Komercbankas finansē veiksmes stāstu

 

Pārfrāzējot Eduarda Veidenbauma dzejoli, Finanšu ministrijas šī brīža stratēģiju varētu raksturot ar vārdiem «tik pacieties, nākotnē labāki būs».

Neatkarīgās 2. augusta numurā finanšu ministrs Andris Vilks apsolīja, ka jau 2015. gadā ministriju vajadzībām papildus sadalīs 127 miljonus latu, bet 2016. gadā 336 miljonus latu. Latvijas ekonomikas izaugsme nākamos 2 gadus kā raķete trauksies debesīs. DNB bankas ekonomikas komentētājs Pēteris Strautiņš izteicās vēl optimistiskāk: «Manuprāt, valdība savās prognozēs ir pārlieku piesardzīga un budžeta situācija būs pat vēl cerīgāka.»

Uz ko balstās eiforistiskais optimisms, kas pārņēmis finanšu ministru un banku analītiķus? Uz vienu šī gada ekonomikas un patēriņa pieauguma faktoru savā publiskajā paziņojumā 2013.gada 11. jūlijā vērsa uzmanību Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, kurš norādīja, ka pāreja uz eiro nozīmē arī to, ka daļa Latvijas iedzīvotāju savus skaidras naudas uzkrājumus izvēlēsies nevis mainīt, bet iztērēt.

Tomēr galvenais izaugsmes faktors nav krājkasīšu latiņu tērēšana. Latvijā izaugsme balstās uz Latvijas komercbanku kreditēšanas apjomu pieaugumu Latvijas uzņēmumiem un iedzīvotājiem. Ja atveram Latvijas Bankas statistiku, tad varam redzēt, ka Latvijas rezidentiem izsniegto kredītu atlikums

2013. gada aprīļa beigās bija 9,77 miljardi latu. bet jau 2013. gada jūnija beigās rezidentiem izsniegto kredītu atlikums bija 10,44 miljardi latu. Divu mēnešu laikā Latvijas ekonomikas un patēriņa segmentā kredītu veidā papildus ieplūda 770 miljoni latu – vairāk nekā miljards eiro. Ņemot vērā to, ka iekšzemes kopprodukts faktiskajās cenās 2012. gadā bija 15,5 miljardi latu, kreditēšanas palielināšana par 770 miljoniem latu tajā gadījumā, ja visa šī nauda uzreiz nonāktu patēriņā segmentā un tai pat nebūtu t.s. kumulatīvā efekta, palielinātu IKP par 5%. Tieši tas arī nodrošina šī gada izrāvienu! Tas ļauj kompensēt Liepājas metalurga apturēšanas radītos IKP zaudējumus un ļauj demonstrēt Eiropai un pasaulei, ka Latvija ir un paliek veiksmes stāsts. Taču Latvijas 2013. gada izaugsmi nodrošina kredītu (kuri būs jāatmaksā vairākus gadus) iztērēšana šajā gadā. Tikai šāda nākotnes ienākumu patērēšana nav ilgtspējīga.

Latvijas izaugsme 2014., 2015. un 2016. gadā būs atkarīga no tā, vai Latvijas komercbankas spēs katru gadu palielināt Latvijas rezidentiem izsniegtos kredītus pieaugošā tendencē – vairākus miljardus nu jau eiro katru gadu. Ja nespēs, tad izaugsmi nomainīs kārtējais atkritiens. Telpa izaugsmei vēl ir, jo

2008. gada ceturtajā ceturksnī – ekonomikas burbuļa ziedu laikos – kopējais kredītu atlikums Latvijas finanšu institūcijās pārsniedza 17,9 miljardus latu. 2013. gada izaugsme ir kārtējais burbulis, bet valdības solījumi sāk uzkrītoši atgādināt valdības dialogu ar sabiedrību 2007. un 2008. gadā.

2008. gada 15. jūlijā finanšu ministrs Atis Slakteris ieplānoto 2009. gada valsts budžeta projektu (kurš 2008. gada decembrī tika nomainīts, lai novērstu valsts bankrotu) nosauca par attīstības budžetu. 2008. gada oktobrī tā laika izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe kopīgi ar Ministru prezidentu Ivaru Godmani apsolīja palielināt skolotāju atalgojumu 2009. gadā par 70 latiem, bet 2010. gadā vēl par 80 latiem. Vēl vairāk – 2008. gadā Godmaņa galvenais uzdevums bija panākt vienošanos ar arodbiedrībām un darba devējiem, lai iepriekš plānotos algu palielinājuma grafikus īstenotu tikai no 2010. gada (Latvijas Avīze, 2008. gada 31. maijs).Kas notika pēc tam? Visi solījumi tika atcelti, sekoja gan valsts sektorā nodarbināto masveida atlaišana, gan algu mazinājumi.

Morāle ir vienkārša. Vienīgais, ko Latvijas politiskā elite iemācījusies no 2008. gada krīzes, ir ļoti efektīgi aizbāzt mutes jebkuriem naudas lūdzējiem, solot viņu problēmas risināt aiznākamā vai aizaiznākamā gada valsts budžetā. Šis laiks būs jau pēc vēlēšanām, un iespējams, ka par šo solījumu izpildi atbildēs citi, bet tikpat labi globālie procesi būs izmainījuši eirozonu tik radikāli, ka problēmas un apstākļi būs jau pavisam citi.