“Visu notiekošo, kas emocionāli satricina – gan mūsu teātrī, gan pasaules mērogā –, es izmantoju kā degvielu savam darbam. Kā teica mūsu pasniedzējs Klaipēdā: aktieris nekad nevar būt “labi paēdis”, ir jābūt sajūtai, ka iekšā deg. Un man deg. Deg tik spēcīgi, ka gribas kāpt uz skatuves un visiem pastāstīt, cik ļoti…” saka Liepājas teātra aktrise Agnese Jēkabsone.
Par Māras lomu režisora Matīsa Budovska iestudējumā “Dziesmu svētki” Agnese Jēkabsone nominēta “Spēlmaņu nakts” 2022./2023. teātra sezonas balvai kategorijā “Gada aktrise otrā plāna lomā”.
Un, nupat noslēdzoties “Spēlmaņu nakts 22/23” skatītāju simpātiju balsojuma 1. kārtai par sezonas labākajiem māksliniekiem, Agnese iekļuvusi arī finālbalsojumā, kas no 1. līdz 19. novembrim notiks portālā lsm.lv.
Kā saglabāt savu balsi
Skatītāju simpātiju finālbalsojumā par sezonas labāko iestudējumu iekļuvusi arī Liepājas teātra izrāde “Dziesmu svētki” un ceturtdien, 2. novembrī, plkst. 18.00 un 21.00 to ikvienam būs iespēja noskatīties arī Rīgā, Hanzas peronā, Baltijas Drāmas foruma un Latvijas teātru izrāžu skates ietvaros.
Dziesmu svētku laikā tūkstošiem cilvēku spēj vienoties dziesmās un dejās, kas aizkustina citu tūkstošu sirdis. Šajā stāstā satiekas tikai deviņi mūsu cilvēki, un tomēr - viedokļi par to, kas un kāpēc notiek Dziesmu un Deju svētkos, var novest kā līdz smiekliem, tā asarām, un cerams - ne līdz kam traģiskākam. Un lai arī šajā izrādē tiek runāts par Dziesmu svētkiem, jautājums beigu beigās ir par mums pašiem - kā saglabāt savu balsi pēc lielās dziedāšanas un kā šajos sajukušajos laikos vienoties ne tikai dziesmā, bet arī sarunā.
Vai tiešām, lai patiesi sarunātos, mums vienmēr vajag īpašu iemeslu?
Lomās: Agnese Jēkabsone, Anete Berķe, Anda Albuže, Everita Pjata-Gertnere, Rolands Beķeris, Kaspars Gods, Sandis Pēcis, Gatis Maliks un Kaspars Kārkliņš.
Lai izrādi varētu apmeklēt arī ārzemju viesi, tiks nodrošināti titri angļu valodā.
Četras „Spēlmaņu nakts” nominācijas
„Pēdējo trīs gadu laikā, pandēmijas laikā, sevišķi interneta vidē ārkārtīgi izjutu naidu, agresiju un kategorisku domāšanu. Mani ļoti biedē brīdis, kad kategoriski kļūstam arī savstarpējās attiecībās,” veidojot izrādi “Dziesmu svētki”, teica režisors Matīss Budovskis.
„Šajā izrādē mēs visi tiksim “ieslēgti” telpā, mums būs vienam ar otru jākomunicē un jātiek pie iznākuma. Spēja sarunāties būs aktuāla kā pirms, tā arī pēc svētkiem.
Es gribēju veidot izrādi, kurā notiek viedokļu sadursmes un kurā lietas tiek izrunātas aci pret aci. Mums nav jābaidās no tā, ka kāds apšauba mūsu pārliecību.
Ja tā ir patiesa un godīga, tad, atbildot uz šaubām, tā var palikt tikai stiprāka.”
Režisora Matīsa Budovska vadībā Rasas Bugavičutes-Pēces lugas iestudējums pirmizrādi Liepājas teātrī piedzīvoja šā gada sākumā, 13. janvārī, un tas ir saņēmis četras 2022./2023. gada „Spēlmaņu nakts” nominācijas: „Gada mazās formas izrāde”, “Gada aktrise 2. plāna lomā (Agnese Jēkabsone), “Gada jaunais skatuves mākslinieks” (Matīss Budovskis par režiju) un “Gada jaundarbs dramaturģijā” (Rasa Bugavičute-Pēce).
“Spēlmaņu nakts” 2022./2023. teātra sezonas balvu pasniegšanas ceremonija norisināsies 23. novembrī Dailes teātrī, un šogad tā notiks jau 30. reizi.
