais savienojas ar ideju, tad arī rodas skaidrība. Nē, mūzu es negaidu, ir jāstrādā un pat pēc šķietami bezjēdzīga posma var izšķilties kas ļoti vērtīgs.»

Gēni nostrādā

Lai gan dzimusi gleznotāju ģimenē, par mākslinieci viņa neesot gribējusi kļūt. Ģimene dzīvojusi Vecāķos, bet abas ar māsu mācījušās Rīgas Franču licejā, taču atšķirībā no māsas, kas jau labu laiku zinājusi, ka noteikti ies mācīties Rīgas dizaina un mākslas vidusskolā, Paula arī vidusskolā turpinājusi mācīties franču licejā, turklāt matemātikas klasē. Pat kārtojusi eksāmenus fizikā, jo nolēmusi studēt arhitektūru. «Nezin kāpēc tā izdomāju. Tā kā arhitektiem arī jāzīmē, es sāku iet Lailas Bogustovas studijā. Un reiz vasarā, kad zīmēju mācību darbus, tētis man teica: «Ko ņemies ar akvareli, pamēģini ar eļļu.» Pamēģināju, un notika klikšķis. Es visu laiku biju domājusi, ka neiešu vecāku pēdās, tas būtu tā, it kā es pati neko nespētu izdomāt. Acīmredzot tās bija bailes,» stāsta Paula Zariņa. Liktenīga sakritība lika izvēlēties – iestājeksāmeni gan arhitektos, gan gleznotājos bija vienā laikā, un viņa pieņēma lēmumu mēģināt stāties Mākslas akadēmijā. «Droši vien nostrādāja gēni,» pasmaida Paula Zariņa. «Ne tikai izskatā, bet arī mākslā, manuprāt, esmu dabūjusi no abiem vecākiem. Tagad es par to nedomāju, bet studiju sākumā pati reizēm prātoju – tas man no mammas, tas no tēva, tagad teiktu – no mammas man ir tonālā precizitāte, bet krāsas no tēva.»

Pēc akadēmijas absolvēšanas viņas ceļš mākslā esot veidojies gana līdzens, un tas atkarīgs ne tikai no paša mākslinieka pārliecības, bet arī no veiksmes faktora. «Man paveicās, jo akadēmijas studentu darbu skatēs mani pamanīja kuratore Diāna Barčevska un uzaicināja piedalīties izstādē Pilsētas bērni. Jaunie Latvijas glezniecībā, kas 2010. gadā tika rīkota zālē Arsenāls. Un pēc tam mani pamanīja igauņu kurators, kurš, nezinot absolūti neko par mani, tikai redzot darbu, piedāvāja piedalīties izstādē kopā ar Vinetu Kaulaču, Anitu Melderi, Ritumu Ivanovu, Kristapu Ģelzi, Kasparu Brambergu, Andri Vītoliņu – nopietniem vidējās paaudzes māksliniekiem, kas gan nominēti, gan saņēmuši Purvīša balvu. Es biju vienīgais knariņš tajā kompānijā,» stāsta jaunā māksliniece. Studiju laikā viņa gadu mācījusies Francijā Erasmus programmas ietvaros, pirms nepilna gada bijusi tur arī rezidencē un, protams, domājusi par to, kā mesties pavisam iekšā mākslas vidē Eiropas un pasaules mākslas mekā. «Protams, kad esi rezidents, kad viss nodrošināts, šķiet, ka esi paradīzē, bet ja man tur būtu patstāvīgi jādzīvo... Patiesībā visu to pašu es varu panākt, dzīvojot Latvijā, meklējot iespējas pasaulē. Gan jau ceļš pats parādīs, kā man tas jāiet,» teic Paula. Kā apliecinājumu teiktajam viņa min, ka rudenī sadarbībā ar galeriju Māksla XO viņas darbi tiks izstādīti mākslas mesē Berlīnē Positions Berlin 2015. «Es gribu ticēt – ja iegulda darbu un turpina rosīties, tad galarezultātā nonāksi gan pareizā laikā, gan pareizā vietā, un to jau sauc par veiksmi. Atteikumus jāmāk sagremot un jāiet tālāk, turklāt simts atteikumu katram jāsaņem, bet tas vienīgais apstiprinājums būs īstais.»

