Kādam 16 gadi ir daudz, bet kādam tikai ieskrējiens. Kāds jau zina, ko no dzīves vēlas, bet kādam pat nav ne mazākās nojausmas. Kāds 16 gados ir paspējis piedzīvot gan labu, gan sliktu, bet kāds 16 gados tikai sēž istabā un spēlē datorspēles.
Šis scenārijs pavisam noteikti nav par “Ghetto Games” un īpaši par tā līderi Raimondu Elbakjanu. Viņš ies un darīs. Cīnīsies un meklēs gaismu tumsā.
Pirms atklāšanas 13. maija gaviļnieks pastāstīja, kas ir lielākais izaicinājums, sākot 16. sezonu, kā arī nosauca vērtības, kas ir svarīgas “Ghetto Games”. Nemaz nerunājot par pašu atklāšanas pasākumu Grīziņkalnā, kas paliks atmiņā, jo sviedrus lēja visi - gan zelta puiši, gan jaunie censoņi.
Visos laikos pusaudzis 16 gados ne vienmēr zina, ko grib, lai gan bieži vien viņam liekās, ka viņš zina, ko grib, taču viss laika gaitā var mainīties, līdz ar to “Ghetto Games” pusaudzis ir fiziskā briedumā, bet mentālais briedums vēl tikai top un attīstīsies. Arī tā izpratne tikai veidosies.
Es gan ceru, ka izpratne mīsies ar jauneklīgo enerģiju, jo viena lieta, ka man, kā projekta līderim, kurš ir diezgan autoritatīvs un var ietekmēt kādus procesus, vēlos, lai paralēli tam ir iedota vieta tam īstajam un aktīvajam jaunietim, kurš var nākt ar savām idejām.
Vēlos, lai Getiņš paliek tā platforma, kur idejas var realizēt. Principā mēs arvien vairāk un vairāk uz to virzāmies.
Mums ir Jānis Burmistris un Antons Semeņaks, ir daudz jaunu puišu, kas ir projekta vadītāji, kuriem viss sanāk veiksmīgi. Labā ziņa, ka bieži pat veiksmīgāk un labāk par mani.
Mans mērķis bija izveidot platformu jaunam cilvēkam, kur viņš justos droši, kur viņš justos mīlēts, pieņemts, gaidīts. Es domāju, ka tie ir tie atslēgas vārdi, kā te vienmēr esam darbojušies.
Runājot par 16. sezonu, ir vērienīga programma, 67 sacensības apmēram 45 pasākumos. Būs sacensības, kur vienlaikus notiks vairāki sporta veidi. Taču, runājot par lielāko izaicinājumu, jāatzīst, ka tās ir finanses. Vēl nekādas takas nav iemītas. Iemītas būtu tad, kad pie mums atnāktu izglītības un zinātnes ministre vai Rīgas domes mērs un pateiktu: “Raimond, jūs darāt fantastisku darbu, ko jums vajag, lai viss būtu?”
Varu godīgi pateikt, ka katru gadu kopā ar saviem sadarbības partneriem meklējam iespējas, meklējam finanses, lai varētu realizēt pasākumus. Vēl aizvien mums nav finansiālās stabilitātes.
Kad ir nauda, tad var 10 reizes apdrošināties, izstrādāt 101 idejas un versijas nākamajiem pasākumiem, bet kā to var izdarīt ar minimāliem līdzekļiem augstā kvalitātē, tas mums ir un būs mūžīgs izaicinājums. Manuprāt, latvieši ir pasaules čempioni, kā no nekā uztaisīt kaut ko.
Nav stabilitātes, ir mūžīgs stress, bet, ņemot vērā, ka to piedzīvoju jau 16. gadu pēc kārtas, tad zinu, ka tiksim galā.
Acis baidās, bet rokas dara. Tas ir princips, kā mēs darbojamies. Ceru un ticu, ka kādu dienu vēriens būs vēl iespaidīgāks un rosība būs lielāka.
“Ghetto Games” 16. sezonas atklāšanā viena no uzmanības piesaistošajām un ovāciju raisošākajām komandām bija 3x3 Latvijas basketbola zelta puišu izlase - Francis Gustavs Lācis, Zigmārs Raimo, Edgars Krūmiņš un Kārlis Apsītis.
Vīri uz laukuma atdod visu un to varēja just. Aprunājoties ar katru no viņiem, ir skaidrs, ka viņi prot savu spēku un cīņassparu izlikt īstajā vietā un laikā.
