Piektajā un sestajā maijā biju akreditēts Latgales kongresa simtgadei veltītajos pasākumos Rēzeknē. Tie bija svētki. To kopvērtējumā manas domas pilnīgi sakrīt ar Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidenta Ojāra Spārīša viedokli (sk. nra.lv). Vēl (un ne tikai saistībā ar šiem pasākumiem) varētu piebilst, ka Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija (RTA) top par ievērojamu Latgales intelektuālās, kultūras dzīves centru.
Protams, nebija iespējams fiziski būt visās kongresa sekcijās un noklausīties visus ziņojumus, ko gribējās dzirdēt. Bet arī no tā, ko dzirdēju gan sekcijās, gan plenārsēdēs, es guvu visai dziļu un aptverošu gan Latgales vēstures, gan tagadnes vērtējumu. Tāpēc cerēju, ka arī šī simtgades pasākuma rezolūcija atbildīs referentu kopuma sniegtajam mērogam. Taču tā, turklāt visai diskutējamā formā, manuprāt, pievērsās vien atsevišķajam, nesniedzot pilnvērtīgu sacītā rezumējumu un neatbildot arī uz Jura Viļuma izvirzīto jautājumu - Kas ir Latgola? Manuprāt, rezolūcija, tās saturs neapliecina to, ka šī pasākuma dalībnieki bija 1917. gada «Latgales kongresa lēmumu idejiskie turpinātāji». Pamatā tāpēc, ka aptverošu, vispusīgi pārdomātu Latgales redzējumu aizstāj ar fragmentāro (svarīgiem, taču atsevišķiem, vispārējā Latgales, jo vairāk - Latvijas, kultūras un pat valodas kontekstā kā pienākas neiekļautiem ierosinājumiem).
Turklāt - arī mani, līdzīgi Spārīša kungam, mulsināja tas, ka akreditējoties saņemtajā paketē vēl nebija galvenā pasākuma dokumenta - rezolūcijas projekta. Piektā maija vakarā un sestā maija priekšpusdienā es pārrunāju rezolūcijas projekta uzbūvi un tās saturu ar vairākiem man ļoti cienījamiem latgaliešiem. Viņi ieteica man attieksmē pret to būt ļoti kritiskam un nekautrēties izteikumos. Turklāt es iesniedzu vairākus savus priekšlikumus rezolūcijai, kuri, manuprāt, tuvinātu to pasākuma paradigmatiskajam līmenim. Ko es ar šo līmeni domāju? Trīs tēzes. Pirmā - Vienoti Latvijai! Referenti (A. Rancāne, E. Levits, V. Ščerbinskis, H. Soms, A. Dravnieks, P. Ziemelis u.c.) mācēja to uzturēt saturiski piepildītu. Otrā - «tauta nepastāv horizontālē, bet vertikālē» (V. Kairišs). Lai to apliecinātu, manuprāt, nepietiek izteikt vēlamo, nepieciešams arī perfekts politiskās, saimnieciskās, sociālās… vides vērtējums, kas atklātu šī vēlamā reālo iespējamību. Tiešām jāatbild - kas ir Latgale? Referenti to centās darīt, rezolūcija to respektē visai nosacīti. Trešā - tika teikts, ka šis simtgades kongress ir pēdējā iespēja sākt Latgales atmodu. Rezolūcija aicina atvērt labi ja vienu aci. Kāpēc es tā domāju?
Pirmkārt, rezolūcijas saturs vedina mani pieņemt, ka tās adresācija ir lokāla. Jo vairāk - tās saturs savā ziņā ir, teiksim, izolēts no realitātes. Piektajā maijā ekumēniskajā svētku dievkalpojumā Jēzus sirds katedrālē bīskaps Jānis Bulis sacīja apmēram tā: palaikam tas, cik pareizi nolikta kāda kultūrvēsturiska manta, mums top svarīgāks par tādām lietām kā - dzīvība, jaunā paaudze. Manuprāt, rezolūcija pievēršas pamatā, tā teikt, valodas «vārdnīcai» laikā, kad būtu jāsāk runāt par valodas dzīvību. Kas īsti ir šīs rezolūcijas «resurss»? Tikai skolotāji, tikai valsts un pašvaldību amatpersonas, tikai latgalisko uzrakstu un vietvārdu atjaunotāji, latgaļu sabiedriskās organizācijas, latgaļu valodā iznākošie mediji, 2017. gada kongresa lēmumu izpildes komiteja… vai arī visi Latgales latvieši (latgalieši) kā Latvijas valsts nācijas sastāvdaļa? Ja visi, tad to, kas ierakstīts rezolūcijā, ir iespējams pēc būtības izpildīt vien kontekstā ar adekvātu un efektīvu demogrāfijas, (re)emigrācijas, apdzīvotības... problēmu risinājumu. Ja šī konteksta nepieciešamība netiek uzsvērta, rezolūcija domāta vien kādas šauras grupas pašapmieram.
Otrkārt. Protams, mums nav jābūt vienādiem. Taču - mums jābūt vienotiem. Bet tās atziņas, kuras paredz «respektēt saziņu, t.sk. rakstisku, latgaliešu literārajā valodā visā Latvijas Republikas teritorijā», manuprāt, nav tikušas pienācīgi sakoptas un pārdomātas, lai tiktu citviet, ne Latgalē uztvertas kā pašsaprotamas un bez pretestības. Šajā ziņā rezolūcija ir provocējoša, un šīs nepārdomātības radītā reakcija jau visai asi izpaužas tīklā (minot vārdus «separātisms», «krievu pirksts» u.tml.). Treškārt, es tomēr domāju, ka latgaliešu karogs nav direktīva veidojuma (Latgales plānošanas reģions), bet kāda tautas pārstāvības institūta darīšana.
Tika solīts izvietot kongresa materiālus RTA mājaslapā. Es rosinu visus, kam rūp mūsu zeme, iepazīties ar tiem, domāt un vērtēt tos, turot prātā Latvijas nākotni un tās vienotību.
