Ar Solvitu Kabakovu tiekamies dažas dienas pirms 7. foruma “Līdere”. Zemais starts. Tik daudz jau izdarīts, bet daudz vēl priekšā, galvenokārt, pati svarīgākā diena, kad sanāks kopā tūkstošiem cilvēku un elpos vienā ritmā.
Stāstot par gatavošanos 7. forumam “Līdere”, Solvita Kabakova secina: “Sen jau esmu pārliecinājusies un sapratusi, ka tur, kur iet ļoti, ļoti grūti, tas nav tavs ceļš. Tās ir maldu takas, kas rezultējas pieredzes gūšanā.”
Pēc intervijas daudz domāju par dzirdēto, nepameta sajūta, ka, organizējot tik vērienīgu pasākumu, grūtības ir vārds, kas uzpeld. Un ir arī otra sajūta. Viņa ir Opra Vinfrija. Tikai Latvijas versijā. Spēcīga un spilgta līdere, kas spēj mainīt dzīves. Īpaši tiem, kas nonākuši krustcelēs.
Līdz forumam “Līdere” ir palikušas tikai dažas dienas. Atskaite ir sākusies. Kādas sajūtas?
Grūti aprakstīt, jo sajūtu gamma ir ļoti plaša. No vienas puses ir skaidrs, ka viss lielais darbs ir izdarīts. Šobrīd ir pēdējās lietas, nianses, puķu pušķi, pēdējās sarunas ar tehniskajiem darbiniekiem, tikšanās ar lektoriem. Visi ejam uz finālu. Kā bieži saku - tā sajūta ir tāda, kā liekot lielo puzli. No sākuma saliekam puzles gabalus, kurā redzam debesis, sauli un tad liek visu kopā ar cerību, ka viss sanāks pareizajās vietās. Šis ir posms, kad viss tuvojas un es redzu jau kopējo pasākuma norisi. Tāpat sajūtas ir ļoti stresainas, jo man, kā jau vienmēr, gribās, lai viss ir perfekti, bet vienmēr var labāk, bet ir viens brīdis, kad ir jāsaka - būs šādi un tagad liekam punktu.
Jo, ja sniegsies līdz perfekcijai, tad vari iebraukt otrā grāvī.
Un tad nekas netaps līdz galam. Tāpēc, ka vienmēr var vēl, vēl un vēl, īpaši, ja ir iesaistīti tik daudz cilvēku… Ir jāsaņem sevī spēks un vienā brīdī sev ir jāsaka: “Mēs 85. reizi pasākuma maketu vairs nepārskatīsim. Tā puķe ir ok. Tā var būt pavisam citādākā krāsā, kādu es biju sākumā iztēlojusies.” Protams, šis ir arī lēmumu laiks, jo man ir daudz jāpalaiž, jānofinišē. Pretējā gadījumā tas vienkārši nesaliksies laikā.
No otras puses mums ir arī gaidas, jo tūlīt viss notiks. Tūlīt mēs satiksimies. Tūlīt visi burvīgie lektori satiksies. Un tas, ko es cenšos sevī pagaidām neielaist, tās ir skumjas, ka tūlīt arī viss beigsies.
Ticu. Tas “klik”!
Jā. Un tās dienas nakts, kad būs skumju vilnis, kad šā gada forums būs beidzies. Procesa gaitā arī stresu cenšos nelaist sev klāt, cik vien spēju. Savai komandai, savām meitenēm arī saku: “Tajā brīdī, kad stress ir ienācis jau iekšā un tevi žņaudz ap kaklu, tad uztaisi siltu tēju, ieej vannā, aizej pastaigāties, viss cits pagaidīs.” Tajā brīdī tāpat, būsim godīgi, tu nevari neko izdarīt.
Jā, jo tas nervu kamols var būt smacējošs.
Protams, lai gan katrs pats zina, cik daudz spēj nest, bet reizēm atbildība iet pāri. Man arī ir jābūt atbildīgai, lai viss ir kārtībā. Katrs zina, kas viņam ir jādara. Un tā es pamazām sāku celties dažus centimetrus virs zemes. Un zinu, ka 17. maijā mēs visas tādas būsim.
Pie reizes, cik komandā esat un cik viegli vispār ir deleģēt darbus, jo var manīt, ka, Solvita, tu esi līdere, bet pienākumu ir daudz.