“Dzīvesstils” uz sarunu aicinājis iestudējuma “Dziesmu svētki” Māras lomas atveidotāju, vienu no Liepājas teātra vadošajām aktrisēm Agnesi Jēkabsoni.
Ar ko tev īpaši ir “Dziesmu svētki” un kāda ir tava Māra?
Dziesmu svētki izrādē ir pieminēti, mēs par to diskutējam, bet tā nav izrāde, kurā mēs dziedam un dejojam, un izrādē nav Dziesmu un Deju svētku atmosfēras. Nezinu, vai no dramaturģes puses tas bija apzināts gājiens, ka tieši Dziesmu un Deju svētku gadā mēs runājam par šo tēmu, bet man patīk šis skaļais nosaukums. Taču stāsts ir pavisam cits. Par kopā būšanu, par vienlīdzību. Par balsi, kas ir mums katram. Bet tā nav “dziedamā” balss - tas ir mūsu katra vārds, viedoklis. Sižetu es nestāstīšu, jo izrādē ir noslēpums, kas atklājas tikai pašās beigās.
Bet man tā ir izrāde par iekļaušanos, un es spēlēju jaunu sievieti, kurai ir autiskā spektra traucējumi, un tāpēc viņai šī vienlīdzības tēma ir jo īpaši būtiska.
Viņa grib par to runāt, viņa grib to saprast. Dziesmu un Deju svētki ir liels masu pasākums, kurā katram latvietim ir gods piedalīties, bet tādiem cilvēkiem kā Māra tas dzīvē iet gar degunu. Kāpēc viņai tas iet gar degunu?! Jo viņa, iespējams, nevarēs tur nostāvēt, viņai tas varētu būt bīstami?... Tās ir lietas, par kurām daudz domāju, strādājot pie lomas. Bet izrāde nav par autismu.
Kad Rasa bija uzrakstījusi šo materiālu, mana tēla tajā principā nebija - šis cilvēks vēl nebija “dzimis”, man tas netika iedots jau gatavs. Mēs zinājām, ko Rasa gribētu, zinājām, kādas ir Matīsa idejas, un Māra pie mums nāca ļoti lēnām un uzmanīgi, domājot, kas ir šis cilvēks, kuram ir būtiski saprast jautājumus par vienlīdzību un iekļaušanos. Tāpēc man ir liels lepnums arī pašai par sevi, jo mēs šo tēlu radījām kopā - es, Matīss un Rasa. Sākot veidot šo izrādi, mums bija daudz uzdevumu. Manas Māras vēl nebija, un režisors teica, ka man jādomā tādā virzienā, ka “es esmu brīvība, kas tiek sāpināta un netiek izmantota”. Un ko šī brīvība gribētu teikt? Tāds filozofisks uzdevums, kas man visu mēģinājuma procesu sēdēja zemapziņā.
Patiesībā, man ir ļoti liels prieks par šo izrādi, jo šis ir kārtējais Liepājas teātra pierādījums, ka mēs esam ansamblis un ka mēs kopā varam daudz.
Jo izrādē nav galveno lomu, tas ir vienots, foršs ansamblis ar interesantiem raksturiem, kuros ikviens skatītāji var sevi atpazīt. Skaudrs un reizē smieklīgs stāsts. Man pašai ļoti patīk šī izrāde, patīk to spēlēt, jo tā ir mazās formas izrāde - mēs esam ļoti tuvu skatītājam. Tas vienlaikus ir gan biedējoši, gan izaicinoši, gan arī patīkami just, kā skatītāji dzīvo līdzi.
Tas nozīmē, ka “Spēlmaņu nakts” nominācija par šo lomu ir īpašs gandarījums?
Patiesībā, biju par to ļoti pārsteigta. Jo es lasu recenzijas un kritiku, uzklausu arī, ko saka kolēģi, un gan atsauksmes no kritiķu puses, gan viedokļi par manu tēlu bija diezgan pretrunīgi. Bet tad es sevi gan “attaisnoju”, gan nedaudz pat padusmojos. Jā, iespējams, daļai skatītāju ir neērti to skatīties, bet, aizstāvot tādus cilvēkus, kāda ir Māra, es dusmojos, ka šos cilvēkus sauc par neērtiem. Man liekas, ka problēma nav viņos, bet gan sabiedrībā, kas viņus nespēj pieņemt. Sabiedrībā, kas ir pieradusi pie kaut kādām “normām” un robežām, kas ir ērtas, un kas nespēj pieņemt citādo. Un tas mani mazliet sāpina.
