Vērts redzēt, dzirdēt, apmeklēt: Skrastiņš un Ķesteris, Šmits un Kmins, Grava un Dīcis, Žilinskis un Pauliņš, Jurka un Zemītis.
Ceturtdien, 4. aprīlī, pirmizrādi piedzīvos režisora Dāvja Sīmaņa vēsturiskā drāma “Marijas klusums”, kas veidota studijā “Mistrus Media” kopprodukcijā ar Lietuvas filmu kompāniju “Broom Films”.
Tas ir patiess stāsts par slaveno aktrisi Mariju Leiko un viņas slavas un mīlestības līkločiem Staļina totalitārā režīma laikmetā. Vēsturiskās drāmas darbība norisinās 1937. gadā.
Tā stāsta par mēmā kino zvaigzni Mariju Leiko, kas līdz ar mazmeitas piedzimšanu atgriežas Padomju Savienībā.
Ceļā uz Latviju Leiko iegriežas Maskavā, kur viņu pierunā uzstāties latviešu teātrī “Skatuve”. Drīz vien viņa saduras ar NKVD varmācību - padomju totalitārā režīma slepenpolicija brutāli nolaupa viņas mazmeitu. Notikušais Leiko uzspiež mūža traģiskāko lomu: viņa ir nevainīgs upuris, kuru pazudina cīņa starp pašas ideāliem un viņu ieskaujošo asiņaino režīmu.
74.Berlīnes starptautiskajā kinofestivālā filmai piešķirta Ekumēniskās žūrijas balva.
Filmas radošā komanda: režisors Dāvis Sīmanis, operators Andrejs Rudzāts, scenārija autori Dāvis Sīmanis, Magali Negroni un Tabita Rudzāte, māksliniece Kristīne Jurjāne, grima māksliniece Beate Rjabovska, komponisti Paulius Kilbauskas un Justas Štaras, montāžas režisore Ieva Veiverīte, izpildproducente Ilze Krūmiņliepa un producenti Gints Grūbe un Inese Boka-Grūbe.
Galvenajās lomās: Olga Šepicka un Artūrs Skrastiņš (titulattēlā), Ģirts Ķesteris, Inese Kučinska, Vilis Daudziņš.
Marija Leiko ir dzimusi Rīgā, 1887. gada 14. augustā, un mācījusies B. Reiņa meiteņu privātskolā, kuru absolvēja 1903. gadā. Vēlāk studējusi Vīnes Ķeizariskajā mūzikas un dramatiskās mākslas akadēmijā, tad strādājusi Frankfurtes Jaunajā teātrī, Leipcigas Pilsētas teātrī un Minhenes Kamerteātrī. 1917. gadā viņa Vācijā sāka filmēties mēmajā kino un strādāja M. Reinharta aktieru trupā. Leiko filmējās arī pie vācu kino ekspresionisma klasiķa Frīdriha Vilhelma Murnava. Pēc nacistu nākšanas pie varas 1933.gadā viņa atgriezās dzimtajā Latvijā. 1935. gadā viņa viesojās Padomju Savienībā un aizkavējās Maskavā, lai uz laiku pievienotos latviešu Valsts teātra “Skatuve” trupai. Tā sauktās “Latviešu operācijas” ietvaros teātris tika slēgts, un 1937.gada 15. decembrī Leiko tika apcietināta un apsūdzēta līdzdalībā “latviešu nacionālistu sazvērestībā”.
1938. gada 3. februārī, 50 gadu vecumā, viņu nošāva un apraka kopējā kapā NKVD slepenajā masu slepkavību laukā Butovas poligonā netālu no Maskavas.
“Mūsu filma pievēršas Marijas Leiko mūža noslēdzošajai nodaļai, kad viņa nevilšus kļūst par liecinieci Staļina sarīkotajai nežēlīgajai latviešu vajāšanai un arī par tās traģisko upuri. Marijas Leiko atveidotie personāži, viņas neatkārtojamais stils un ekspresīvais aktrises talants sniedzās pāri vienkāršas mākslinieciskas izpausmes robežām. Tie atspoguļoja viņas politisko pārliecību un avangardisko pasaules skatījumu, galu galā nospraužot viņas dzīves traģisko trajektoriju,” stāsta Dāvis Sīmanis.
“Pieredzējusi 20. gadsimta progresīvāko un radošāko posmu, filmējusies tādās kinolentēs kā Frīdriha Vilhelma Murnava “Sātans” un žilbinājusi skatītājus uz Ervīna Piskatora vācu politiskā teātra skatuves, Marija Leiko spēja iztēloties ideālu sabiedrību, kurā tiktu cienītas indivīda tiesības, glābjot sabiedrības vairākumu no nožēlojamas eksistences.
Leiko nelokāmā ticība mākslas pārveidojošajam spēkam politisko represiju gaisotnē nostādīja viņu tiešā pretrunā ar Staļina brutālo režīmu.
Kā vēsturē noticis ar daudziem, arī viņa šajā cīņā bija starp zaudētājiem. Un tomēr, gluži tāpat kā miljoni citu nevainīgu dvēseļu, viņa ar savu likteni mums nes dziļu vēsturisku mācību. Pārsteidzošā kārtā šī mācība īpaši skaudri rezonē tieši tagad, gandrīz pēc gadsimta, kad kontekstā liekam necilvēcīgo konfliktu Ukrainā, Krievijas iekšējās represijas un globālos strīdus, un biedējošo autoritāro tendenču saasinājumu pat dažās Eiropas valstīs,” stāsta filmas režisors.