Faktiski mēs esam trīs cilvēki, kas strādā visu gadu, pilnas slodzes darbu. Viena meitene ir atbildīga par partneriem, partneru piesaisti un visiem sadarbības jautājumiem. Otra strādā kā projektu vadītājas asistente. Viņa ir cilvēks, kas strādā ar visiem tehniskajiem jautājumiem un rūpējas, lai visas lietas notiek tā, kā tām ir jānotiek. 2023. gadā man nomainījās komanda. Cilvēks, kas ir mana labā roka, atnāca no jauna. Protams, sākums bija sarežģīts, jo cilvēks, kurš nav līdz šim bijis tādā pasākumā un viņam ir jānodeleģē pienākumi, tas prasa daudz - enerģiju, laiku.
Tas ir gluži kā palaist savu bērnu auklītei, aizejot pirmo reizi prom, nezinot, kas tad notiks. Tajā pašā laikā, zinot darba patiesos apjomus, citu variantu nav.
Ir jāizvēlas cilvēks, kam varu uzticēties. Tagad esmu ļoti priecīga par cilvēkiem, kas ir manā komandā. Tās ir kolosālākās meitenes, kas zina absolūti visu, kas ir jādara. Un es varu pilnībā uzticēties. Zinu, ka izdarīs visu. Turklāt bez darbu deleģēšanas šis pasākums nav izdarāms. Citādi viegli var ne tikai dabūt sirmus matus, bet arī sajukt prātā. Vēl arī bez šīm meitenēm ir visi tie, kas pasākumu būvē - skaņa, gaisma, ēdinātāji, oficianti un visi pārējie tehniskie darbinieki. Katram ir jābūt savas jomas profesionālim. Turklāt, kad ir iepriekšējā nakts, foruma rīts, tu vairs neko nevari izdarīt. Tik cik izdarīts, tik arī ir. Tālāk ir jābauda tas, kas ir sanācis.
Īsta paļaušanās sanāk.
Man nākas paļauties. Un to es izjutu un iemācījos, kad organizēju pašu pirmo forumu, kad es biju stāvoklī. Divas nedēļas pēc foruma piedzima mana meita. Tajā brīdī, kad esi pieradis kontrolēt, katru detaļu, bet, kad esi ar milzīgu vēderu, piepampušām kājām, iepriekšējā vakarā apsēdies un viss, jo vairs nav spēka, galvā, protams, ir visas domas - vai viss ir izdarīts, vai grāmatas ir noliktas paredzētajā vietā, vai puķes ir noliktas vāzēs, bet fiziski tev vairs nav spēka skriet un pārbaudīt. Un pat tad, ja puķes būs ieliktas citā vāzē…
Tieši tā - kas tad? Nekas! Vairs jau nekas.
Jā! Kas tad no tā mainīsies? Tas ir lielisks veids, kā sevi piebremzēt. Kā nobremzēt savu perfekcionismu… Tad vēl cilvēki uztrauksies līdz ar tevi. Ja esmu deleģējusi tam cilvēkam salikt tās puķes, viņš izdarīs. Ja nepatīk, kā tas cilvēks strādā, tad tu nevari ar viņu kopā strādāt. Tev ir jāatrod tie cilvēki, kas var kopā ar tevi strādāt, tie, kas jūt tās pašas sajūtas, vērtības, standartus, ko tu izjūti.
Esmu patiesi priecīga par savu komandu, jo mēs kopā varam kalnus gāzt un to arī darām.
Apbrīnojami, ja var grūtniecības finišā iet un darīt ar tik lielu jaudu.
Tik daudz laimes hormonu, kā mans trešais bērniņš ir saņēmis gaidīšanas posmā, kad es organizēju savu sapni, nav neviens. Forums “Līdere” ir sapnis, ko es jau sen biju izsapņojusi. Sen jau domāju, kādam pasākumam ir jābūt, ko es ar to vēlos pateikt, ko vēlos izdarīt. Tad, kad atmet visu pārējo, kas tavā dzīvē ir traucējošs, ko nevēlies darīt, bet koncentrējies uz to, kur tev acis deg, kas rada īsto sajūtu, tad visu var izdarīt un arī jebkurā virsotnē uzkāpt. Protams, bez tik spēcīgas atbalsta komandas - ģimenes, tas nebūtu vispār izdarāms. Mans vīrs, kurš ir gatavs darīt jebko, lai tikai es varētu realizēt savu sapni.
