Dzīrot nevajag, tirgoties vajag

Visvieglāk ir tiem politiķiem, kas jau kopš sākta gala – kopš deviņdesmito sākuma – ir ik dienu skandējuši mantru, ka krievi ir sliktie, viņi ir okupanti, Krievija ir drauds, mēs esam nabadziņi, kam darīts pāri. Un Krieviju vajag sunīt, pazemot, dēmonizēt neatkarīgi no tā, kas tur pie varas – demokrāti vai komunisti, vai jebkas – Putins vai Jeļcins.

Tāpat viegli ir pretējiem vanagiem – visādiem bļāvējiem par «fašisma atdzimšanu» Latvijā.

Pēc Ukrainas šaušalīgajiem notikumiem mūsējie vanagi ir varējuši lepni izriezt krūti un lielīties, ka «mēs jau paredzējām, mēs zinājām, ka Krievija ir agresors». Lai tā būtu. Apsveicam! Ko tālāk?

Visgrūtāk ir adekvāti novērtēt kaimiņvalsti, veidot reālas starpvalstu attiecības ar šo zemi, runāt, tirgoties, mēģināt kaut ko pierādīt viņiem – dažkārt var iznākt vilties, apvainoties, salamāties, pēc tam atkal saņemties un atkal runāt. Tas ir grūts darbs. Bet šiem politiķiem pieder tā taisnība. Pat ja viņiem dažbrīd jau šķiet, ka viņu balsi tuksnesī nesadzird, allaž jāpatur prātā, ka katrā sabiedrībā pastāv normālsadalījuma princips – ja abos galos ir mazliet trako, tad tomēr lielākā daļa ļaužu ir spējīga saklausīt prātīgu, izsvērtu vārdu. Vajadzētu šo prātīgumu turpināt, meklēt iekšienē un ārienē sabiedrotos, ar kuriem kopā uzturēt dialogu ar Krievijas saprātīgo ļaužu daļu.

Latvijai pašlaik nav nekā svarīgāka par jautājumu: «Kā veidot attiecības ar Krieviju?» No šā jautājuma lielā mērā izriet atbildes uz to, kāda būs uzņēmējdarbības vide Latvijā, kādas būs skolotāju, mediķu algas, cik lielas rindas pie ārstiem. Tie ir ļoti sarežģīti jautājumi: «Kādā tonī? Ar ko runāt? Vai runāt? Vai braukt uz Krieviju? Vai varbūt nebraukt? Kad braukt un kad nebraukt?»

Te gan Latvijas iekšpusē, gan starp Baltijas valstīm, gan ES un pasaules līmenī valda haoss, nesaskaņotība un pilnīga nevienprātība. Vienā daļā Vakareiropas zemju Krievijas jautājums ir nolikts tālā aktualitāšu topa plauktā un visi spēki veltīti kam citam – terorismam, bēgļiem, savām vēlēšanām, lai tikai par Krieviju nav jārunā. ASV prezidents Baraks Obama vispār izvairās pieminēt ko nebūt ar Krieviju un Ukrainu saistītu. Nīderlandieši sava krekla labumam un iekšpolitiskā tracī ir nobalsojuši pret sadarbību ar Ukrainu. Veikli un viedi savu brīdi atgriezties Krievijas tirgū gaida franču sieri, itāļu vīni, norvēģu laši.

Ko latviešu reņģes? Tā arī paliks peldēt benzopirēnā? Lai gan tieši mums Krievija ir tepat aiz Zilupes – vistuvākais kaimiņš austrumos. Runa jau nav par to, ka ar krieviem būtu jābučojas. Austrumu tautām ir tāds teiciens, ka ar naidnieku nav kopīgi jādzīro, bet tirgoties gan vajag. Skaidrs, ka nav jāsteidz ar sarkanām neļķēm 9. maijā pie Kremļa. Taču saspīlētās attiecības starp Rietumiem un Austrumiem nav iemesls, lai nemeklētu Krievijā cilvēkus, iespējas un veidus, kā kaut ko izsist Latvijai. Pat ja tas nav viegli.

Pēdējā laikā uz Krieviju ir posušies, braukuši vai demonstratīvi nebraukuši dažādi ļaudis. Dažiem tik tiešām tur nav bijis ko meklēt. Piemēram, bijušajam prezidentam Valdim Zatleram ar savu neinteresanto grāmatu Kas es esmu? krievu valodā. Grāmatas virsraksta jautājums sen nav aktuāls pat Latvijā, kur nu vēl Krievijā.

Turpretī satiksmes ministram Uldim Augulim noteikti bija jābrauc. Žēl, ka pirmajā reizē viņš tur maz panāca. Bet viņam ir jāturpina turp braukt, jo ir milzum daudz tehnisku nozares jautājumu, kas jārisina. Tā kā pagaidām nav sācies ne atomkarš, ne nolaists jauns dzelzs priekškars, Krievija vismaz pagaidām ir Latvijas satiksmes nozarei svarīga partnervalsts. Bet tendences ir skumjas – pašreizējā sankciju un embargo politika kopā ar objektīvām globālās ekonomikas problēmām Latvijas ostām draud ar zaudējumiem. Ja zaudējumi būs ostām, tad būs zaudējumi loģistikai, transportam un visai tautsaimniecībai.

Ir, protams, jāšķiro, kur un kāpēc braukt. Būs, piemēram, Sanktpēterburgā starptautisks biznesa forums no 16. līdz 18. jūnijam. Gaidāms, ka tur piedalīsies pragmatiķi no dažādām valstīm – no Krievijas, Itālijas, Indijas, Korejas, Šveices. Ja arī pie mums ir kādi pragmatiķi, tad tiem der apsvērt, vai nevajadzētu piedalīties. Ja tiks aicināti.

Krieviju Latvijā ir pierasts zīmēt kā vājprātīgu, neadekvātu, bīstamu vietu. Kaut kādā mērā tā tas arī ir – ja skatās turienes televīziju, iespaids ir diezgan atbaidošs. Krievijas tirgus nekad nav bijis vienkāršs. Taču ir dažādu veidu mednieki – vieni apmierinās ar mazputniņu šaušanu mežmalā, citi iet mežā dziļāk un riskē uzskriet virsū vilkam vai lācim. Ir iespēja kļūt par mednieku vai arī pašam kļūt par medījumu. Tas atkarīgs no prasmēm.