Daudziem skatītājiem mans tēlojums šķiet pārspīlēts, šķiet, ka tas neiekļaujas kopējā ansamblī. Bet tāda jau ir tā sieviete, kura neiekļaujas šajā sabiedrībā, bet kurai tajā ir jāspēj iekļauties un kura visu dzīvi cīnās par to, lai iekļautos…
Pieļauju, ka pilnīgi vesels cilvēks nemaz nespēj līdz galam saprast, kā tas ir - cīnīties par savu balsi.
Vai, gatavojot šo lomu, tikies ar šādiem cilvēkiem, kuri “cīnās par savu balsi”? Varbūt tādi ir tavā paziņu lokā?
Nē, manā paziņu lokā nav cilvēku ar autiskā spektra traucējumiem, bet mēs dzīvojam modernā gadsimtā, kad visa veida informācija ir pieejama internetā. Es skatījos filmas, daudz lasīju, arī intervijas ar šādiem cilvēkiem.
Man ir arī personīgā pieredze. Kad manam dēliņam bija tuvu diviem gadiem un viņš vispār nerunāja, mēs ar vīru meklējām iemeslu, kāpēc. Tika izstaigāti dažādi kabineti un kādā no tiem izskanēja gan diagnoze “autiskā spektra traucējumi”, gan vārds “neērts”. Jā, vienā no kabinetiem pēc desmit minūšu vizītes tā arī tika pateikts, ka mums viņš būs “neērts” puika… Man liekas, ka tā nedrīkst dalīt cilvēkus, uzlikt zīmogu “ērts”, “neērts”, un viņam ar to ir jāsadzīvo… Visi šie notikumi un pārdomas manī iekšā vārījās, es gribēju saprast, kas tas ir, tāpēc šī tēma tika daudz un dziļi apgūta un izzināta, un tāpēc arī mana Māra ir tāda.
Vai puika ir sācis runāt?
Jā, bija jānogaida “klikšķis”, līdz viņš atvērsies un sāks runāt, un tā arī notika. Mazais Maratiņš runā lēnāk nekā viņa vienaudži, bet runā! Viss ir kārtībā un tagad, paldies Dievam, ir miers. Februārī viņam būs trīs gadi.
Un cik gadu ir lielajai māsai?
Lielā māsa iet 1. klasē. Jā, šis rudens mums ir ļoti izaicinošs - Odrija uzsāka skolas gaitas, un dēliņš uzsāka bērnudārza gaitas. Abus 1. septembrī palaidu viņu “lielajā dzīvē”.
Kāda mammai bija sajūta?
Neticama. Es skatos uz meitu un nespēju noticēt, ka viņa ir jau tik liela. Jo es pati jūtos vēl diezgan jauna, vēl pati kā bērns, vai tiešām tā lielā meitene ir manējā?… Skatoties uz viņu, es redzu sevi tajā vecumā, un tas ir tik aizkustinoši… Jo septiņi gadi ir vecums, ko es, patiesībā, jau labi atceros - bērnudārza izlaidums, pirmā klase. Un es domāju, vai viņa jūtas tāpat kā es savos septiņos gados?
Bet, kad abi bērni palaisti viņu “lielajā dzīvē”, mammai ir vairāk laika būt savā radošajā dzīvē.
Jā, tas gan. Man ir tāda sajūta, ka tik daudz vēl gribas izdarīt! Sirds ir pilna, bet es nevis sūdzos un meklēju vainīgos pie tā, kas notiek - gan pasaulē, gan mūsu teātrī -, bet izmantoju šīs emocijas darbā. Un tās mani dzen uz priekšu.
Vasaras beigās publiskajā telpā plaši izskanēja informācija par skandālu Liepājas teātrī, pēc kura ir iecelta pagaidu valde. Kāda šobrīd ir atmosfēra teātrī?
Teātrī šobrīd ir mierīga atmosfēra, bet mēs visi esam uz pauzes un gaidām jauno valdi. Kad sagaidīsim, tad arī skatīsimies, kā būs tālāk - domāsim, izvērtēsim, izdarīsim secinājumus un tā tālāk.
Tagad tiešām ir mierīgi, bet es domāju, ka tas ir klusums pirms vētras.
