Krievijas analītiskā „Levadas centra” sabiedriskās domas aptaujā Latvija jau kārtējo gadu iekļuvusi topā kā viena no Krievijai nedraudzīgākajām valstīm. Šajā savdabīgajā „pasaules čempionātā” esam ieguvuši „bronzas medaļu” – trešo vietu aiz ASV un Gruzijas.
Ir Latvijā aprindas, kurām šķiet, ka tas ir burvīgi. Žurnāls „Ir” gavilē un pagriež to lietu tā: „Šķiet, ka īsti satraucoša gan būtu vēsts, ka esam iekļuvuši Krievijai draudzīgāko skaitā. Taču tas mums tuvākajā laikā, cerams, nedraud.”
Situācija mazliet atgādina anekdoti par to, ka Jānis aiziet uz muļķu konkursu, taču iegūst tajā tikai otro vietu. Kāpēc otro? Tāpēc, ka tāds muļķis, ka pirmo neprata iegūt. Latvija ir ieguvusi trešo vietu...
Latvijas draņķīgais naidnieces tēls krievu acīs ir kaitīgs normālām, pragmatiskām biznesa attiecībām starp mūsu un kaimiņvalsts dažādu nozaru uzņēmumiem. Latvijas konkurenti uz iespiešanos Krievijas tirgū iegūst priekšrocības – relatīvi nenaidīgākās Lietuvas, „naidīgās, bet ne tik” Polijas, draudzīgās Somijas un pavisam draudzīgās Vācijas uzņēmēji var jāt uz šo tirgu drošāk Pašlaik gan tas nav aktuāli, taču jebkurā mirklī kādam no Latvijas uzņēmumiem Krievijā var uzrasties pārāk liels benzopirēna saturs kūpinātās reņģēs vai kas tamlīdzīgs. Uzņēmējam tie būs zaudējumi. Šie zaudējumi savukārt nozīmēs zaudējumus ļaužu algās un darbavietās Latvijā.
Krievijai īpaši nedraudzīgas valsts tēls atstāj iespaidu arī uz investīciju piesaisti – arī viens potenciāls skaisto Rietumu investors papētīs, kur labāk ieguldīt savu naudu, un izlems, ka labāk investēt tur, kur vairāk draudzīguma – jo tur ir drošāk.
Otrā vieta Gruzijai pagaidām ir inerces pēc – ļaudīm Krievijā vēl atmiņā, ka ar šo valsti bija neilgs, bet nepatīkams karš. Taču šā kara cēlājs, prezidents Mihails Saakašvili savu kādreizējo ietekmi ir zaudējis, tagadējie Gruzijas valdošie spēki ir pagriezuši citu kursu – uz attiecību uzlabošanu ar Krieviju, lai minerālūdens Boržomi un vīns Rkaciteli atkal plūstu platā straumē uz krievu pilsētām un sādžām. Tā vien skaties, gruzīni čempionātā drīz sāks atpalikt un latvieši skrējienā sāks pretendēt uz sudrabu.
Līdere ASV – tas ir cits spēles līmenis. ASV ir ārpus muļķu konkursa, jo zina, ko dara, un tai ar Krieviju ir ko dalīt. Un tās abas to vien dara, kā cenšas pārdalīt ietekmi uz globusa. Abām ir daudz ieroču un nagi niez tos likt lietā pabombardējot vēl kādus tuksnešus valstīs, kur ir nafta.
Bet tad Latvijai kāds izdevīgums no savas augstās vietas nedraudzīgumā ar Krieviju? Ja jau Latvija ir tik nedraudzīga Krievijai un draudzīga ASV, tad kur ir milzīgie, neskaitāmie līgumi ar Latvijas uzņēmumiem par draudzīgās ASV armijas apgādi ar vismaz siltām zeķēm, bikšu pogām, kurpju šņorēm? Vēl skaistāk būtu, ja latvju strādīgās rokas varētu ražot savam Ziemeļatlantiskajam partnerim kaut ko tehnikveidīgu vai ieročveidīgu. Bet nu tie ir sapņi. Latvijas un ASV ekonomiskā sadarbība joprojām ir gaužām niecīgā līmenī, attiecībā pret to, kāda varētu būt, ja Latvijas valdošie politiķi ne tikai iztaptu, bet arī šo to paprasītu. Izdevīguma nav, bet ir trešā vieta konkursā.
Īpaši nedraudzīgas valsts tēls krievu sabiedrības acīs ir hroniska Latvijas politiskās elites un ārlietu resora nolaidība – apbrīnojama spēja uzprasīties uz kašķi un tad dabūt pa seju. Turklāt nevietā, ne par tēmu un bez vajadzības. Varētu padomāt, ka, lietuviešiem vai somiem PSRS maz ir nodarījusi pāri. Helsinkus sarkanarmija bombardēja un atņēma somiem Karēliju; padomju rīkļurāvēji Katiņā nogalināja gūstā saņemtos poļu virsniekus. Taču šodien Polija nav nedraudzīguma medaļnieku skaitā, Somija krievos tiek uztverta kā draudzīga, un, kāds paradokss, karā uzvarēto Vāciju krievi neuztver kā naidnieci.
Latvijas politiķi tikmēr nerimtīgi rūpējas, lai vēl lieku reizi uzprasītos un hroniski slikto tēlu pabarotu, lai tas neizplēn. Nacistiskās Vācijas un PSRS simbolikas izrādīšana jau tāpat bija aizliegta ar likumu Par sapulcēm, gājieniem, piketiem. Taču ar to par maz – nemirst varoņgars mūsu deputātos. Vajadzēja taču vēl arī Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likumā rakstīt iekšā, ka tas, kas ir aizliegts, ir ļoti, ļoti aizliegts – tā, lai aizliegums ir kvadrātā un kubā. Ar to tad ir piespēlēta brīnišķa iespēja izpausties Krievijas Ārlietu ministrijai, kura šo iespēju jau ir izmantojusi, paudusi sašutumu un draudus vērsties Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā, aicinot vērsties pret šo Latvijas likumu. Parlamentārā asambleja droši vien nevērsīsies, tomēr Krievijai lieku reizi būs iespēja gaudot par „fašisma atdzimšanu” Latvijā, centieniem pārskatīt Otrā pasaules kara rezultātus un visādiem tamlīdzīgiem briesmu stāstiem.
Šis likums droši vien nebūs pēdējais no lāča kacināšanas likumu sērijas – pašlaik starp valdošās koalīcijas partijām noris sacensība – Vienotība un Reformu partija kā lielāki katoļi par pāvestu vīkšas atņemt Nacionālajai apvienībai visnacionālākās partijas monopolu. Tas, ka likums ir bezjēdzīgs un neko nedod reālai drošībai, hiperpatriotiskos politiķus neuztrauc. Galvenais, ka šādu likumu pieņemšanas gaitā ir iespēja iekāpt tribīnē un iekšpolitiski pazīmēties. Pa to laiku poļi, somi un lietuvieši taisa biznesu, bet latvieši priecājas par trešo vietu pasaulē.