«Skolā man jautāja, kas es gribu būt. Es uzrakstīju: «Laimīgs.» Man teica, ka es nesapratu uzdevumu. Es atbildēju, ka viņi nesaprot dzīvi.» (Džons Lenons)
Šodien pirmais septembris. Vakar es, tāpat kā savulaik krievu dzejnieks Oļegs Čuhoncevs, «sapnī garām skolai pastaigājos/ un neizturēju, un apraudājos». Sagribējās kaut ko spārnotu. Varbūt: «Kas atver skolu, aizver cietumu» (V. Igo)? Nē, tas galīgi neder. Latvijā skolas aizver, bet cietumu grasās atvērt. Varbūt: «Skolotājiem ir vara, par kādu premjerministri var tikai sapņot» (V. Čērčils). Šitam vairs nav nekādu spārnu. Pēc sera Vinstona ministri un premjerministri daudz darījuši, lai sapņot par kaut kādu varu varētu tikai viņi. Nevis skolotājs. Tie pat ir ar mieru atdalīt izglītību no skolas. Audzināšanu tie no skolas jau ir atdalījuši tiktāl, ka pārpalikuma galvenais princips ir – neatstāt zilumus. Tamdēļ arī Alberts (Einšteins) ar savām pamācībām: «skolas mērķim vienmēr jābūt harmoniskas personības, nevis speciālista audzināšanai» var stāvēt pie ratiem. Jo izglītības politika ir padarījusi skolu par bērnu, par nākotnes utilizācijas iestādi. Beidzot tomēr atradu kaut ko, kas šodien patiešām spārno. Ja ne skolas, tad vismaz sistēmu. Tā ir ķēdes reakcija: «mazapmaksāts, neapmierināts skolotājs – kvalitatīvi neapmācīts bērns – neapmierināti bērna vecāki – darba tirgū konkurēt nespējīgs un neapmierināts cilvēks» (I. Godmanis). Iznāk, ka es sapnī raudāju par šo ķēdes reakciju. Bet man likās – par to gaisotni, kas savulaik virmoja skolas valšos. Jo es godāju savus skolotājus un vēl vairāk godāju tos, kas Skolotāji šodien. Tomēr – laikam tās nebija ne prieka, ne atmiņu asaras. Jo, ja brīvība netop tautas kvalitātes, jaunās paaudzes rīcībspējas nosacījums, tad tas nozīmē, ka šodien pastāv apstākļi, kas padara skolotāja darbu smagāku nekā tas bija spaidu gados. Vai arī uzkrauj skolotājam spaidus, kas nav saskaņā ar viņa profesijas jēgu. Grūti saprasties ar sistēmu, kas skolotāju pazemo.
Es zinu, ka šodien nav īsti vietā tā runāt, ka šodien pienāktos te novīt no vārdiem kādu skaistu asteru pušķi un uzlūkot visus, kas šodien skolā, ar gaišām cerībām. Taču man šķiet, šodien stāvoklis ir tāds, ka labi vārdi jau adresējami tikai individuāli (skolām, skolotājiem), bet ne vairs profesionālajai videi, ko producē sistēma.
Mans galvenais jautājums sistēmai šodien ir: «Kāpēc valstī nedominē brīvības paaudze?» Laikmetīga, svabada, spējīga uztvert valsti kā savu darbu, ar ko vērts lepoties pasaulē. Kāpēc jau skolās tik daudz gājputnu, kuri nezina, vai pārlidos atpakaļ? Sprīdīšu, kuri nezina, vai pārnāks? Droši vien jūs viņiem mācāt aiziet, bet pārnākt – nē. Bet, ja jūs nespējat brīvības paaudzi apgādāt ar tās misijai atbilstošu kvalifikāciju, tad ko jūs divdesmit piecus gadus kā profesionāls kopums darījāt skolās? Matemātikā iemācījāt saskaitīt minūtes līdz zvanam? Palīdzējāt apgūt priekšstatus, ka bioloģija ir tas, kas zaļš un raustās, ķīmija – tas, kas smird, fizika – tas, kas nedarbojas? Ieborējāt, ka izglītības dokuments nav mācību, bet attiecību ar skolotājiem rezultāts… Šīs spārnotās domas nāk no skolu folkloras. Taču, ja tik vien, tad šodien ir tāds pirmais septembris, kad trīs iemesli (jūnijs, jūlijs un augusts), kuru dēļ mīlēt skolu, ir atkal izsīkuši. Bet – ja tik vien to mīlestības iemeslu sistēmas līmenī, tad vēl lielāks pamats godāt tos, kuri šodien spēj būt Skolotāji. Nepazaudējiet viņus. Visiem spēkiem centieties noturēt tos savās skolās.
Es turu godā vecākus, kuriem pirmais septembris ir svarīga diena. Var piekrist, ka ikviena māte iet skolā tik reizes, cik viņai bērnu. Bet, ja skola un vecāki saprastos ideāli, tad Kamī varbūt nebūtu teicis, ka «skola māca dzīvot neesošā pasaulē». Ja vecāki būtu pietiekami centušies, lai spētu būt izglītības pasūtītāji. Jo viņiem it kā visadekvātāk būtu jājūt tā pasaule, kurā viņu bērns tiešām dzīvos.
Gribas novēlēt katram, no pirmklasnieka līdz direktoram, sastapt savā dzīvē Skolotāju. Vismaz vienu. Bet Skolotāju. Ja viņi tādu ir sastapuši vai sastaps, tad nespēs būt ne slikti cilvēki, ne slikti skolotāji, ne slikti direktori. Iespējams, tas ļaus viņiem teikt, ka tie mācījušies būt laimīgi.