Visi četri sportisti pašlaik gatavojas Parīzei Olimpiskajām spēlēm, lai gan gala sastāvs nav zināms. Latvijas 3x3 basketbola izlases četrinieks būs zināms īsi pirms došanās uz spēlēm. Pašlaik notiek treniņi, būs treniņnometnes. “Ghetto Games” 16. sezonas atklāšana ir viens no veidiem, kā pārbaudīt savu sagatavotību.
Cepuri nost Raimondam Elbakjanam. Kaut ko tādu uztaisīt ar sirdi, visu ielikt tajā iekšā, tas viss parāda, ja ļoti grib, tad var uzbūvēt ko tik lielu kā “Ghetto Games”. Tā enerģija ir tas, kāpēc esmu sportā. Prieks, ka to varu dot arī citiem. Prieks arī redzēt, ka ir rezultāts.
Kad esi spēlē, tad tu domā, kā iemest bumbu grozā, kā nosegt pretinieku, citas domas nemaz nav. Ir fokuss.
Kopš 10, 11 gadiem katru vasaru, gāju uz Grīziņkalnu uz getiņu, lai spēlētu basketbolu. Ir prieks redzēt, par ko tas viss ir pārvērties. Man prieks, ka es varēju pavadīt savas bērnības vasaras dienas šeit, neblandoties apkārt. Šis projekts rada bērniem prieku un jauniešiem ir kur nākt.
Liekas, ja netrenētos, tad galvā būtu pilnīgs haoss, bet mēs daudz trenējamies un esam izgājuši lietām cauri, kas sanāk un kas nesanāk. Laukumā ir jāatdod viss, ko vien vari atdot, jādara tas, ko treneris Raimonds Feldmanis saka un tad spēle aizies. Šajā komandā ir trīs puiši, kas ir kopā, bet arī treneris ir liela daļa no komandas un iegulda milzīgu darbu, lai mēs bez viņa varētu spēlēt laukumā.
Izbaudām šodien turnīru. Treniņus mēs tik ļoti neizbaudām, jo tajos mēs “mirstam” nost. Tā ir. Atbildība ir liela. Turnīros mēs piekūstam, bet izbaudām uzvaru, jo esam dzimuši sportam.
Getiņš man jau ir otrās mājas. Uzsāku spēlēt, kad bija daži grozi un tad, kad tumšs palika, sabrauca mašīnas un visi spīdināja gaismas, lai varam spēlēt un noskaidrot, kurš beigās būs uzvarētājs. Balvas nebija, bija viens T- krekls, par ko mēs bijām priecīgi līdz ausīm.
Turnīri nebija par balvām, tas bija par to, ka esi vecis, ka vari nospēlēt līdz beigām un finālā uzvarēt, bet tas nepavisam nebija viegli. Tās bija vairākas spēles un visu laiku uz asfalta. Pēc tam nākamajā dienā visas maliņas sāp.
Kad esmu uz laukuma, es nedzirdu kas notiek apkārt, nav nekādas skaņas. Trenera darbs ir blakus spēles gaitā, kad esi uz laukuma, tev nav daudz laika domāt, sekundes iet un tev ir jāspēlē. Ķermenis strādā automātiski pēc inerces. Un ir tāds teiciens, ka veiksme ir jānopelna, mēs nopelnām veiksmi, vismaz pagaidām.
Tas ir tas cīņasspars, tā ir mīlestība pret basketbolu. Un pāri visam komandas gars - viens par visiem, visi par vienu. Sākam kļūt par vienu ģimeni. Mēs trenējamies kopā un spēlējam kopā. Tas ir darbs, sporta veids, ko mīlam, tāpēc arī šeit esam.
Viss, kas notiek laukumā, ir svarīgākais, bet pārējais nav no svara, tu koncentrējies un visu velti basketbolam. Tu nedzirdi, kas notiek tribīnēs, kas, manuprāt, ir basketbola burvība. Tu spēlē, tu cīnies un no tā smel enerģiju, prieku.
Ir arī labi apskatīties jauno paaudzi un redzēt, kā viņi cīnās. Bieži vien zaudē ar asarām acīs, pārdzīvo, bet tas tikai norūda.
Prieks, ka tik daudz spēlē basketbolu un piedalās turnīros. Cepuri nost visai “Ghetto Games” komandai, ka viņi turpina veidot tik svarīgus pasākumus, kas sniedz vērtības.
