Eiro ieviešanas komunikācijas stratēģija (2012) paredz valūtas maiņas sagatavošanai domāto informēšanas kampaņu sākt 2013. gada 1. maijā, bet visintensīvāk to izvērst «trīs mēnešus pirms eiro ieviešanas datuma».
Tātad – visintensīvāk iedzīvotāji tiks pārliecināti par eiro nepieciešamību pēc lēmuma neatgriezeniskas pieņemšanas. Pašā lēmuma pieņemšanas procesā tie nav vajadzīgi. Protams, šādā situācijā ministri pilnīgi pamatoti paredz, ka pēc Jaungada iedzīvotāju vairākums atbalstīs eiro. Arī pēc tam, kad padomju vara Latvijā kļuva de facto, tās piekritēju skaits strauji vairojās. Tas nav politisks, bet tehnoloģisks salīdzinājums.
Stratēģijas pasūtītāji ir veikli izvairījušies no nepieciešamības dabūt savā pusē sabiedrības vairākumu pirms lēmuma pieņemšanas. Tā ir samērā bezkaunīga manipulācija. Sevišķi, ja no pašas varas retorikas izriet, ka Latvijas sabiedrībai bija jābūt pilnīgā skaidrībā par eirozonas priekšrocībām un trūkumiem vēl pirms Latvijas iestāšanās ES. Tad amatpersonas uzskatīja par labāku nemaz nerunāt par eiro kā Latvijai obligātu iestāšanās saistību. Bet tagad tie nepieciešamības pamatojumu aizstās ar pamācībām, kā jāuzvedas eiro telpā. Citādi būtu jāpierāda pretējo viedokļu nepamatotība. Tad diskusija varētu izvērsties valsts un tās perspektīvas mērogā. Bet stratēģijas pasūtītājiem šajā līmenī ir tikai pieļāvumu virkne bez skaidras mērķu definīcijas.
Iespējams, ja vien es redzētu skaidri definētu un valsts gaitā konkrēti projicētu varas atbildību par pozitīvām valūtas nomaiņas sekām, tad piekristu eiro. Tā vietā es redzu samērā pretīgu izvairību. Nevis vēlmi padarīt valsti pirms ieiešanas eirozonā, cik var, spēcīgāku, bet gan vēlmi noslēpt eirozonā tās valdītāju vājumu. Eiro kā nauda mani mulsina visai maz. Mani mulsina varas pašdisciplīnas un atbildības kvalitāte konkrētā situācijā. Ja lata telpa varai mazs krogs, kur pamest valsti, tad eiro telpa var izrādīties liela dzertuve, kur Latvijas vērtība gaist ātrāk. Vāju valsti transnacionālām korporācijām vieglāk iebāzt kabatā.
Daži (K. Kraučs, A. Bodjū…) šo situāciju sauc par postdemokrātiju.
Vara saaug ar finansēm, bet nesaaug ar tautu. Demokrātiju iemieso nevis vēlētāji, bet sīkas politekonomiskas grupas. Vara pārvietojas no nacionālām valdībām pie pārnacionāliem grupējumiem. Sociāli monolītās sabiedrības grupas izplūst, un, pateicoties veiksmīgiem demokrātijas, vēlēšanu procesa vadības modeļiem, ar tām viegli manipulēt. Demokrātijas institūti kļūst par formalitāti. Starp citu, no «postdemokrātijas» tiek atvasināta «postžurnālistika – pagātnes fiksators, kamēr žurnālistika veidoja nākotni» (G. Počepcovs). Latvijā ir iepriekšminētā pazīmes. Tāpēc nav grūti pieņemt, ka arī eiro ieviešana ir paņēmiens, kā pārdalīt varu prom no Latvijas sabiedrības.
Varbūt tāpēc eiro «skaidrošana» līdz šim (ja runā par valsts mērogu) veikta vājas propagandas līmenī. Ja jau, piemēram, tiek izvirzīta tēze – «tie, kas pret eiro, kaitē Latvijai», tad vajadzētu šo nopietno apgalvojumu arī pienācīgi pamatot. Taču savulaik bija modē teiciens – «Kas labs General Motors, tas labs Amerikai». Eiro tiek popularizēts līdzīgā garā – kas labs politiskajai elitei, tas labs Latvijai. Visticamāk, iepriekš minētā tēze jālasa: kas ir pret eiro, tas kaitē politiskās elites interesēm. Bet arī par valsti mazākos makrolīmeņos eiro skaidrošanas kvalitāte pamatā noved pie kādas vecas instrukcijas: 1) priekšniekam vienmēr taisnība; 2) ja priekšniekam nav taisnība, skatīt pirmo punktu…
Te vēl ļoti no svara tāda lieta kā profesionāļu godaprāts. Gan eiro aizstāvjiem, gan noraidītājiem jāpamato savs viedoklis ne tikai mikrolīmeņos. Viņiem jāzina, pie kā perspektīvā novedīs tā vai cita valdības ekonomiskā, finanšu stratēģija, jāparedz krīzes u.tml. Pretējā gadījumā tie ir vai nu populisti, vai nav kompetenti. Nav brīnums, ka elektroniskajos medijos līdz šim dzirdētās diskusijas par eiro, manuprāt, bijušas domātas, lai radītu gan diskusijas, gan sabiedrības iesaistīšanas ilūziju. Jo tad, ja sabiedrība lielā mērā nesaprot tēmu un ja profesionāļi nepalīdz sabiedrībai tēmu apjēgt, ir likumsakarīgi, ka gan akadēmiskā elite, gan mājsaimnieces, pateicoties raidījumu formātam, spēj ikvienu problēmu un attieksmi pret to izteikt divos vārdos: «vajag eiro », «paliekam pie lata», «atlaist Saeimu». Tā ir tēmas iztirzāšanas profanācija. Jo tad «pazūd jēga. Paliek tikai anekdote. Viens no šādas situācijas skaidrojumiem – elites neadekvātums, tās nespēja formulēt jēgu. Kļuvusi viendimensionāla tāpēc, ka to saista vienīgi finanšu stāvoklis, elite nespēj nodrošināt valsts virzību uz priekšu. Šajā aspektā kolektīvie mērķi konfliktē ar individuālajiem.» (G. Počepcovs.) Arī tāpēc, ka eiro skaidrotāji līdz šim nav spējuši kā pienākas projicēt eiro labumu kolektīvajos mērķos, šķiet, ka kolektīvie mērķi arī šajā tēmā aizstāti ar korporatīvajiem.
