Ja vīrs, kurš draudēja apšaut ļaudis, kas atteica viņa meitai gan profesionālu, gan cilvēcīgu, mediķu cienīgu atbalstu, tiks tiesāts, tad līdz ar viņu jātiesā arī tie, kas šo situāciju izprovocēja. Tie, kuri Latvijas veselības aizsardzības sistēmā un atsevišķās tās struktūrvienībās (ministrijā, slimnīcās, arī ārstu privātpraksēs…) uztur nozares mērķus un sūtību izslēdzošu vidi. To, ka šī vide ir degradēta, man skaidrāk par skaidru apliecina gan tautas veselības ainas dinamika, gan sistēmas organizatoriskā brāķa un tās veidotāju pašlabuma noteiktās, publiski redzamās ainas, kuras ne tikai mediķiem, bet arī medijiem joprojām patīk uzdot par kaut kādu ārēju faktoru noteiktām. Lai arī tā ir iekšēja puve.
Noteikti var piekrist tam, ka Latvijā ir daudz lielisku ārstu. Var piekrist tam, ka mums ir daudz lielisku skolotāju. Var piekrist tam, ka mums ir lieliski juristi, tiesneši… Taču – acīmredzot lielisku pilsoņu starp ārstiem, skolotājiem un juristiem ir daudz mazāk nekā lielisku profesionāļu. Pilsoņu kaut vien tajā izpratnē, ko uzsver šajās jomās patērētie likumi un citi teksti. Piemēram, Rīgas Stradiņa universitātes Hipokrata zvēresta versijā sacīts: «Solos ar vislielāko rūpību un bez izvairīšanās jebkurā laikā ikvienam cilvēkam sniegt palīdzību neatkarīgi no viņa (..) sociālā stāvokļa (..). Pret katra cilvēka dzīvību izturēšos ar bijību. Pat tad, ja man draudēs briesmas, es pielietošu savu ārsta mākslu, nenonākot pretrunā ar cilvēcības likumiem.» Savukārt Izglītības likumā (51. p.) rakstīts, ka «izglītības iestāžu pedagogi ir atbildīgi par savu darbu, tā metodēm, paņēmieniem un rezultātiem».
Ja es pieņemtu to attieksmi pret cilvēku, kādu provocē VM un IZM jau sistēmisku raksturu guvušais cinisms, tad kategoriski turētos pie uzskata, ka nekāds algu paaugstinājums ne pedagogiem, ne medicīnas darbiniekiem nepienākas. Kā tad tā, ne tikai pašu akceptētās deklarācijas, bet arī likumi paredz atbildību par rezultātu, bet rezultāta nozares līmenī nav! Turklāt – tā nav laikā, kas bijis ilgāks par ilgu, pietiekamāks par pietiekamu sistēmas kļūdu apzināšanai un novēršanai. Par ko, par kādiem sasniegumiem šajās jomās paaugstināt algas!? Ja tautsaimnieciskajā kopainā nav pozitīvas dinamikas pat elementārā, funkcionālā aspektā? Par sevis, savu profesiju degradāciju līdz plikai funkcijai? Par savu cēlo amatu brīvprātīgu «proletarizāciju», kur viss ir paredzams un normējams tikpat lielā mērā kā pie virpas?
Var jau teikt, ka es uzlūkoju situāciju no kaut kāda neiespējama ideālisma virsotnēm. Nekā nebija – es to uzlūkoju no prakses, ar kuru esmu saskāries. Šajā gadījumā atvasinu savas domas no cilvēkiem, kuri nevis ar vārdiem, bet ar savu būšanu mācīja man, ka ārsta, skolotāja, vārdu sakot, vidusslāņa, darbs nav šķirams no pilsoniskuma. Viņi bez kavēšanās cēlās no kāzu galda vai slimības gultas, lai darītu to, ko turēja par savu pienākumu. Viņi ārstēja gan dižus funkcionārus, gan nabagus tikai ar to starpību, ka nabagiem viņi šad tad pēc tam piezvanīja, lai apjautātos, kā klājas. Ja bērns kaut ko nesaprata, viņi uzskatīja, ka paši vainīgi, un vadīja naktis domādami, kādi metodiski, audzinoši līdzekļi būtu derīgi tieši šim bērnam. Vasarās viņu ģimenes papildināja daži internātskolas bāreņi, bet vārdu «nauda» saistībā ar šādām izpausmēm es no viņiem netiku dzirdējis.
Vārdu sakot, viņi mani pārliecināja, ka tas, ko es te apzināti saucu par pilsoniskumu, ir viens no viņu profesionālismu apliecinošiem, tam obligātiem pamatelementiem. Kāda kundze man raksta: «Izglītības likumā teikts: pedagoga uzdevums ir audzināt krietnus cilvēkus. Šis tad īstenībā būtu svarīgākais likums, kura izpilde jāprasa visupirms. Jo viss labais šai dzīvē no krietnuma (tajā ietvertas visas cilvēka pozitīvās īpašības), sliktais – no tā trūkuma.» Jā, vārds «krietnums» te varbūt būtu siltāks un ietilpīgāks. Turklāt pilsoniskums ir tik vien kā krietnuma oficiālais minimums. Cilvēcīgie apvāršņi ir daudz plašāki. Bet, ja nu tas ir atmests, ja ārsta un skolotāja profesijā paturēta tikai funkcija un ja pat profesionāļi atļaujas nekrietnumu, tad, lai tiktu vaļā arī no liekulības, būtu godīgi pie slimnīcu un citu ārstniecības iestāžu durvīm pielikt atgādinājumu: «Hipokrats ir miris», bet skolās vairs neplātīties ar vārdiem «humānisms» un «pedagoģija».
