Dīvaini nav tas, ka ļaudis vēlas publiski paust savu viedokli vai demonstrēt sevi. Stulbi būtu likt tam šķēršļus. Dīvainības sākas tad, kad šo pasākumu fonā vai pamatojumā valda nevis objektīva zināšana, bet – drīzāk – tumsonības izmantošana, kas ļauj zināšanas, atklāsmes vietā likt pieņēmumus, bet katru kritisku attieksmi nomākt ar bezmaz konfrontējošu «ideoloģiju».
Ja tu kādu uzskatu vai izpausmi nepieņem, tad esi neiecietīgs homofobs. Šķietami demokrātiska sabiedrība palaikam nonāk pretrunā pati ar saviem principiem un atsevišķos, tostarp marginālos, segmentos izpaužas totalitāri. Šī totalitārisma segvārds «politkorektums» uzpūties tiktāl, ka parādījusies virkne cilvēku sugai piemītošu izpausmju, kas profesionālai, publiskai to iztirzāšanai ir bezmaz tabu. Viena no šādām izpausmēm man šķiet homoseksuālisms.
Manā uztverē Leonardo da Vinči pamācība «Izvairies no tādām darbībām, kur darba augļi mirst līdz ar darītāju» dzīvības radīšanas ziņā attiecas arī uz praida priekiem. Lai kādi būtu šo ļaužu sasniegumi zinātnēs vai mākslās, dzīvības radīšana tiem ir sekundārs, pastarpināts viņu prieka instruments vai iemesls. Līdz ar to nav brīnums, ka arī tiesības tiek saprastas vien kā iespēja nodrošināt savu vienkārša, nākotnē nepaplašināta eksistences veida komfortu.
Tostarp ikvienai parādībai ir jātop profesionāli, vispusīgi un kritiski iztirzātai. Brīvs no spekulācijām politkorektums var pastāvēt mūsu ikdienas attiecību līmenī, bet zinātniskai redzei tas nedrīkst traucēt nekādā ziņā. Manā uztverē diskusijai par homoseksuālismu, tā dabu un izcelsmi ir jāpastāv un jābūt atklātai. Tāpēc man liekas dīvaini, ja pat profesionāls kritisks uzskats netop vis par izvērstākas zinošu cilvēku diskusijas sākumu, bet tiek degradēts līdz «ideoloģijai», līdz homofobijai. Šajā sakarā mani savā ziņā smīdināja priekšpraida diskusijas medijos, kur aicinātie, dažādi domājošie un orientētie dalībnieki tik vien kā atrādīja katrs savu pozīciju, izvairoties no saturīgas polemikas.
Turklāt par politkorekta stulbuma siltumnīcu šķiet kļuvusi dzimumu tēma kā tāda. Stulbums man šķita, piemēram, attieksme pret bioķīmiķa, Nobela prēmijas laureāta Tima Hanta «seksismu», kā arī attieksme pret cita Nobela prēmijas laureāta Džeimsa Votsona «rasismu».
Tims Hants Dienvidkorejā devītajā jūnijā teicis, ka viņa laboratorijā notiek dīvainas lietas: jūs iemīlaties meitenēs, meitenes iemīlas jūsos, bet, kad nākas kritizēt par darbu – viņas raud. Lai nestāvētu sievietēm ceļā, Hants ieteica «viendzimuma laboratorijas». Neko vairāk par ironisku pašizpausmi es te nesaskatu. Bet mana sieva nesen atveda no Prāgas nieciņu – barometru, kur sliktā laikā priekšā iznāk puisītis, labā – meitenīte. Lūk, vīriešu taisīšana vien par slikta laika nesējiem jau ir nopietna to diskreditācija. Vai ne? Savukārt Hanta gadījums, tostarp arī viņa sekojošā atvainošanās, liecina, ka dzimumu (gendera) problēmas samākslotība sasniegusi varen augstu liekulības, oi, politkorektuma līmeni ne tikai saistībā ar homoseksuālismu.
Vēl vairāk vēlme iztikt ar «ideoloģiskiem» apgalvojumiem izvirzītās problēmas vērtējuma vietā, manuprāt, atklājās attieksmē pret molekulārbiologa Džeimsa Votsona izteikumiem. Džeimss Votsons piecdesmito gadu sākumā kopā ar diviem kolēģiem atklāja DNS struktūru – jebkuras dzīvas būtnes ķīmisko kodu. Bet intervijā Sunday Times viņš teica par afrikāņiem: «Visa mūsu sociālā politika balstās uz faktu, ka viņi ir tikpat inteliģenti kā mēs – turpretim visi testi liecina, ka tā tas īsti nav.» Proti – saistīja inteliģenci ar rasi. Arī Votsons atvainojās un teica, ka viņa sacītajam nav pietiekama zinātniska pamatojuma. Savādi tas, ka vēlme pētīt un pamatot (vai zinātniski noraidīt) Votsona tēzi piekāpās vēlmei uzskatīt šo tēmu par zinātnei delikātu.
Ar to es gribu sacīt, ka jāierobežo ir tumsonība. Turklāt – nevis brutāli nomācot, bet pamatojot, kāpēc tā ir tumsonība. Tādēļ izpētē, jo vairāk – cilvēku un to kopumu izpētē, nekādas delikātas, tabu zonas pastāvēt nedrīkst. Džeimss Votsons teica: «Ja cilvēks ir patiešām stulbs, es to sauktu par slimību.» Viņš uzskata, ka stulbums ir ārstējams. Bet, ja tiek noraidīta iespēja kaut ko apšaubīt, izzināt, tas nozīmē, ka stulbums (slimība) tiecas pašsaglabāties.
