Pagājušajā gadā ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs aizliedza iebraukt Latvijā dziedātājiem Josifam Kobzonam, Valērijai un Oļegam Gazmanovam. Latvija pievienojās ES sankciju kopkorim pret Krieviju.
Septembrī Latvija uz nenoteiktu laiku pārtrauca dalību Latvijas un Krievijas vēsturnieku divpusējās komisijas darbā. Šis solis, kas vērsts it kā pret Krieviju, ir sanācis kā Latvijas sankcijas pašiem pret savas valsts vēsturniekiem. Līdzīgā garā Kremlis ir šāvis pats savai valstij kājā ar embargo noteikšanu Rietumu pārtikas precēm, nodarot vairāk skādes saviem patērētājiem nekā Rietumu ražotājiem. Saprotams, ka, ja Krievijas varas iestādes nepieļautu komisijas darbu – piemēram, nelaistu Latvijas vēsturniekus Krievijā, tad komisijas darbs nebūtu iespējams. Taču Latvijas puse pasteidzās pirmā – ir vienpusīgi pārtraukusi sadarbību un nemēģina to atsākt.
Latvijas zinātnieki no komisijas darba apturēšanas ir cietuši gan morāli, gan materiāli. Morāli – tāpēc, ka viņu zināšanas nerod pielietojumu tur, kur tās visvairāk noderētu – diskusijās ar Krievijas augsta līmeņa zinātniekiem par principiāli svarīgiem pagājušā gadsimta vēstures jautājumiem. Materiāli – tāpēc, ka, līdz ar komisijas darba pārtraukšanu, viņiem netiek maksāti honorāri par darbu komisijā. Labs finansējums gan ir bijis atvēlēts citai komisijai, kas pēta PSRS periodā Latvijai nodarīto zaudējumu apjomu, taču pamaz jēgas lēst zaudējumus, ja nav konstatēts to cēlonis – okupācijas fakts.
Kā rāda pēdējā laika notikumi, vēsture ir spēcīgs ierocis, ko nekautrējas izmantot Krievijas prezidents un viņa galms – pompozā parāde 9. maijā bija piemērs, kā vēstures notikumus var izmantot varas stiprināšanai, tautas masu saliedēšanai ap mīļoto Vadoni. Kremlis cenšas interpretēt vai jebkuru pagātnes notikumu tā, lai PSRS un pirmsrevolūcijas Krievijas impērija būtu tikai kultūras, gaismas, atbrīvošanas nesēja citām zemēm, bet sagrozīt un noklusēt, kādas ciešanas un posts no Krievijas un PSRS nākušas pār citām valstīm un tautām. Kopā ar agresiju pret Ukrainu un Krimas sagrābšanu agresīva un no faktiem aizvien attālinātāka kļūst arī Kremļa vēstures politika – tā tiek aizvien vairāk pakļauta politisku vajadzību piegrieztnei. Nupat kaimiņvalstī tika aktualizēta Molotova – Ribentropa 1939. gada 23. augustā parakstītā neuzbrukšanas pakta tēma. Tā tika pasniegta tādā mērcē, ka pakts bijis «izcils diplomātijas sasniegums» – veikli vērpjot verbus, var pagriezt vēsturi tā, ka pat kaunpilnā brāļošanās ar nacistisko Vāciju ir attaisnojama un pat slavējama.
Tā dara Krievija, bet Latvijai tāpēc nav jāpamet ledus arēna, kā to nesen paveica krievu hokejisti, nesagaidot Kanādas komandas apbalvošanu. Latvijas un Krievijas vēsturnieku diskusijās beigu svilpe nav noskanējusi. Krievijas varas iestādes ir agresīvas un negrib dzirdēt kaut ko par okupāciju, bet zinātniekiem tā joprojām ir diskusiju vērta tēma. Tiesa gan, uz konstruktīvu sadarbību ar krievu zinātni var cerēt tikai, kamēr tās Krievijas pusi vada akadēmiķis Aleksandrs Čubarjans. Viņš ir unikāls cilvēks, kuru mēdz dēvēt par «mūsdienu Saharovu». Viņš ir zinātnieks, kas uz vēsturi skatās bez ideoloģiski uzspiestiem štampiem un spēj nepakļauties Kremļa ideologu spiedienam. 2006. gadā līdzīga komisija, kas bija veidota no Lietuvas un Krievijas vēsturniekiem, atzina, ka PSRS okupējusi Lietuvu. Tas ir atspoguļots krievu un lietuviešu vēsturnieku kopdarbā, kuru no Krievijas puses vadīja Čubarjans.
Latvijas un Krievijas divvalstu komisijas darbu Latvija pārtrauca nelāgā brīdī – tad, kad komisija jau bija tikusi līdz pašam svarīgākajam un strīdīgākajam – līdz 1939.–1940. gada notikumiem.
Čubarjanam ir jau 85 gadi, un saules mūžu neviens nedzīvo. Tādēļ Latvijas politiķiem vajadzētu padomāt, vai nebūtu jāmēģina komisijas darbu atjaunot? Ar to, ka darbs pārtraukts, devalvējas iepriekšējos gados abu valstu vēsturnieku komisijas veikums, un tas lej ūdeni uz kaimiņvalsts impēristu dzirnavām. Jo tur, kur netiek veikts zinātnisks darbs, paveras iespēja ideoloģizētām manipulācijām un interpretācijām.
