Nav tā, ka Latvija būtu neizdevusies valsts, ka viss slikti un viena vienīga bēdu leja un asaru jūra būtu visapkārt. Latvija tomēr pieder pie relatīvi labklājīgo pasaules valstu pulka un nav arī pēdējā Eiropā. Taču ir problēmas, un tās ir jārisina.
Viena no lielākajām problēmām ir tā, ka Latvijā nav naudas. Nauda gan it kā ir, un arī no Eiropas nauda ienāk, taču tā nav pietiekama un drīz aprausies. Latvijas ārējās tirdzniecības bilance ir hroniski negatīva - vairāk nekā divu dekāžu laikā katru gadu mūsu valsts ir eksportējusi mazāk nekā importējusi. Tas nozīmē, ka nauda aizplūst, mēs pērkam citu zemju ražojumus, bet pārdodam savus mazākā apmērā. Pašlaik šī attiecība ir raksturojama tā, ka Latvija eksportē visu ko 9,3 miljonu eiro apmērā, bet importē par miljardu. Bet ir vismaz pozitīvi tas, ka ārējās tirdzniecības apgrozījums ir bijis par 12% labāks nekā 2017. gadā. Vismaz tas labi.
Tas būtu jauki, taču tādas frāzes, ka Latvija būs finanšu pakalpojumu eksportētāja, laikam būs jāsvītro ārā no visiem nacionālajiem plāniem un valdības apņemšanās deklarācijām. Nekāda dižā eksporta tur nebūs. Bija sapnis par Rīgas Skansti, kur betonā un stiklā, zeltā un plastmasā sliesies banku dižceltnes, taču pēc ABLV bankas ķibeles ir skaidrs, ka Latvija nebūs mazā Šveice.
Vēl ir tāda liga, ka Latvijas ārējais parāds ir nelāgs - katru gadu tā apkalpošana vien izmaksā vairāk nekā 200 miljonus eiro. Tā arī ir nauda, kas aizplūst sazin kādās rīklēs, bet nemaz ne Latvijas plauksmē un augsmē.
Diezgan derdzīgi nepatīkamajā Rietumu un Krievijas kašķī Latvija ir zaudējusi iespēju kļūt par banku karalisti un arī tranzīts ir stipri vien pievēries. Tagad būtu stipri jādomā, kādu mērķi, kādu sapni izvirzīt prioritātēs. Ja nesanāk ar mazo banku Šveici, tad kaut kādu Latvijas mazo Nokia vai kaut ko tādu vajadzētu.
Bet var jau arī nesagudrot konstruētas latiņas, kurām pāri pārlēkt var nesanākt - vajag mierīgi, lēni un nepiespiesti virzīties uz labāku, turīgāku un sociāli drošāku dzīvi. Bez vīzijām un ilūzijām, ja ar ilūzijām diez cik labi nesanāk.
Te riteņu spieķos ir visādi sprunguļi un nepatīkamas plaisas - sabiedrība ir sadalījusies komandās, kur viena kasta nesaprot otru, paēdušais nesaprot badaino, bramīni nesaprot dalītus. Darba ņēmējiem ir diezgan pagarš pretenziju saraksts pret darba devējiem - niecīgas algas, garas darba stundas, neapmaksātas virsstundas, nejēdzīgi, nepārdomāti darba apstākļi, kas kaitīgi veselībai vai pat dzīvībai, sociāla nedrošība, nabadzības riska zona, ja gadās saslimt. Arī augstprātīga attieksme, kundziskums no darba devēja puses. Mazā alga nedod iespēju dzīvot - var kaut kā izdzīvot, bet dzīve tā nav. Arodbiedrības mūsu valstī ir vairāk tā kā administrācijas no augšas uzliktas, nevis no apakšas dzimušas.