Un pāri tam visam mūsu, sieviešu, spēks. Mēs varam paveikt vairāk, kā spējam reizēm apjaust. Tajā brīdī, kad acu priekšā redz savu mērķi, savu sapni, kad tas tiek īstenots, mūsos atraisās tāds spēks, enerģija…
Ka vairs pat sevi nepazīst!
Jā, tu pat nesaproti īsti līdz galam to visu. Pēc tam ir tāda sajūta, ka arī vairs nedzird tos - nē, tu arī vairs neredzi tos cilvēkus, kas neatbalsta vai netic tev. Ir sajūta, ka visas durvis pēkšņi veras vaļā un esi uz pareizā ceļa.
Es sen jau esmu pārliecinājusies un sapratusi, ka tur, kur iet ļoti, ļoti grūti, tas nav tavs ceļš. Tās ir maldu takas, kas rezultējas pieredzes gūšanā. Ja tu ej ar pareizo sajūtu, ja tu dari ar mīlestību, tad tas ies viegli.
Man liekas, ka “Līdere” ir gluži kā svētnīca. Sievietes, kas atnāk uz forumu, un tad, kad aiziet, viņas šķiet ir citi cilvēki. Kāpēc jums ir tik svarīgi dot?
Viena no foruma pamatdomām, kāpēc vispār šāds pasākums tapa, ir tas, ka es sapratu un arī redzēju apkārt, ka ir sievietes, kas sevi nenovērtē, kurām ir sajūta, ka viņas nevar, ka viņām nekas nesanāk. Vai nu viņām ir kādi kompleksi, ar ko viņas vēl aizvien cenšas tikt galā, vai vēl aizvien viņām seko līdzi sliktie un sāpīgie vārdi, piemēri no bērnības, vai arī kāds stereotips. Nemaz nerunājot, par tiem, kas ikdienā ir blakus, bet apzināti velk tevi uz leju, lai paši varētu uzplaukt.
Man bija svarīgi izveidot vietu, kur sieviete var smelties enerģiju, var smelties novērtējumu. Un vēl man bija svarīgi, lai tā ir svētku diena.
Es pati ļoti labi zinu, cik patiesībā sievietēm maz ir šādas dienas gadā, kad viņas var atļauties visu dienu, no rīta līdz vakaram, nedomāt par bērniem, par darbu, par gatavošanu, par iepirkumiem, par visām tām miljons lietām, kas ir mūsu galvās. Saliekot to visu kopā, vēlējos, lai tā ir atpūtas diena, kurā par tevi rūpējas, kurā tu vari justies kā karaliene, kur tevi novērtē un tajā pašā laikā, kur mēs visas esam absolūti vienādas.
Forumā neviena neizceļas. Ir pilnīgi vienalga, ko dari, kur strādā, cik pelni, kas ir tavi vecāki, cik tev ir ordeņi. Mēs visas šajā dienā esam sievietes un šeit valda māsības sajūta.
Mēs dalāmies enerģijā un saņemam enerģijas plūsmu. Turklāt esmu pamanījusi, ka, saliekot to visu kopā, īsto sajūtu veido tās sievietes, kas forumu apmeklē jau vairākas reizes. Esmu dzirdējusi, ka tās sievietes, kas nāca pirmo reiz, viņas sākumā bija domājušas, ka tā būs standarta konference, bet viņas kļūdījās. Man ir jautājušas: “Kāpēc es nepateicu, ka tas ir pavisam kas cits?”
Nav vienkārši piedzīvots.
Jā, nav piedzīvots līdz šim un tad, kad viņas nāk jau otro, trešo reizi, viņas jau ir sapucējušās. Viņām ir jauna kleita, viņām ir grims. Ir arī tādas, kas mēro ceļu no citām Latvijas pilsētām, tad iepriekšējā dienā paliek viesnīcās, vēl apmeklē kādu teātri, restorānu. Ir arī tādas, kas izvēlas kopā ar savām draudzenēm doties uz forumu. Viņas atkārtoti nāk priecīgas un iedvesmotas. Savām meitenēm es saku, ka mūsu galvenais uzdevums ir attaisnot cerības un piepildīt sievietēm paņemto brīvdienu, lai viņas nav vīlušās, ka veltījušas šim pasākumam veselu savas dzīves dienu.
