Rietumu politiķiem ir sarežģīti formulēt savu pozīciju Krimas un Ukrainas krīzes sakarā. Tā savu apmulsumu un Krievijas nesaprašanu atzina Lielbritānijas parlamenta Augšpalātas pārstāvis lords Kenets Morgans, kurš pagājušajā piektdienā bija ieradies Rīgā.
Ko darīt un kā izturēties pret Krieviju, tā īsti nezina arī vislielākās pasaules lielvaras Amerikas Savienoto Valstu un Eiropas Savienības politiķi.
Tas ir saprotami, jo Rietumu politiķi ir lielā mērā kļuvuši par savu valstu plašsaziņas līdzekļu virspusējās un vājās žurnālistikas nestā sviesta ķīlniekiem. Par Krieviju un tās līderiem ir bijis radīts neadekvāts iespaids. Tagad lēmumu pieņēmēji redz, ka realitāte disonē ar to, kas par Krieviju ir rakstīts un rādīts. Iespējams, arī britu un amerikāņu izlūki jeb spiegi nav bijuši savu uzdevumu augstumos un ir barojuši savu valstu vadītājus ar ilūzijām.
Šajā skarbajā brīdī rietumniekiem vajadzētu vaicāt pēc padoma tādu valstu politikas vērotājiem kā, piemēram, latviešiem, kas agrāk smaka padomju jūgā. Mēs protam runāt krieviski, saprotam krievu jokus un zinām, kā ar dažu krievu valodas priedēkļu un galotņu palīdzību var pateikt mātes valodā «Kāpēc jūs pārāk daudz esat sakrāvuši? Tūdaļ kraujiet to visu ārā!» Šo frāzi krieviski var pateikt tā, ka tajā nebūs neviena cenzēta vārda.
Ar Krimu un Ukrainu arī ir pārāk daudz visa kā sakrauts, taču nāksies to visu izkraut. Vācijas premjerei Angelai Merkelei nesen bija radies iespaids par Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, ka viņš nav īsti adekvāts un dzīvo citā realitātē, kas nav saistīta ar īstenību. Diemžēl jāteic, ka arī ļoti gudrā Merkele kļūdās. Drīzāk viņa pati nesaprot, ar ko ir darīšana.
Tā galvenā rietumnieku kļūda ir domāt, ka Putins un Dmitrijs Medvedevs ir bizantiski tirāni no Holivudas filmām. Un saskaņā ar scenāriju šāda tipa valdnieki ir arī dumji un gļēvi. Tāpēc visam jābeidzas ar happy end, kur labie beigās bučojas. Taču reālā Krievija nav filma. Putins nav nedz muļķis, nedz bailulis, bet vecs čekists ar asu, analītisku prātu un spējām iepriekš paredzēt situāciju. Viņš gan diezin vai paredzēja tik šaušalīgu un asiņainu spēles gaitu kā Kijevas Maidanā, taču viņš nav korumpētais un politiski vārgulīgais Viktors Janukovičs, kurš, kā smejas, esot pārģērbies par vīrieti un tādā veidā aizbēdzis no Ukrainas uz Krieviju.
Vladimirs Putins valda milzīgu valsti, kas aizņem sestdaļu pasaules sauszemes. Viņam savs augstais statuss patīk, un viņš negrasās to par velti atdot. Putins nav absolūts monarhs, bet noteiktu aprindu pārstāvis un lobijs. Šīs aprindas ir militāri rūpnieciskais komplekss un bijušie Valsts drošības komitejas darbinieki. Šī publika nav senili veči, kam birst smiltis, bet ļaudis, kam ir ap 50 gadu – tātad personāži ar vēl visai asu domāšanu. Putins nekādā gadījumā nav kādu oligarhu ieliktenis, kā tas bija ar Janukoviču Kijevā. Oligarhu pavadā Krievijā savulaik steberēja Boriss Jeļcins, un ar viņu tāpēc bija iespējama cita saruna. Tagad tas ir sen garām un ir cita situācija.
