#

Trešdiena, 30.jūlijs

Vārda dienas: Renārs, Valters

+20°C 2 m/s DA uz plkst.2

Saule lec 05:19, riet 21:40

Meistardarbs Liepājas teātrī

Liepājas teātra mūzikls Pūt, vējiņi! ar Kārļa Lāča mūziku Dž. Dž. Džilindžera režijā raisa pacilātību un iedvesmo.

Mūzikla žanra kanons pieļauj pirmavota vienkāršojumu kā, piemēram, pasaulslavenajā L. Bernsteina Vestsaidas stāstā pēc V. Šekspīra Romeo un Džuljetas. Tādēļ jo apbrīnojamāk, ka radošā komanda – libreta autore Evita Mamaja, dziesmu tekstu sacerētājs Jānis Elsbergs, režisors, komponists, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis un aktieri – nav vienkāršojuši Raini, bet atklājuši tajā pat agrāk nepamanītus aspektus. Un tas jau ir kaut kas, ja zinām, ka Pūt, vējiņi! ir Raiņa visbiežāk iestudētā luga – jaunais uzvedums ir 47. tās interpretējums. Ņemta vērā arī iepriekšējā pieredze – Oļģerta Krodera uzvedums Dailē (1995) – kas lika pamatu lugas mūsdienīgai izpratnei, uzsverot seksualitātes lielo lomu agrāk vai vienīgi par lirisku tautasdziesmu uztvertajā lugā. Erudīcija, dziļums, smalkums, kultūra, talants, zvērīgs un pašaizliedzīgs darbs: tas ir pirmais, bet nebūt ne vienīgais, kas šajā izrādē uzrunā. Kvalitātes, kas Latvijas teātrī un jo īpaši mūziklos nav bieži sastopamas.

Izrādes filozofiju un tās tēlaino struktūru diktē mainīgs ritms, kas raisa asociācijas ar viļņiem. Pati dzīve kā ritma/viļņu uzplūdi un atplūdi: traka, mežonīga enerģija, skaļums, ko nomaina lirisms. Sakāpināts kustību dinamisms un statiskums. Masu ainas un klusas divsarunas. Čigāniskie un Balkānu tautu mūzikas stilizētie ritmi, kā precīzi fiksē Edīte Tišheizere, un maiga latviešu tautasdziesmas Div’ dūjiņas improvizācija.

Liels nopelns izrādes ietekmē uz publiku ir horeogrāfes Ingas Krasovskas darbam. Uldim un Didzim līdzi ierodas vesels pulks staltu jaunekļu, arī Mātes sētā ir vairāk meiteņu nekā lugā. Meitas un puiši veido puskorus, kas ar rūpīgi izstrādātām pantomīmiskām dejām, kurās netrūkst arī komikas, viens otru izaicina, smīdina, piedāvājas, vairās. Saplūst vienotā ņudzeklī, atkal nodalās par sevi. Un pumpē zālē fantastisku enerģiju, kā tas pienākas īstam mūziklam. (Piekrītu Ingrīdai Vilkārsei – gaume pietrūkusi 1. ainā, kur meitas, gaidot puišus, virpuļo ap stieni un pašapmierinās: mūzikā rituālas struktūras, uz skatuves – bordelis.)

Pretstatu darbību diktē ārpus cilvēka saprāta esoši spēki, ko Frīdrihs Nīče, rakstot par seno grieķu traģēdiju, nosauca par dionīsisko un apolonisko pirmsākumu. Dionīss – vīna, kaislību, haosa, neprāta, instinktu dievs pretī Apolonam – saules, gaismas, garīguma, formas dievam. Nakts pretī dienai. Instinkts pretī apziņai. Spēki, kas savā starpā cīnās, izaicina viens otru, pat apdraud. Bet – tikai to vienotībā iespējama patiesa harmonija. Tāpēc ne jau tikai Ulda iekāre pret nevainīgu meiteni, bet kādi augstāki spēki lemj, ka ideālais pāris ir pretstati Baiba un Uldis, nevis līdzīgie – Baiba un Gatiņš vai Uldis un Zane. Džilindžera daiļradē šis ir pirmais gadījums, kur viņš tik nepārprotami apliecina spēka un maiguma, seksualitātes un garīguma lielo vilkmi, iepriekš režisors atdeva savus spēkus seksualitātes dažādu aspektu ilggadējai propagandai.