Solvita, bet tas nemaz nav iespējams!
Paldies! Mēs tiešām ļoti cenšamies, lai katra no foruma dalībniecēm jūtas īpaši un noķer sajūtas, ko mēs vēlamies aiznest. Un es pat zinu, ka ļoti daudzām apmeklētājām, tā ir viena vienīgā diena gadā, kad viņas ko tādu sev atļaujas. Un, ja reiz mums ir dots tik liels pagodinājums, tik liela atbildība, tad mums nav nekādu citu variantu, kā tikai piepildīt viņu gaidas un iedot vēl vairāk. Mums ir ļoti daudz pārsteigumu, ļoti daudz dāvanu, tik daudz “Vau!” efektu, ko neviens pat nezināja.
Un nemaz negaidīja.
Jā. Esmu pamanījusi, ka mums, sievietēm, ļoti patīk pārsteigumi, jo, ja skaidri zini, uz ko tu ej, tad tu jau to sagaidi un tas nav nekas ļoti īpašs. Taču, ja ir pārsteigums, ko nemaz negaidīji, tad sajūta ir vēl lielāka. Lasīju vienas sievietes atsauksmi, kurā viņa rakstīja, ka pēc foruma viņa bijā ārā un gaidīja, kad vīrs atbrauks pakaļ un viņa skatījās, vēroja, kādas sievietes nāk ārā pa durvīm. “Viņas bija kā ar laimes putekļiem apbērtas. Tik smaidīgas, tik starojošas un iedvesmotas.” Un ir pilnīgi skaidrs, ka vēl ilgu laiku viņas spēs būt tik piepildītas, kā arī spēs dalīties ar savu enerģiju apkārt, jo, kā mēs zinām, laimīga sieviete ir laimīga sabiedrība. Laimīga sieviete, laimīgs vīrs. Laimīga sieviete, laimīgi bērni. Un tā viss griežas.
Ja mēs varam padarīt sievieti laimīgu un pārliecinātāku par sevi, tad sabiedrība ir tikai ieguvēja.
Kad tu stāsti, tad acis mirdz. Viena diena gadā, kad sanākat kopā, vai nav bijusi vēlme forumu organizēt divas, trīs dienas gadā?
Man ir dažādas pārdomas šajā kontekstā. Skaidrs, ka pasākums kā tāds, ir viens gadā. To vienkārši nevar atkārtot. Turklāt tas, kas ir biežāk, tas vairs nav tik īpaši. Daudzas sievietes jautā, vai mēs nevarētu turpināt, bet mazākā sastāvā - kāds seminārs, satikšanās. Tas ir tas, par ko šodien vēl domājam. Protams, tas varētu būt virziens, kurā attīstāmies nākotnē, bet vēl ne šodien.
Šobrīd mana dzīve dalās divos posmos - līdz 17. maijam un pēc 17. maija.
Iespējams, ka nākotnē būs turpinājums foruma lielajai dienai. Lai gan, varu izstāstīt, ka arī uztaisījām aptauju, kurā foruma dalībniecēm jautājām, cik bieži viņas vēlētos šādu pasākumu. Lielākā daļa sieviešu atbildēja, ka tā ir viena reize gadā, uz kuru īpaši sagatavoties un aiziet. Dažas sievietes arī teica, ka 6 mēnešus viņas ir eiforijā, kāds bija forums un nākamos sešus gaida, līdz ar to, iespējams, ka tā ir tā pareizā recepte.
Sešus gadus tā arī ir bijusi veiksmes atslēga. Vai iepriekš nojauti, ka rīkosi tik vērienīgu pasākumu?
Latvijā ir tūkstošiem cilvēku, kas dara daudz nozīmīgākus darbus par mani.
Tu esi pieticīga?
Nē, tā vienkārši ir sanācis, ka tas, ko ikdienā daru, tas vienkārši ir pamanāmāks. Mediķi, medmāsas, skolotājas, tieši viņi veido mūsu nākamās paaudzes un rūpējas par cilvēkiem katru dienu. Nevēlos to tā vērtēt un likt, jo katrs cilvēks, kas dara savu sirds darbu, atstāj aiz sevis pēdas arī citu dzīvēs. Man ir paveicies, ka ikdienā varu satikt ļoti harizmātiskus cilvēkus, kas ir foruma projektā.