Man nepatīk tajā visā iesaistīties, patiesībā, es arī maz ko saprotu - man daudz kas nav izskaidrots, kas vispār notika… Es nemēdzu līst citos kabinetos, kur nu vēl citu maciņos. Man ir lugas eksemplārs, savas lomas teksts, un tas ir vienīgais, kas mani uztrauc. Es jūtos laimīga savā teātrī, man te ir labi, tāpēc, kad augusta beigās “šis viss” notika, es tiešām biju pārsteigta, paliku “uz pauzes”, jo man likās, ka viss taču ir labi. Tas tiešām mani pamatīgi nošokēja. Un no kolēģu puses - arī sāpināja. Man joprojām daudz kas nav paskaidrots. Un nav runa par to, kas tika izdarīts, nav runa par kādu konkrētu cilvēku aizstāvēšanu - runa ir par veidu, KĀ tas notika, KĀ tiek risinātas lietas… Redzot, ka vairākums var izdarīt “lielas lietas”, es sāku uztraukties par sevi, jo - kas notiks ar mani, ja es neesmu vairākums, bet ieņemu neitrālu pozīciju? Ja tu nepatiksi vairākumam, tu vari arī tikt “izsperts” no teātra…
Jā, es biju ļoti šokēta, bet tā vislielākā sāpe man ir par maniem kursabiedriem, ar kuriem esmu mācījusies kopā vienā skolā, pie vieniem pasniedzējiem. Man likās, ka mums ir vienādas vērtības, vienota sapratne par lietām…
It kā jau visi ir draudzīgi, bet es pateikšu godīgi, ka ļoti daudziem vairs neuzticos. Un, ja man kādreiz likās, ka Liepājas teātris ir vienīgais teātris, kurā sevi redzu, tad pēc šī rudens notikumiem es tā vairs nedomāju. Principā es esmu gatava uz visu. Es, protams, jūtos kā liepājniece, es mīlu šo pilsētu, bet visi šie notikumi mani kā aktrisi tā sapurināja… Nebūs tev te iesēsties, nebūs tev te ērti! Iespējams, varbūt tas ir arī vērtīgi. Es arī gaidu jauno valdi, un es esmu gatava pieņemt arī savus lēmumus.
Neatceros, kurš to ir teicis, ka aktiera profesija ir nežēlīga. Es tā nedomāju. Manuprāt, nežēlīga tā ir tikai tāpēc, ka ir zems atalgojums un jāstrādā vēlās vakara stundās un nevari būt pie ģimenes. Tieši tāpēc tas nevar būt nežēlīgs, ka tu par mazu algu strādā vēlās vakara stundās. Tam ir jābūt sirds darbam, tam jābūt cilvēcīgam, godīgam un uzticamam. Ja es vakarā atstāju savus bērnus un nāku uz savām “otrajām mājām”, es gribētu just, ka tas ir tā vērts!
Bet, ja es nejūtos droši, ja es nejūtos mīlēta, ja es nevaru būt atklāta un uzticēties saviem kolēģiem, tad ir jāmeklē “citas mājas”… Tādas šobrīd ir manas domas.
Un tas, ka šobrīd viss ir norimis, nenozīmē, ka viss ir izrunāts un izsāpēts. Absolūti nē. Tas tā galīgi nav. Tās, protams, ir mūsu iekšējās lietas, kas tagad izgājušas ārpusē, un, lai arī mani uztrauc teātra reputācija, es neticu, ka tāpēc cieš mūsu mākslinieciskā kvalitāte. Jo mēs esam profesionāļi. Bet - ko tas no mums prasa, esot kopā uz skatuves, tas ir cits jautājums.
Viss jau it kā ir kārtībā, nav tā, ka nesveicināmies un nesarunājamies, bet tas, ko es domāju un kā patiesībā jūtos… Vairs nevaru būt pilnībā atklāta, vairs neuzticos, piedomāju, ko saku. Tāda ir šī brīža situācija, un neviens nezina, kas būs tālāk. Tāpēc ir šī klusuma pauze, visi kaut ko gaida. Bet es ļoti, ļoti ceru uz lielām pārmaiņām. Jo, ja šāda visatļautība bija iespējama, ja trupa var tā “izļurkāties”, ka aktieri atļaujas pateikt, ka nekāps uz skatuves, tas nozīmē, ka nav vairs spēka, kas tur to kopā.
Tāpēc es ļoti ceru uz stingru vadību un ļoti stingriem noteikumiem, lai māksliniekiem nav sajūtas, ka, tiklīdz viņiem kaut kas nepatīk, viņi var atļauties draudēt nekāpt uz skatuves. Tas ir muļķīgi un ļoti bērnišķīgi.
Vai vasarā sanāca atpūsties un izbaudīt patīkamākas emocijas?