Mārtiņš Vilkārsis skatuves centrā novietojis platformu, kas balstīta uz trīsstūra skaldnes. Tā ir nestabila, maina konfigurāciju atkarībā no tā, kur novietojas aktieri. Uz šīs plaknes notiek Baibas un Ulda fiziskā saplūsme – plaknes pacelšanās varoņu ķermeņus smalkjūtīgi noslēpj. (Atbilstoši mūsdienu izpratnei par pretējo dzimumu attiecībām režisors Raiņa simbolu par sedzacītes noraisīto lakatu Ulda priekšā traktē kā dzimumaktu.) Šajā ainā skatuves prospektu pārdur tālu zvaigžņu gaisma kā pārpasaulīga skaistuma un harmonijas tēls. Starppriekškars no sudrabainiem auklu pavedieniem raisa asociācijas ar pašu debesu asarām, kuras pareģo laimes īso mūžu.

Nestabilā platforma kļūst par metaforu dzīvei, kurā neko nav iespējams paredzēt, kur mēdz sagrūt visdrošākie plāni. (Cik tas precīzi sasaucas ar mūsu pašreizējo dzīves izjūtu!) Ieraugām, ka Ulda tiekšanās pēc Baibas, atsakoties no saderētās Zanes, ir eksistenciālistu iemīļotā robežsituācija. Tajā atklājas katra tēla būtība, krīt visas maskas. Zaudētājiem sāp, režisors to saprot, neizsmej un nepazemo viņus, padarot izrādi cilvēcīgi apjomīgāku. Agneses Jēkabsones skaistā Zane ar melnajām bizēm, sarkano Spīdolas kleitu lokanajā augumā dziļi un sāpīgi efektīgos dziedājumos izraud savu zudušo mīlestību. Ineses Kučinskas staltās Mātes izmisums par apkaunoto meitu, vērsies lāstos, burtiski satricina ar antīkās traģēdijas vērienu. Pat Kaspara Kārkliņa Gatiņa liriskajā dvēselē, zaudējot Baibu, ieriet melns atriebības dzīslojums. (Kontrastam – Egona Dombrovska Didža un Signes Ruicēnas Andas izteiksmīgais harmoniskās dabūšanās stāsts.) Everita Pjata Baibas lomā ar balss intonācijām, emocijām, plastiku savieno šķietami nesavienojamo – ilgas pēc Ulda un vairīšanos no viņa. Problemātisks gan aktiera tēlojuma, gan režisoriskās interpretācijas ziņā ir Edgara Pujāta Uldis. Viņš pārāk ātri, šķiet, nonāk Baibas valdzinājuma varā, zaudē savu vīrišķīgo neatkarību, kas vairākās ainās noved pie inertuma, iekšēja statiskuma. Taču fināla koris, kuru atkal apspīd zvaigžņu gaisma, noved līdz nepārprotamam secinājumam, par ko tad bijis šis stāsts, precīzāk izsakoties, pravietojums. Tikai tad, kad Uldis aiznes mirušo Baibu, kas Daugavas viļņos atradusi mieru, ļaudis apjēdz, ka šis viņu pašu ne tikai nenosargātais, bet pat iznīcinātais pāris bija pierādījums iespējai izrauties no nolemtā, dzīvot savu izvēlētu dzīvi – drusku tuvāk debesīm, drusku vairāk nākotnē. Bet par to bija sāpīgi jāmaksā, uz ko neviens nebija gatavs, jo nesaprata vai negribēja saprast, kas īsti notiek...

Baidos pārspīlēt, bet Pūt, vējiņi! man šķiet pirmais īstais modernā skatuves valodā atrisinātais nacionālais mūzikls, kas ne tikai mums pašiem, bet arī ārpusniekiem palīdzētu labāk saprast latviešu dvēseli.

DALĪTIES AR ŠO ZIŅU

Komentāri (3)
#
liene

Fantastiska izrāde!!! Paldies visiem tās veidotājiem !Sēdēju un priecājos par tādu latviešu mentalitāti - spēcīgu ,skaistu ,seksapīlu, traku , lepnu , maigu , tikumīgu - urrrā - mēs neesam tikai bālie Poruka zēniņi!!! Paldies!!!

#
roze lilija

Skaisti ir, ja no kritiķa plūst emocionāls pacilājums.

#
arse

Ko nu pļāpā...

Pievienot komentāru

Vārds *

Ziņojums *