Pensionāru sapulcē 17. septembrī vistrāpīgāko varas attieksmes pret senioriem raksturojumu, manuprāt, sniedza Jelgavas novada pārstāvis, Latvijas Pensionāru federācijas Pensiju komisijas priekšsēdētājs Jānis Felsbergs.
Viņš teica: «Mēs jau tikāmies šajā laukumā 2013. gada septembrī. Ar savām prasībām, kā uzlabot pensionāru dzīvi. Un man ir jautājums - kāpēc mums te vēlreiz jāatgriežas 2016. gadā?» Taču arī 2013. gads nebija ne tuvu pirmā reize, kad Latvijas pensionāri atjaunotajā valstī šādā vai tādā formātā definēja savu neapmierinātību ar sociālo politiku. Es lielās līnijās pārskatīju šo pensionāru dialogu ar varu kopš 1993. gada. Ar zināmu laika atstarpi, manuprāt, skanējis pamatā viens pensionāru prasību dziedājums, kuru vara klusinājusi ar dažādiem taktiska mēroga piedāvājumiem. Taču ne ar principiālu politikas maiņu varas attieksmē pret sabiedrību, ne ar nopietnu labklājības valsts stratēģiju. Tādu, lai Jānim Felsbergam pēc gada vai pāris atkal nebūtu jāuzdod jautājums: «Kāpēc mums te šogad vēlreiz jāatgriežas? Ja jau mēs par to pašu runājām, ja faktiski to pašu gribējām no varas gan 2013., gan 2016. gadā?»
Septiņpadsmitā septembra sapulce, manuprāt, nebija nekāds izņēmums no iepriekšējo pensionāru sanākšanu virknes. Bēdīgi, ja pensionāru labklājība ir un paliek atkarīga nevis no valsts kvalitātes, bet varas iestāžu un amatpersonu solījumiem. Taču gan labklājības ministrs Jānis Reirs, gan, sevišķi, Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja Aija Barča ir pie varas, ir politikā jau pietiekami ilgu laiku, lai nevis tik vien kā barotu pensionārus ar izpatikšanu, kas efektīva vien īsā laikā, ar pasolījumiem (protams, pievilcīgiem: atgriezt indeksāciju pirmskrīzes laikā, izmaksāt krīzes laika pensijas, padarīt atbilstošākas pensijas cilvēkiem ar lielu darba stāžu, atjaunot pie LM Senioru padomi…), bet sadūšotos kaut vai tiktāl, lai Latvija paraksta Eiropas Sociālo hartu pilnībā. Vēl labāk - panāktu, lai pensionāri, arī skolotāji un mediķi, nerādās publiskās vietās ar principā tāda paša satura protestiem kā pirms divdesmit vai desmit gadiem.
Pagaidām man samērā viegli pieņemt, ka pensionāru sapulce bija vien varu pārlieku netraucējošs tvaika nolaišanas pasākums. Jo nekādas sistēmiskas, kvalitatīvas sociālās politikas izmaiņas pensionāriem no varas pārstāvju un pašu pensionāru vadoņu puses, manuprāt, netika pat lāgā ieskicētas. Vienīgā daudzmaz aptverošā prasība bija Latvijas Pensionāru federācijas priekšlikums - «neatliekami ieviest valsts finansētu veselības aprūpes sistēmu pensionāriem». Taču otrajā īpaši izceltajā tēzē, ko sapulces vārdā paredzēts iesniegt valsts augstākajām amatpersonām (atbalsts tautas iniciatīvai Par pensiju bez nodokļiem), es saskatu zināmu pielāgošanos vai liekulību. Jo manā uztverē pati pensiju tapšanas būtība nosaka to, ka pensiju aplikšanai ar nodokļiem jātop izslēgtai principā. Nevajag reiz jau, maksājot nodokļus, nopelnīto aplikt vēlreiz. Un runas par kaut kādu neapliekamo pensiju minimumu, par pensiju neaplikšanu ar iedzīvotāju ienākuma nodokli «valstī noteiktās minimālās algas līmenī» ir tik vien kā vēlme rast kaut kādu kompromisu ar varas ačgārnībām.
Vienlaikus es gribu pateikt lielu paldies cilvēkiem, kuri uzstājās sapulcē. Man nav pret viņu sacīto nekādu iebildumu. Pamatā viņi runāja saturīgi, runāja par to, kas viņiem sāp ikdienā. Manas pretenzijas ir vērstas pret to, kā viņu sacītais laika gaitā ticis uztverts varas augstajos plauktos un pārtulkots reālpolitikā. Runātāju nosauktie konkrētie absurdi varas attieksmē pret pensionāriem, invalīdiem un daudzbērnu ģimenēm lieliski ilustrē to, ko es te apgalvoju. Un tieši tāpēc man ir lielas aizdomas, ka uz LPF Ministru prezidentam 16. maijā iesniegtajiem priekšlikumiem valdība atkal atbildēs vien atsevišķu «dāvanu», bet ne kvalitatīvas politikas līmenī. Turklāt - pensionāri nepastāv vieni. Ja runāt par politiku, nevis prastu naudas pārlikšanu no vienas ķešas otrā, kas vieniem dzīvi padarīs drusku labāku, citiem - drusku sliktāku, tad daļa no minētajiem priekšlikumiem prasa arī konteksta korekcijas. Bet par to ne Barča, ne Reirs sapulcē neko neteica. Arī tāpēc nodrāztā sentence Naudas ir tik, cik ir, kura izskanēja no Barčas kundzes mutes, saņēma pelnītu klātesošo kurnēšanu un replikas Mazāk vajag zagt!.