Jā, sanāca gan. Es esmu no tiem retajiem māksliniekiem, kuri vasarā atpūšas. Zinu, ka tādu ir maz, jo daudzi šai laikā piepelnās. Bet man vasarā ir svarīgi atpūsties, lai vai kas. Es esmu dzimusi pašā vasaras viducī, 15. jūlijā, un man ļoti patīk šis gadalaiks! Es esmu absolūts vasaras cilvēks, silto zemju lielākais fans, es varētu dzīvot tikai vasarā un karstumā, tāpēc man tas ir būtiski. Arī manas skaistākās bērnības atmiņas saistās tikai ar vasaru, tāpēc to gribu dot arī saviem bērniem -, ka vasarā ģimenei ir jābūt kopā, ir jābūt bezrūpīgiem un jābauda. Un, tā kā mēs katru vasaru kaut kur ceļojam, tad arī šovasar kopā ar bērniem aizceļojām uz Sicīliju. Izbraukājām salu, apskatījām vulkānu, peldējāmies un atpūtāmies. Nav jau tik svarīgi, uz kurieni aizbraukt, svarīgāk ir iesēsties lidmašīnā un būt tālu prom no mājām, no ikdienas rutīnas. Protams, vecākiem ceļojums ar bērniem nav atvaļinājums. Oi, tas ir ļoti grūti, un mēs to darām tikai viņu dēļ - plānojam dienu viņiem, visu pakārtojam viņiem un arī priecājamies kopā ar viņiem. Tāpēc pēc Sicīlijas brauciena mēs divatā ar Edgaru (aktrises vīrs Edgars Ozoliņš ir Liepājas teātra aktieris) vēl aizlidojām arī uz Maltu.
Pārējo vasaru pavadījām mājās. Mēs jau gandrīz trīs gadus dzīvojām mājā ar dārzu Liepājas klusajā centrā. Mēs abi esam no laukiem, un mums bija ļoti būtiski tikt pie sava zemes pleķīša, kur padarboties, parušināties. Iziet ārā ar rīta gaismiņu un ar vakara tumsu ieiet atpakaļ mājā.
Skatīties uz bērniem, kā viņi melnām mutēm ņemas pa āru… Lielākas laimes man nav.
Bet - vasara beidzās, sākās skola, jaunā sezona teātrī un es atkal strādāju kā zirgs melnu muti. Un gaidu atkal nākamo vasaru.
Pie kā tu šobrīd strādā “melnu muti”?
Jaunās sezonas sākums bija diezgan straujš un saspringts - augustā bija viesizrādes un koncerti. Uzreiz arī sākām strādāt pie izrādes bērniem “Patakoļako un teātra visums”, ko iestudēja Mārtiņš Kalita. 5. oktobrī bija pirmizrāde.
Tagad esmu sākusi strādāt pie trim koncertprogrammām - gan saistīti ar teātri, gan nesaistīti. Un tad jau nākamā gada sākumā man būs loma pie režisora Valtera Sīļa, kurš iestudēs Rasas Bugavičutes-Pēces lugu “Tēvs”. Ar lugas materiālu vēl neesmu iepazinusies, tāpēc neko daudz par to pateikt nevaru. Cik noprotu, tas būs autobiogrāfisks stāsts par viņu un viņas tēti.
Lai arī mēģinājumu teātrī man šobrīd nav, darīt ir daudz ko. Esmu uzkrāvusi sev milzu nastu, bet - man patīk! Es esmu sākusi mācīties autoskolā. Līdz šim kaut kā veiksmīgi biju no tā izvairījusies, jo man ir “šausmīgi bail” no tā visa, man galīgi nepatīk, un līdz šim nebija arī motivācijas. Laikam ar visām pārmaiņām, kas notiek teātrī, esmu sapratusi, ka pasaule mainās, arī pašai ir jāmainās, un katras jaunas zināšanas man noderēs. Tas mani dzen uz priekšu. Visu notiekošo, kas emocionāli satricina - gan mūsu teātrī, gan pasaules mērogā -, es izmantoju kā degvielu. Arī savam darbam.
Kā teica mūsu pasniedzējs Klaipēdā: aktieris nekad nevar būt “labi paēdis”, ir jābūt sajūtai, ka iekšā deg. Un man deg. Deg tik spēcīgi, ka gribas kāpt uz skatuves un visiem pastāstīt, cik ļoti…
Uzdod sev interesējošo jautājumu NRA Dzīvesstila ekspertiem, sūtot to uz e-pastu: dzivesstils@nra.lv