Putina sistēmu un varas vertikāli mēdz dēvēt par totalitāru, taču arī tas īsti neatbilst realitātei. Krievijā nav atceltas vēlēšanas un nav aizliegtas partijas, tāpēc Putinam ir svarīgs savs reitings ļaužu acīs un ir politiski konkurenti. Gan savu aizkulišu atbalstītāju militārajām aprindām, gan elektorātam Putins tagad nedrīkst izrādīt nevienu vājuma pazīmi. Ja būs kaut vai viens mīksts izteiciens vai vāja rīcība, Putins uzreiz pazaudēs gan reitingu, gan ietekmīgo aizkulišu atbalstu.
Te ir arī tāda kolīzija, ka patiesībā Putina – Medvedeva tandēmam nav vajadzīga Krima vai dienvidaustrumu Ukraina. Saskaņā ar skaļi nedefinētu doktrīnu Krievijas stratēģiskais mērķis ir atgūt globālas lielvaras statusu. Krievija vēlas, lai no viņas baidās, lai ar viņu rēķinās, lai viņa vismaz tuvējā pierobežā var uzspiest savu gribu, lai tādās jukās kā Sīrijā vai bijušajā Dienvidslāvijā bez Krievijas nekas nevar notikt. Krievu reāli ietekmīgajām aprindām un tāpat arī diezgan plašai publikai joprojām kremt veids, kādā tika atrisināta Kosovas atņemšana Serbijai. Saskaņā ar panslāviskām idejām serbi ir krievu brāļi un Kosova bija serbu zeme, ko ar Rietumu un amerikāņu palīdzību atņēma serbiem un atdeva albāņiem. Lielā mērā tāpēc kā asimetrisks pretsitiens bija vēlākie agresīvie notikumi Gruzijā. Tajā pašā laikā diezin vai krievu valdoņi karsti alkst pēc Krimas. Viņi neparko negrib atdot savas militārās bāzes Krimā, kur sakoncentrēts milzums zemūdeņu un kuģu, kas Krievijai ir stratēģiski svarīgi, jo ar šīm bāzēm ir ietekme un kontrole Melnajā jūrā. Bet pārējā Krima nebūtu tik būtiska. Taču tagad ir sanācis tā, ka Krimas vietējie oligarhēni un arī pussalas sabiedrība vaid un kauc, lai Krievija ņem Krimu savā klēpī. Krimas referendums krievu valdītājiem ir kā karsts kumoss, kuru nevar ne izspļaut, ne norīt. Putinu atbalstošā spalgā šovinistiskā propaganda ir aizskrējusi Putinam pa priekšu un rada vilkmi, pret kuru Putinam ir grūti pretoties. Viņš tagad nevar atļauties «pamest tautiešus nelaimē», viņam visādi jāizrāda, ka viņš rūpējas par krievu tiesībām Ukrainā. Saskaņā ar krievu plašsaziņas līdzekļu jau stabili iedēto doktrīnu ukraiņu un krievu tautas ir viena tauta, kas pārpratuma dēļ dzīvo divās dažādās valstīs, Kijevas Maidanu ir apmaksājusi Amerika, Krima ir vienmēr bijusi Krievija, kuru stulbais Ņikita Hruščovs savulaik voluntāri atdeva Ukrainai. Krima emocionāli krieviem saistās arī ar vēsturi, kurā ar krievu asinīm tā tika atņemta tatāriem un turkiem, pēc tam varonīgi aizstāvēta pret vāciešiem Lielajā Tēvijas karā. Tagad Kijevas Maidanā virsroku ir guvuši fašisti un benderovieši, kuri alkst nodarīt ko ļaunu krievvalodīgajiem Krimas un Ukrainas dienvidaustrumu iedzīvotājiem.