Kad mums ir kopīgas tikšanās ar lektoriem, visus saucu par savām pērlēm. Esmu kā tāds pērļu kaklarotas diegs, kas pērles visas savērpj kopā.
Godīgi sakot, ne jau es atstāju pēdas. To izdara lektori, kas kāpj uz lielās skatuves un iedvesmo dalībniekus. Es savedu viņus visus kopā.
Vienmēr esmu bijusi cilvēks, kas organizēja dažādus pasākumus, organizēju cilvēku sanākšanu kopā. Sākot ar bērnudārzu, noslēdzot ar Žetona vakaru vidusskolā. Pirmajā klasē skaitīju dzejoli visas skolas priekšā.
Organizatoriskais gēns un būšana starp cilvēkiem, uz skatuves man piemīt un ir.
Varu atklāt, ka bērnudārza grupiņā es biju kopā ar komponistu Kārli Lāci un Jaunā Rīgas teātra aktieri Kasparu Znotiņu. Ņemot vērā, ka viņi abi kļuva par izciliem māksliniekiem, skatuve jau bija aizņemta, tāpēc man nekas cits neatlika, kā atrast pašai, kā radīt skatuvi, izveidot to un pašai uz tās uzkāpt.
Redzat, mīļās dāmas, ja kāds jums nedod skatuvi, uztaisiet pašas! Tieši tāpēc es varu šo pasākumu rīkot jau septīto.
Un tad ir vēl tā astīte, kas ir pirms foruma.
Viss, kas ir bijis vēl pirms foruma, man tas neapnīk, es redzu savu vietu šeit. Arī saviem bērniem, kad viņi man jautā: “Mamm, ko es varētu darīt, lai nopelnītu daudz naudas un būtu veiksmīgs?” Es viņiem skaidroju, ka nav nozīmes, ko tu dari. Galvenais, lai tu darītu no sirds. Ja esi tajā viens no labākajiem, ja dari no visas savas sirds, tad viss pārējais tev sekos. Būs veiksme, būs nauda, būs kontakti, būs iespējas, būs komanda. Tas viss nāks līdzi.
Tev pašai ir svētku sajūtas 17.maijā?
Tā īstā sajūta ir traka. Tas ir milzīgs stress, milzīgs adrenalīns. Tajā brīdī, kad katru minūti esi tajā visā iekšā, ir jāpiespiež sev kaut uz mirkli baudīt. Tāpēc, ka es tik ļoti rūpējos, lai viss izdotos. Tik ļoti satraucos. Pārdzīvoju katru mazāko niansi, kas nesanāca, kā bija iecerēts, bet īstenībā to pat nepamanīja. Ir mācība, ko vēl praktizēju - vajag prast baudīt.
Dzīvot palēninājumā.
Kaut uz mirkli! Es arī savām meitenēm saku, jā, lielajā dienā esam visas uz kājām, vakarā kājas ir jēlas un pēc tam trīs dienas nevaram pastaigāt, jo Ķīpsala ir milzīga, stundas arī ir garas un piesātinātas, par ko domāt ir tik daudz, bet kaut mirkli atrast sevī spēku apstāties.
Apstāties un pateikt - mēs to izdarījām un varam tagad izbaudīt.
Pirms dažiem gadiem, viens no lektoriem bija mācītājs Juris Cālītis, kurš redzēja, kā es aiz skatuves stresoju, skrienu, pulkstenis jau ir trīs pēcpusdienā. Viņš pienāk un saka man: “Solvita, nu jau ir tas brīdis, kad vilciens ir uz sliedēm un stabili iet uz priekšu. Nekas šausmīgs nevar notikt. Šis ir tas brīdis, kad ir jāsāk baudīt, kas ir izdarīts.”
Šie vārdi man ir kā atbalsts, kas skan pakausī tagad. Jā, vienmēr notiek kaut kāda maza neveiksme, jo viss var notikt, bet te ir tikai divas atbildes - vai nu atrisini vai aizmirsti. Šaustīt sevi tālāk nav jēgas.
