Veikaliņš, kurs nepaguva izslēgt radio pēc ziņu beigām, saņēma tikpat lielu naudas sodu, kā cilvēks, kurš, apdraudot citus satiksmes dalībniekus, 17 reižu pusgada laikā nokļuva fotoradara sodīto sarakstā.
Sodu neatbilstība sabiedrības apdraudējumam par labu vienas biznesa nozares producentiem un autoriem ir pārkāpusi pat Saeimas deputātu biezādainības slieksni. Pat Saeima ir pamanījusi, ka kaut kas nav kārtībā pašreizējā autortiesību likumā un tā interpretācijā.
Daļa politiķu un arī vienkāršo ļaužu pauž patiesu izbrīnu, kāpēc tik pēkšņi populārās mūzikas nozare ir metusies cīņā par ienākumiem tik agresīvā formā. Atbilde ir ļoti vienkārša! Tāpēc, ka šīs nozares tradicionālā biznesa platforma piedzīvo pilnīgu krahu gan globālā, gan Latvijas mērogā. Lai to saprastu, atliek atvērt CSP mājas lapu un aplūkot sadaļu, kas saucas audio un video ierakstu mazumtirdzniecība. Pēc CSP datiem ir redzams, ka nozares ziedu laiki ir tālā pagātnē, bet ienākumi sarūk katastrofāli. Kā redzams attēlā, 2012. gada pirmajā ceturksnī audio un video ierakstu mazumtirdzniecības pārdošanas apjomi faktiskās cenās bija tikai 26 procenti no 2005. gada līmeņa. 2007. gada decembrī audio un video ierakstu mazumtirdzniecības ienākumi bija 1,2 miljoni latu viena mēneša laikā, bet šogad aprīlī ieņēmumi no audio un video ierakstu pārdošanas bija tikai 44 tūkstoši latu. Tas ir krahs! Pilnīgs krahs! Tāpēc arī jāmeklē Satversmes tiesa, lai mēģinātu piedzīt šīs nozares starpnieku labā nodevu no katra pārdota flaša (zibatmiņas), un ar Saeimas atbalstu jānorīko policisti iekasēt nodevas no ikviena, kas klausās radio ārpus deklarētās dzīvesvietas. Biznesa modelis ir nosprādzis. Tāpēc agresīvi un ar visām iespējamajām metodēm ir jāizsit visas iespējamās privilēģijas. Te gan ir jāpiebilst, ka biznesa platformas krīze skar ne tikai šo nozari. Mūzikas un producentu biznesā tā tikai izpaužas skaudrāk.
Problēmas ar tradicionālo biznesa platformu ir drukātajai presei, radio un TV. Tikai šīm nozarēm nebija tik visspēcīga un attiecībā uz Saeimu un policiju tik ietekmīga lobija, kāds Latvijā ir AKKA/LAA un Producentu apvienībai.
Tikai melo tie, kas visas mūzikas biznesa problēmas skaidro ar pirātiskām lejuplādēm. Tas nav pat galvenais cēlonis. Populārā mūzika ir daļa no tās sfēras, ko angliski sauc par entertainment – izklaides industriju. Populārā mūzika guva savus lielākos panākumus īsi pirms sociālo tīklu uzplaukuma. Kamēr cilvēki netērēja laiku, sēžot draugos vai tviterī, tie mūzikai veltīja daudz vairāk sava brīvā laika. Izklaides industrijā vislielākā konkurence ir par patērētāja laiku, un mūzika zaudēja šajā konkurencē, kļūstot no dominējošā par vienu no daudziem izklaides veidiem.
Lasītājs, kurš, pārnācis mājās pēc darba, paņems rokās Neatkarīgo un veltīs šīm laikrakstam pusstundu, šajā laikā neskatīsies televīziju, neklausīsies mūziku, nesērfos internetā un neveltīs laiku sociālajiem tīkliem. Šajā pusstundā lasītājs nevarēs lasīt grāmatas un šķirstīt citas avīzes vai žurnālus. Laikā, kad tu lasi avīzi, nav iespējams spēlēt datorspēles, apmeklēt teātri, kino, koncertu vai Rīgas Dinamo hokeja spēli utt.
Kāds cits šajā laikā varēja darīt kaut ko citu. Ja kāds šīs pusstundas laikā skatītos kādu DVD filmu, tad viņš šo pusstundu nevarētu veltīt komunikācijai sociālajos tīklos utt.
Viens no pirmajiem, kas pievērsa uzmanību šim fenomenam, bija Nobela prēmijas laureāts ekonomikā (1992) Gerijs Bekers. Kā savulaik rakstīja Bekers, neattīstītas ekonomikas ir jutīgas pret to, ko strādājošie dara savā darba laikā, bet attīstītas ekonomikas ir pat vairāk jutīgas pret to, kā tiek sadalīts un cik efektīvi tiek izmantots laiks ārpus darba.
Cik vispār man paliek laika izklaidei vai informācijas nesēju saturam parastas darbadienas ritmā?
Manā parastā darba dienā 8 stundas aizņem darba laiks, 2 stundas ir jāierēķina ceļam uz un no darba, 2 stundas – mājsaimniecības darbiem un pirkumiem,
2 stundas jāierēķina maltītēm un komunikācijai ģimenē.
Kas paliek pāri?
Divas stundas!
Uz šīm divām stundām pretendē visi, kas strādā izklaides un informācijas nozarēs, televīzija, mūzika, kino un grāmatas, žurnāli, ziņu portāli, sociālie tīkli un ārpus darba sarakste utt.
Galvenā konkurences cīņa ir par laiku, tāpēc ikvienam, kas darbojas šajā nozarē, nevajag ticēt stāstiem, ka dažāda satura informācijas nesēji nav konkurenti, ka, tiem savstarpēji apmainoties ar reklāmām, iegūs abi. Manuprāt, tas ir liels malds. Visbiežāk šī ir nepopulāra informācijas nesēja metode, kā vairot savu popularitāti, uzrāpjoties uz daudz populārāka vai ietekmīgāka informācijas nesēja muguras un nemaksājot par to parasto reklāmas cenu.
Populārās mūzikas nozarei ir ne tik vien biznesa platformas krīze, bet arī šī joma ir zaudējusi konkurencē par laiku. Tāpēc šī nozare cenšas saglābt kaut kādus ienākumus agresīvi un ar visām iespējamajām metodēm, izsitot tādas privilēģijas, kuras tai kādreiz varbūt pat pienācās, bet tagad noteikti vairs nepienākas un nākotnē arī nepienāksies. Pašlaik ir brīdis, lai izbeigtu senās pārmērības un pārtrauktu dažu ietekmīgu lobiju diktātu autortiesību likumdošanā. Klausītājiem ir vajadzīgi mūziķi, un mūziķiem ir vajadzīgi klausītāji. Ne vieniem, nedz otriem nav vajadzīgi alkatīgi starpnieki, kas bezdievīgi ekspluatē mūziķus un uzliek noliedzošas cenas un tarifus klausītājiem. Saeimai ir unikāla iespēja sakārtot autortiesību likuma normas atbilstoši sabiedrības un autoru, nevis dažu starpnieku interesēm.