Adrenalīna kārums

Paula Zariņa neslēpj, ka šobrīd grib darīt to, kas viņai netraucē gleznošanai. «Pagaidām es to varu, bet tad redzēs, kā būs tālāk. Varētu jau iet reklāmu biznesā, bet man nepatīk datori un arī darba režīms no deviņiem līdz sešiem man nav piemērots,» stāsta Paula. Strikto darba laiku viņa gan reizēm izbaudot, jo ik pa laikam nākas izpalīdzēt tēvam, kam pieder veikaliņš Pedants, kurā reizēm nepieciešams aizstāt kādu pārdevēju. «Nupat divas nedēļas pastrādāju veikaliņā. Kad vakarā aizgāju mājās, gleznot vairs nebija spēka, turklāt vislabākais gleznošanas laiks ir no pulksten 10 līdz 15, tad ir svaiga galva un labas gaismas. Protams, kad vajag pabeigt darbus, tad strādā, kad nepieciešams, bet citādi...» saka Paula Zariņa. Pagaidām visi negleznieciskie darbi viņai tomēr ir «saistīti ar diplomu» – nesen klajā nāca Benno Popļanska dzejas grāmata Traka dzīve, kuru viņa ilustrējusi, arī grupas The Sound Poets mūzikas albuma Tavs stāsts vāka autore ir viņa. Nu jau kādu laiku Paula ir rīdziniece, tomēr šad un tad izmanto vecāku darbnīcu Vecāķos, arī mauriņu pie privātmājas, kad strādā pie ļoti liela apjoma darbiem.

Sevi viņa nepieskaita pie adrenalīna kārajiem cilvēkiem, jo «pa jumtiem, lejā skatoties», viņa nestaigā, un tomēr vaļasprieki ir gana atraktīvi un atkarīgi no gadalaika. Vasarā tas ir rollerderbijs, ziemā – ekstrēmais snovbords, un ar to viņu saslimdinājis tētis. «Mēs abi esam ekstrēmisti. Bet ir tik forši aizbraukt uz kalniem, kur ir snovbordam īpaši piemērots reljefs, turklāt tur ir tik laba meditācija – sēdēt Alpu kalnos...» viņa atzīst. Un vēl Paulai patīk spēlēt bungas, pirmā publiskā uzstāšanās, vienā grupā apvienojoties ar dažiem studentiem, bija Mākslas akadēmijas karnevālā. Savulaik viņa esot gājusi uz Mediņa mūzikas skolu, svētdienu rītos apguvusi bungu spēli. «Nezinu kāpēc, bet skolas laikā nemitīgi dauzīju pa galdu, līdz kāds man ieteica iet mācīties bungu spēli. Pusgadu izturēju braukāšanu no Vecāķiem uz Rīgu, tad sākās eksāmeni, man vairs nebija laika,» stāsta Paula Zariņa un piebilst, ka tieši šobrīd ir atsākusi spēlēt bungas. «Nesen nopirku jaunas bungu vālītes. Satiku labu kompāniju, bet laiks rādīs, vai kaut kas mums arī sanāks. Man patīk spēlēt bungas – tā var dabūt labu enerģijas lādiņu, turklāt tā ir laba atpūta no gleznošanas,» smaida Paula Zariņa. Starp citu, pagaidām iekonservējies vēl viens viņas hobijs – veikbords. «Kad neskraidu un nebungoju, es skatos filmas, klausos labu mūziku. Un noteikti aizeju paskatīties, ko kolēģi labu izdarījuši. Protams, man ir mērķi un vīzijas, bet detalizēta piecgades plāna dzīvei nav.»

Paula ZARIŅA

  • Māksliniece
  • Dzimusi 1988. gada 13. decembrī mākslinieku Vijas un Kaspara Zariņu ģimenē. Gleznotāja Induļa Zariņa mazmeita
  • Absolvējusi Rīgas Franču liceju (2007), Latvijas Mākslas akadēmiju (humanitāro zinātņu bakalaurs vizuālajā mākslā–glezniecībā, 2011, un humanitāro zinātņu maģistrs vizuālajā mākslā–glezniecībā, 2013), Erasmus programmas ietvaros mācījusies Francijā (Ecole superieure d’art de Lorient, 2009)
  • Personālizstādes: Lielā sadzīvošanās (Mākslai vajag telpu izstāžu sērija veltīta Džemmai Skulmei, 2015), Epizodes (Liepājas muzejs, 2015), Apziņas (Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs, 2015), Laimes hormons (galerija Māksla XO, 2013)
  • Grupu izstādēs piedalās kopš 2008. gada
  • Ieguvusi Lūdolfa Liberta fonda stipendiju (2011)
  • Ilustrējusi Benno Popļanska dzejas grāmatu Traka dzīve (2014) un grupas The Sound Poets mūzikas albumu Tavs stāsts (2013)



Komentāri [1]
#
skepse 5.augusts 2015 3:09 atbildēt
Kaut kā neuzrunā visi tie mākslinieku un politiķu blatu klani. Kā tur bija tas teiciens par to, ka dievs uz ģēniju bērniem atpūšas... Jautājums vien par padomju laika ģēnijiem.
 
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers