Sorosa censoņi jaunos amatos

Nelāgās sociālekonomiskās situācijas dēļ latvieši turpina meklēt darbu ārzemēs un masveidā izbraukt no valsts. Taču nevar teikt, ka valdība neko nebūtu paveikusi reemigrācijas jomā, – pēdējā laikā divas ministrijas ir pastrādājušas kā darbā iekārtošanas kantori veseliem diviem tautiešiem, kas jau bija devušies svešumā, bet tagad atgriezušies dzimtajā zemē un dabūjuši šeit gluži labus amatus.

Kultūras ministrijā tagad par mediju politikas nodaļas vadītāju strādās kādreizējais Džordža Sorosa finansētās nevalstiskās organizācijas Delna vadītājs Roberts Putnis, kurš savulaik no Latvijas aizbrauca, lai vadītu Parex bankas nodaļu.

Arī Izglītības ministrija (IZM) ir pacentusies nepalikt iepakaļ – no 5. maija par Valsts izglītības satura centra vadītāju sāks strādāt Guntars Catlaks, kurš 12 gadus dzīvoja Briselē, kur strādāja par Pasaules izglītības arodbiedrības Educational International pētniecības koordinatoru. Iepriekš Catlaks ir bijis Sorosa fonda – Latvija valdes priekšsēdētājas Sarmītes Ēlertes vietnieks, vēlāk arī valdes priekšsēdētājs. Viņš ir daudz strādājis izglītības druvā. Catlaks ir viens no grāmatas Sociālās zinības 9. klasei autoriem. Saturiskā ziņā grāmata ir ļoti apjomīga – apcerētas tādas tēmas kā laulību šķiršana, prezervatīvu lietošana un to iegāde, brīvais sekss, aborti, ģimeņu veidi, bērnu seksuālā izmantošana, tiesību vienlīdzība, mediji un īpašnieku ietekme uz mediju saturu, cilvēku spēja ietekmēt politiku, klonēšana, eitanāzija. Sadaļa par homoseksuālismu cita starpā sākas ar norādi: «Pašlaik homoseksuālisms ir akceptēts vairākumā Eiropas valstu, arī Latvijā.» Skolēniem tika stāstīts, ka «ārsti uzskata homoseksualitāti par normālu seksualitātes aspektu». Savukārt, runājot par laulībām, 9. klases audzēkņiem skaidrots, ka «mūsdienās pastāv seksuālā brīvība, tādēļ daudzi cilvēki veido savu kopdzīvi un seksuālās attiecības, oficiāli nestājoties laulībā, t.i., viņi dzīvo civillaulībā jeb konsensuālajā laulībā». Grāmata tās klajā nākšanas laikā pirms četriem gadiem izsauca diskusijas sabiedrībā, bija ļaudis, kas saskatīja tajā homoseksuālisma propagandu. Pēc tam kaislības noplaka, bet grāmata skolēnus un viņu vecākus nemaz pārāk neieinteresēja un par dižpārdokli nekļuva. Lielāka ievērība tolaik bija pirmsskolas vecuma bērneļus izglītojošajām grāmatiņām Diena, kad Kārlis bija Karlīne un Diena, kad Rūta bija Rihards, kas iznāca Labklājības ministrijas paspārnē ar Ziemeļu Ministru padomes atbalstu. Šīs grāmatas gan izsauca pat diezgan vētrainus vecāku protestus.

Izglītības saturu tagad veidos zvērināts, ilggadējs sorosists, un nav grūti paredzēt, kurā virzienā izglītības saturs dosies, – droši vien sagaidāmi tādi Kārļi un Karlīnes bērniem, ka maz neliksies. Tas, ka Catlaks ir ieguvis amatu, ir likumsakarīgi – izglītības ministre Mārīte Seile savulaik ir strādājusi par Sorosa fonda – Latvija projektu vadītāju. Vienbrīd pat bija tā, ka Catlaks bija priekšnieks, bet Seile – apakšniece. Tagad ir otrādi.

Sorosistiem pēdējos gados nav bijusi viegla dzīve – nav vairs kādreizējo milzīgo miljonu, ko aizokeāna onkulis dāsni deva, jo ir nedaudz atslābusi viņa interese par Latviju. Tāpēc aizvien vairāk jāmedī pašiem – ir visādas ziemeļvalstu un Eiropas Savienības organizācijas un fondi, no kuriem var sadabūt līdzekļus. Noder arī valsts budžets un amati, kur nopelnīt dienišķo maizīti. Tāpēc saprotams, ka bijušie Sorosa fonda – Latvija darbinieki paši stumjas amatos un velk aiz rokas cits citu iekšā valsts pārvaldē. 

Tas, ka starptautiskā finanšu blēža multimiljardiera Sorosa ideju adepti ir enerģiski, izglītoti ļaudis, nebūtu nekas slikts. Bet apšaubāma ir tā ideoloģija, kuru viņi cenšas iedzīvināt, un metodes, ar kādām tas tiek darīts. Ne tikai Latvijā, bet daudzās citās valstīs Sorosa fondi uzdod par «Rietumu vērtībām» kosmopolītismu, nicinājumu pret kristīgo morāli, noliedz nacionālas valsts pastāvēšanas jēgu, cenšas panākt literatūras, mākslas, vēstures programmu pārveidi. Cīniņā par ietekmi un varu viņi lieto manipulācijas, propagandu, šantāžu, smadzeņu skalošanu, kurai cenšas pakļaut gan vecus, gan jaunus, sākot pat ar bērnudārza vecumu. Baidīties no sorosistiem nevajag, tomēr sabiedrībai vajadzētu būt modrai – jāraugās, kāds izglītības saturs un kāda mediju politika tagad līdīs ārā no ministrijām, kur nupat darbā pieņemti divi jauni censoņi – Catlaks un Putnis.