Latvijas Universitātes pētnieki ir veikuši patiešām lielu darbu, aptaujājot emigrējušos latviešus, kas sacījuši, ka 1000 eiro alga būtu tas skaitlis, pie kura viņi atgrieztos Latvijā, taču nevajag ļoti ticēt šim skaitlim. 1000 eiro nav nekāds arguments, lai atgrieztos, - to emigrējušie laikam nesaista ar sevi pašu, bet izsaka kaut kā abstrakti - ka šāda mēnešalga varētu teorētiski būt tā, pie kuras kāds cits kaut kā teorētiski varētu domāt nebraukt no Latvijas projām vai domātu atgriezties Latvijā. Bet reāli neviens nebūs atvilināms mājās ar 1000 eiro vien.
Šādu algu jau tagad ir iespējams Latvijā nopelnīt, taču tad jāstrādā par četriem, un dzīve tā nav, bet tikai izdzīvošana. Komunālie maksājumi un sakari aprij gandrīz pusi. Bet kur tad vēl bērnu skola, grāmatas, teātris, ceļojums, automašīna? Ar 1000 eiro tas nekādi nesanāk.
Tikmēr arī tiem, kam ir ķēriens uz uzņēmējdarbību, problēmu ir bez sava gala - lai maksātu strādniekam 1000 eiro, gandrīz tāda pati summa vēl klāt jāmaksā valstij nodokļos, slimību lapās un citādos izdevumos. Lai atvērtu, piemēram, krogu, vajag vairāk nekā desmit visādu izziņu un atļauju no valsts un pašvaldību institūcijām. Sistēma ir smaga un birokrātiska, visur priekšā draud sodi. Nav labu darbinieku, bet piesakās tikai idioti un dzērāji. Ja atgadās kāds konflikts ar partneriem, taisnība tiesā jāgaida gadiem ilgi. Ja atgadās tā, kā nupat ar ABLV banku, tad viens nesamaksā otram, otrs uzmet trešo, trešais - ceturto, un tā pa ķēdīti uz priekšu, kamēr visi uzmesti. Uzņēmēji dzīvo ar plaisu starp sevi un darba ņēmējiem un ar plaisu starp sevi un valsts varu.
Valsts vara vispār dzīvo ar plaisām sev visapkārt. Nīgrā, dusmīgā sabiedrība interneta sociālajos tīklos katru dienu kritizē, apsaukā, ņirgājas par politiķiem un ierēdņiem. Vajag ļoti biezu ādu, lai to paciestu. Diezin vai pašreizējā valdība ir pati sliktākā vēsturē, diezin vai Kučinskis, Kozlovskis vai Rasnačs ir gājuši uz amatiem, lai tur zagtu. Taču uz viņiem publika skatās kā uz briesmoņiem - ar naidu un dusmām. Sabiedrībā ir pieprasījums pēc jaunām asinīm politikā, taču šī pati sabiedrība ir lietu nostādījusi tā, ka partijas ir sliktas, politiķi ir slikti, valdība ir slikta. Tikai nepilns 1% tautas ir iestājies kādā partijā, bet arī tas stājas ārā. Jo atrašanās kādas partijas rindās rada nepatīkamas situācijas dzīvē un liekus jautājumus no laikabiedriem. Taču kaut ko mainīt uz labu var, tikai aktīvi iesaistoties politikā, un partijas mūsu iekārtā ir tās, kurās tas darāms visefektīvāk.
Vēl ir etniskā plaisa. Krieviski runājošā minoritāte dzīvo ar izjūtu, ka nav vēlama šajā valstī, tāpēc viegli pavelkama uz Kremļa propagandu. Var jau stāstīt pasaulei, ka tā tas nav un krievi nav pazemoti, taču viņi tā jūtas. Tā arī ir problēma - ļoti liela problēma.
Vajadzētu šīs plaisas bērt ciet. Nākamajā Latvijas simtgadē vajadzētu veidot sakarīgāku Latviju. Ja plaisas pletīsies platākas, nekā laba nebūs - cilvēki turpinās braukt projām, zārks tukšs nepaliks un šurp sabrauks citu zemju migranti, un tad mūsu pietiks vien kādiem 100 gadiem, kā to pareģo dažs sociālantropologs. Nepatīkams pareģojums, bet tas jāņem vērā, jo uz to pusi tiešām velk.