Lai tā labi pabarotu šo izjūtu, ir pacentušies arī jaunie Kijevas valdītāji, kas kā vienu no pirmajiem lēmumiem pieņēma krievu valodas statusa pazemināšanu līdz nekādam. Krievvalodīgajos apgabalos to saprata kā krievu valodas aizliegšanu. Lai vēl vairāk iedzītu savu valsti strupceļā, Ukrainas varasiestādes faktiski pasludināja visus krievvalodīgo apgabalu vīriešus ārpus likuma, izsludinot vispārēju mobilizāciju. Skaidrs, ka šajos apgabalos dzīvojošie negrasās iet uz kara komisariātiem un pieteikties Ukrainas armijā, bet šai pavēlei uzspļauj. Šīs ir divas briesmīgas kļūdas, ko ir pieļāvusi jaunā postjanukoviča vara, un nevar saprast, kas uz to ir samācījis. Ar tādiem gājieniem iespējama vienīgi vēl lielāka emociju sakāpināšana un naida eskalācija.
Tikmēr reālajā, ne mītiskajā Krimā ir paredzams milzīgs ekonomisks sabrukums, kurā Krievijai tagad būs jāpumpē iekšā miljardi, lai ļaudis neapmirtu badā. Skaidrs, ka referendums Krimā pateiks, ka grib pievienoties Krievijai, kas arī ir Krievijai sarežģīti. Skaidrs, ka referenduma rezultāti pasaulē tiks apšaubīti un neatzīti. Krimu Krievija nevarēs ne tā īsti pievienot, ne arī no tās atteikties. Krimu gaida ilgstoša tiraspolizācija – pelēka, nabadzīga teritorija, kur nekas labs nenotiek. Tas ir bēdīgi, jo Krimai varēja būt arī laimīga nākotne – subtropu klimats pussalas dienvidos, silta jūra, mandeļu un lauru krūmu smarža, kas pievilina tūristus. Dabiski, ka nestabila Krima tūristiem vairs nebūs interesanta.
Krieviju Krimas lietā neatbalstīs un nesapratīs arī lielās draudzenes Ķīna un Indija, kurām Krimas precedents būs zīme, ka iespējams veiksmīgs separātisms. Separātisms Ķīnai un Indijai nozīmē nāvi, jo šīs valstis sabruks, ja pieļaus ko līdzīgu pie sevis.
Putinam citu valstu reakcijas, protams, nebūs patīkamas, jo būs arī visādas sankcijas no rietumvalstu puses – ārzemnieki neatbrauks uz G-8 tikšanos, kas bija paredzēta Sočos, būs ierobežots krievu bizness, pārtrauktas sarunas par bezvīzu režīmu un tādā garā. Taču ar šādām metodēm rietumvalstīm Krievijā nekas neizdosies, jo nevis ārpuse, bet tikai aizmugure un apakša var Putinu biedēt.
Tiem, kas prot spēlēt pokeru, ir zināms tāds termins kā piesiešanās bankai. Spēlētājs ir ielicis bankā jau tik daudz žetonu, ka vairs nevar nomest kārtis un neturpināt spēli, lai gan izredzes vairs jau nav nekādas labās. Tā arī Putins ir piesējies bankai un nevar atkāpties. Lai arī kārtis, kas viņam ir rokās, nav vislabākās, nākamajā spēles pagriezienā viņš liks uz visu banku. Jo jūtas iedzīts stūrī. Stūrī iedzīts Putins var būt ļoti agresīvs.
Amerikāņiem un ES politiķiem jārēķinās ar šo krievu dvēseles stāvokli. Situācija ir ļoti nopietna – stipri līdzīga tai, kāda bija 1961. gadā tā sauktās Kubas krīzes laikā. Visām pusēm vienīgais saprātīgais veids, kā to atrisināt, ir runāt, runāt un vēlreiz runāt, meklēt tiltus, kas vēl nav nodedzināti, tādus atkāpšanās ceļus, kas savu valstu tautu acīs neizskatās kā vārgulība. Nekāda labā runāšana tur nevar sanākt, taču slikta runāšana tomēr ir labāka par labu karu.