Mēs esam uzvarētāji. Šobrīd šajā telpā uzvarētāji esam mēs. Tā nav pagātne, tā nav vēsture, tā ir tagadne. Par visām citām uzvarām, kuru dēļ te tiek lauzti šķēpi, mēs varam teikt – tās bija. Par savu uzvaru mēs varam sacīt – tā ir. Parādēs placi min mūsu pašu puiku zābaki, un neviens cits viedoklis te nevalda pār mūsējo.
Ne mums, ne mūsu politiķiem nav šķēršļu domāt un rīkoties kā brīvam cilvēkam, kā brīvai tautai, kā brīvai valstij. Neviens mums neliedz salabot ceļus un savstarpējās attiecības tā, lai mēs to ieraudzītu un apzinātos. Bet, ja kāds uzskata, ka viņam tas liegts, lai meklē vainu sevī, lai meklē vainu politikā, ko pats ar savu attieksmi, klātbūtni un iesaistīšanos noteicis.
Taču, ja mums ērtāk pieņemt, ka ne mēs paši nosakām to, kas te ir, tad uzvedamies kā zaudētāji. Tad mums slikti pielēcis, ka nevienam citam, izņemot mūs pašus, nav pienākuma sakopt karalauku, kurā pieredzējām uzvaru. Lai cik ar’ nevardarbīgi tā būtu nākusi. Sakopt līdz vienotai tautai un plaukstošai valstij to realitāti, to savas nākotnes būvlaukumu, ko ar visām to politiskām, vēsturiskām, etniskām, garīgām izpausmēm, sāpēm un attiecībām mēs saņēmām par savu uzvaru.
Uzvesties kā zaudētājiem manā uztverē nozīmē izturēties pret savu uzvaru kā Jūdam pret Kristu. Manā uztverē viņu abu pretrunu noteica tas, ka viņi cerēja uz dažādām valstībām. Jūda cerēja uz to, ko redzēja pie kungiem, kam vara un manta. Viņš cerēja tikt pie tās caur Kristu. Bet Kristus likās zinām tikai mīlestības valstību.
Tieši šodien es tīšām gribu uzsvērt, ka uzvaras telpa šeit un patlaban ir mūsu ziņā. Un teikt, ka uzvara pati par sevi nepiešķir mums nedz eņģeļa spārnus, nedz arī tiesības dalīt āža kājas. Šāda attieksme, šādas spekulācijas ar uzvaru un brīvību (lasīju - brīvības robeža ir tur, kur tā savās izpausmēs, attieksmē pret cilvēku pāriet ļaunuma telpā) manā uztverē padarīja PSRS krahu iepriekšnolemtu. Un vēl es gribu teikt, ka dažnedažādu ārēju faktoru meklēšana, vaimanas par to, ka mums joprojām traucē padomju laika migranti, krievi, amerikāņi, nopirkta vara, kuru paši esam izraudzījušies… man liecina tikai par vēlmi izpausties kalpojot. Runā, ka uzvarētājiem esot jābūt taisnīgiem ne tikai attieksmē pret sevi. Runā, ka mīlestība neļauj taisnīgumam kļūt cietsirdīgam. Tiešām - kā gan, esot cietsirdīgam, panākt savu? Tomēr - mēs atļaujamies būt sīki un pat zemiski. Piemēram, pret karavīriem. Es te necitēšu ne Mateja evaņģēliju, ne Gandiju, ne Albertu Šveiceru, neraksturošu Maķedonijas Aleksandra uzvarošo stratēģiju… Teikšu vien to, ka frontes karavīrs miera dienās nav man ienaidnieks. Lai kurā pusē būtu karojis. Man ir laimējies satikt tādus karavīrus, kas, bijuši drosminieki savā frontē, allaž uzsvēra, ka arī viņu pretinieki mācējuši karot. Un aizvēra man muti, kad mēģināju spriedelēt tādā garā, kā tagad spriedelē tie nelgas, kuri uzskata par pieļaujamu traucēt tiem vai citiem karavīriem pieminēt kritušos un svinēt savas uzvaras tā, kā tie grib. Paldies Dievam, Latvijā arī šajā ziņā ir vēl diezgan cilvēku ar uzvarētāja stāju. Viens piemērs.
Aleksandra Čaka māsīca Emīlija Briežkalne iepazīstināja mani ar Igoru Briežkalnu. Igora onkulis bija goda vīrs. Padomju pulkvedis, frontē - no kara pirmās līdz pēdējai dienai. Viņš nekad neatļāvās noniecināt savus karabiedrus. Nenovērsās no tiem. Viņa brālis gāja bojā leģionā. Pēc neatkarības atjaunošanas viņš piedalījās Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem nepieciešamo reglamentu un citu dokumentu izstrādē, darbojās militārās terminoloģijas komisijā pie LZA un darīja vēl citus NBS vajadzīgus darbus. Pērn Igora onkulis nomira un NBS puiši viņu apglabāja ar militāru godu. Tā bija uzvarētāju cienīga rīcība. Karavīri atdeva godu Karavīram. Ar to es neaicinu pieņemt to, kas nav pieņemams. Ar to es aicinu kļūt lielākiem par to. Būt lielākiem - tas ir mūsu stājas pienākums. Jo vairāk tāpēc, ka patlaban mēs esam uzvarētāji šajā telpā. Domāju, ka ar naidu, ar nolemtības zīmogiem, ko uzspiežam cilvēkiem, kuru uzskati nesakrīt ar mūsējiem, mums nebūs lemts sakust «klintī, lai neviens mūs nesalauž» (L. Breikšs).
Turklāt - mūsu uzvaras simbols patlaban ir visa (!) Latvija. No mums tas ir daudz par maz prasīts - nolikt puķes pie Brīvības svētku dienās. Jo esam vēl dzīvi un rīcībspējīgi. Nav laika niekiem. Laiks domāt par mūsu pašu un mūsu valsts saturu.
