Izrādās, Krievijas un Rietumu ieinteresētība Latvijas nestabilitātē un satraukumā saskan. Vieni to mēģina uzturēt ar militārām manipulācijām pierobežā un lielu muti, otri – ar «dokumentālām», apokaliptiskām kinofikcijām (World War Three: Inside The War Room (Trešais pasaules karš. Komandpunktā)).
Latvijas Ārlietu ministrijas vietā es lūgtu Lielbritānijas ārlietu resoru atklāt Latvijai BBC filmā redzamās versijas dokumentālo pamatu vai arī likt BBC atvainoties ES dalībvalstij Latvijai par iekšējas destabilitātes eskalāciju tajā. Jo vairāk, ja Latvijas politiķi un eksperti «steidz mūs mierināt, ka filmas sižetam nav nekāda sakara ar patieso drošības situāciju». Manuprāt, arī tas liecina, ka BBC darbojas nevis kā brīdinātājs, bet kā nedrošības un iekšējas sašķeltības vairotājs. Turklāt filma uzskatāmi, uzbāzīgi montēta no visprimitīvākajām uztveres matricēm. No pūlim pazīstamām, tam gadu gaitā iebarotām priekšstatu klišejām. Tāpēc man liekas, ka filma ir pasūtījuma darbs. Nolūkā tuvināt «patieso drošības situāciju» filmā redzamajai.
Acīmredzot ne tikai Krievijai, bet arī Rietumiem Latvija šajā Eiropas reģionā joprojām liekas tā vieta, kur sabiedrību visvieglāk var sakūdīt tiktāl, lai te rastos nopietns iekšējs konflikts, maidans vai puķaina revolūcija, bet Latgale Latvijas kopainā sāktu izskatīties pēc tagadējās Austrumukrainas. Vai arī – filma ir viens no paņēmieniem kā šajā reģionā pārlikt attieksmes akcentus. Jo, piemēram, vērojot ES varas struktūru mazspēju ierobežot nelegālo migrantu plūsmas un to izdarības, mūsu sabiedrība attieksmē pret šo draudu kļūst pārlieku vienota un nav vairs tik piemērota iekšējam konfliktam, kā to gribētos Eiropas fīreriem. Tas ir jānovērš, akcenti jāpārliek atpakaļ. Tāpēc filma atgādina – ko jūs tā cepaties par tiem arābu imigrantiem, jums taču ir krievi! Krievi jūs var novest līdz atomkaram! Viņi, nevis Latvijas kolonizācija, pārplūdināšana ar imigrantiem no rietumu puses, ir tas, par ko jums jāsatraucas. Ja jūs to nesapratīsiet, jūs gaida filmā redzamais scenārijs.
Var jau būt, ka no lielmanīgajiem un augstprātīgajiem Eiropas pāķiem, tostarp BBC propagandas mašīnistiem, kuri, izrādās, gadiem braukuši šurp nevis lai izzinātu mūs, bet tik vien lai gūtu apliecinājumu saviem priekšstatiem un vajadzībām, nevar prasīt, lai tie izprot mūsu attiecības to dziļākās cēloņsakarībās un no malas palīdz tās stiprināt, tomēr visnožēlojamākā filmā nav vis spekulācija ar atomkaru, bet spekulācija ar Latgali. Saeimas deputāts Juris Viļums šajā ziņā ir izteicis arī manu attieksmi. Jura sacītajā gribu īpaši uzsvērt to, ka filma ir apvainojums latgaliešu patībai (Latgales karogs nav Krievijas, tas ir Latvijas karoga asinsradinieks) un kaitējums investīciju ienākšanai reģionā.
Turklāt – varbūt pēc šīs filmas beidzot publiski parādīsies par Latvijas drošību, tostarp iekšējo drošību, it kā norūpēto valsts struktūru (attiecīgās Saeimas komisijas, Drošības policijas…) analītisks, kvalificēts filmā pieteikto notikumu iespējamības novērtējums. Līdz šim ar filmas saturu nosacīti saistīto publisko oficiālo atklāsmju līmenis man radījis iespaidu, ka mūsu tā sauktās drošības struktūras ir pat ieinteresētas, lai nestabilitāte Latvijā tiek turēta remdenā stāvoklī. Jo analītiska vērtējuma un rīcības vietā pamatā nācies lasīt varbūtību apcerējumus (tāpat kā filmā). Es pat pieļauju, ka filmas autori ir konsultējušies ar mūsu dienestiem par to, kā labāk šo nestabilitātes tēmu filmā «uzsildīt».
Runā, ka bērnība beidzas tad, kad tevi sauc nevis ēst, bet gatavot. Šajā ziņā savu politiku gatavot mēs vēl neesam iemācījušies. Novērsušies no Padomju Savienības gatavotām «maltītēm», mēs tomēr neesam vis tik lielā mērā pārslēgušies uz savu ēdienkarti, cik pastāvam cerībā, ka nu mūs jābaro Eiropai. Ar šo filmu Eiropa mūs testē, ciktāl esam nobrieduši tās cūkēdienam. Jo es neticu, ka pēc šīs «dokumentālās» filmas tiks nostiprināts Eiropas (tātad – Latvijas) kodolaizsardzības vairogs (nav runa par citām NATO klātbūtnes formām). Filmas uzbūves primitīvisms man liecina, ka filma nav brīdinājums ne Krievijai, ne tiem, kas lemj Latvijas vai Eiropas likteņus. Man tā šķiet galvenokārt pūļa mobilizācijas pasākums. Tā grib, lai mēs atkal krasāk iezīmējam etnisko šķirtni, kas noteiktā sabiedrības daļā te arvien pastāv. Bet – tā kā šī šķirtne arvien baro arī politiku, tas var izdoties.