Kad veidoju konceptu un liku visu kopā, ko esmu pati pieredzējusi un redzējusi pasaulē, tad viena ideja bija uztaisīt tādu pasākumu, uz ko varētu aiziet un vēlētos pavadīt visu dienu. Un tagad, kad tas pasākums ir izveidots, vai tad es varu aiziet un baudīt visu dienu? Nekā! Labi, ka ir ieraksts, ko pēc tam varu noskatīties un baudīt. Tā ir bijis un tad es nodomāju - cik labi gājis!
Ticu, ka forums tev ir bijis īsta dzīves skola, ko esi iemācījusies pa aizvadītajiem gadiem?
Noteikti esmu daudz labāk iemācījusies deleģēt. Ja pasākums ir tik liels un notiek vienā dienā, to nevar paveikt viens pats. Nākas uzticēties un paļauties. Lai gan mans vīrs tagad teiktu, ka es tāpat par maz vēl deleģēju, aiz rokas vedot, cik vien tālu iespējams. Esmu arī sapratusi, ka to, ko es sākumā runāju un stāstīju visiem, tā ir patiesība. Nevis tāpēc, ka es to sev esmu iestāstījusi, bet gan tāpēc, ka esmu pieredzējusi. Runāju par sievietēm, jo tā ir mana auditorija un ar viņām es satiekos ikdienā.
Katrā sievietē ir absolūti unikāls dārgakmens. Katra no viņām varētu būt uz foruma skatuves. Parunājot ar viņām vien stundu atklātā sarunā, es redzu tik unikālas rakstura īpašības, pieredzes, domu graudus, atziņas un dzīves gudrības, ka katra no viņām varētu būt lektore.
Mūsdienu vērtība.
Un tieši tajā brīdī vēl vairāk man šķiet, kā viņa var pateikt: “Es neesmu līdere!” Katra ir līdere. Katrā no mums ir kaut kas tik unikāls, kas nav nevienā citā. Tieši tāpēc arī tas ir forums “Līdere”. Te nav stāsts par 15 dāmām, kas ir uz skatuves, līderes ir arī tās sievietes, kas ir atnākušas uz forumu.
Pasākuma laikā esmu pārliecināta, ka katra sieviete sevī atrod kādu dzīves epizodi, ko izdzīvot no jauna. Redzot, kā cita ir piecēlusies savā dzīvē, kā viņa turpina iet un iedvesmo citus, tas sniedz gandarījumu. Sievietes kļūst spožākas.
Tu iepriekš man jautāji, kas ir forums “Līdere”, tā ir neaprakstāma atbildība. Tajā dienā, tās sievietes, kas atrodas zālē, kas atrodas pasākuma sinerģijā, viņas bieži ir pieņēmušas atbildīgus un nopietnus lēmumus.
Lēmumu - mainīt dzīvi.
Jā, viņas pieņem lēmumu mainīt savu līdzšinējo dzīvi. Mēs esam saņēmušas tik aizkustinošas vēstules, kā sievietes maina dzīves - kāda aiziet no darba, kāda pēc tam pamet savu otro pusi, bet cita izlemj, ka savos 45 gados vēlas vēl bērniņu.
Tik daudz dažādu stāstu, kas reizēm liek domāt, ka tas ir traki, jo īstenībā mums arī nav receptes, ka viss tagad izdosies, bet no otras puses es saprotu, ka “Līdere” bija pēdējais grūdiens, pēdējais piliens. Uz pārmaiņām viņa ir briedusi zināmu laika sprīdi. Viņai tam bija nepieciešams īstais impulss.
Sarkanā līnija ir bijusi jau sen, bet tev ir visas tiesības dzīvot to dzīvi, ko esi izsapņojusi, ko esi likusi kā mērķi. Un, ja tas ir tavs sapnis, tad viss izdosies.
Turklāt es zinu, ka tām idejām, kas tiek būvētas tikai naudas dēļ, ir mazāka iespēja, ka radītāji būs veiksmīgi, nekā tiem, kas īsteno savu sapni ar mīlestību. Arī tad, ja sapņa misija un mērķis ir lielāks par algu, viss notiks un saslēgsies. Runāju pēc savas pieredzes.
Lasītāj, rītdien būs sarunas otrā daļa. Nenokavē.
