Rīgā, LU Mazajā aulā, 11. maijā, pēc Latvijas Universitātes Žana Monē Izcilības centra uzaicinājuma, ar vieslekciju uzstājās Vašingtonas Pītera Dž. Pītersona Starptautiskās ekonomikas institūta vecākais pētnieks Anderss Oslunds. Vieslekcijas tēma bija Krievijas modernizācija.
Krievija krustcelēs
Amerikāņu pētnieks uzskata, ka Krievija atrodas krustcelēs un Krievijas lomu nākotnes pasaule noteiks tas, vai Krievijai izdosies transformēt savu ekonomiku un sabiedrību un pārkārtot ekonomiku, lai no naftas eksporta atkarības pārietu uz modernu izaugsmi un attīstību. «Krievija ir pārāk atvērta, pārāk bagāta un pārāk izglītota, lai tajā ilgstoši būtu autoritārs režīms,» uzskata Anderss Oslunds.
«Ja runājam par Krievijas bagātību, tad Krievijas valūtas rezerves, aptuveni 500 miljardi dolāru, ir trešajā vietā pasaulē aiz Ķīnas un Japānas,» skaidro pētnieks. Krievija makroekonomiski izskatās lieliski – šogad inflācija ir 4% lielumā, bet bezdarbs 6% robežās.
Anderss Oslunds: «Ja eirozonā kopējā finanšu situācija būtu tāda kā Krievijas valsts budžetā pašlaik, tad eirozonai nebūtu nekādu problēmu.» Krievijā jau tagad ārvalstu tiešo investīciju lielums uz vienu iedzīvotāju ir daudzkārt lielāks nekā Ķīnā.
Kā uzskata A. Oslunds, tad Krievijas lielākā problēma ir eksporta un valsts budžeta ienākumu atkarība no energoresursu ieguves apjoma un to cenām. 2008. gadā 65% no eksporta veidoja energoresursi – pamatā nafta un gāze. Šo resursu īpatsvars valsts budžeta ienākumus pārsniedz par 50%. Taču Krievijas naftas ieguve nepalielinās, bet gāzes ieguve neuzrāda stabilu pieauguma tendenci. A. Oslunds uzskata, ka, ja Krievija turpinās izmantot kā galveno īpašuma formu valsts kapitālismu, tad tas spēs nodrošināt 4–5% pieaugumu. Savukārt, ja Krievija liberalizēs savu ekonomiku, tad tas dos Krievijai 6–7% pieaugumu ik gadu.
A. Oslunds uzskata, ka ir vērojami vairāki Putini. Viens Putins bija līdz 2003. gadam, kamēr turpinājās ekonomikas liberalizācijas reformas. Pavisam cits pavērsiens bija Putina otrajā termiņā, kad tika sākts liels atbalsts valsts korporācijām. Savukārt tagad, trešajā reizē, «Putins būs tik slikts, cik apstākļi viņam ļaus», jo pašlaik esot vērojams liels sabiedrības spiediens veikt reformas.
Lielākās problēmas
Krievijas lielākās problēmas ir korupcija, valsts korporācijas un vāja likumdošanas bāze.
A. Oslunds uzskata, ka valsts banku dominēšana finanšu sektorā vājina mazā un vidējā biznesa attīstību, jo tie nesaņēma pietiekami daudz kredītu.
Korupcijas rezultāta izpausme esot Krievijas nespēja atjaunot autoceļus. A. Oslunds klātesošos informēja, ka otkata (kukuļa) procents ceļu būvē ir 50% un tas padara neiespējamu normālu ceļu atjaunošanu. Uz manu jautājumu, ja valsts nespēja atjaunot ceļu klājumu, un tas ir noteicošais korupcijas indikators, tad Latvija ir vairāk korumpēta nekā Krievija, A. Oslunds ilgstoši skaidroja, ka attiecībā uz ES dalībvalstīm šādu indikatoru nevarot piemērot, jo, lai gan Latvijā ceļi arī pilnībā netiek atjaunoti, tas liecinot nevis par korupcijas lielumu, bet gan par demokrātijas un Eiropas vērtību uzplaukumu.
Kas tad nodrošinās Krievijas uzplaukumu? A. Oslunda atbilde ir viennozīmīga – cilvēciskais kapitāls.
ASV tikai 36% jauniešu saņem augstskolas diplomu, jo Amerikā tā ir pārāk dārga. Savukārt Krievijā darbaspēka kvalitāte ir daudz augstāka, jo divas trešdaļas jauniešu tiek pie augstskolas diploma. Cilvēciskais kapitāls ir galvenā Krievijas vērtība un būs tās modernizācijas spēks.
Putinam ir unikāla iespēja pārslēgt Krievijas izaugsmi no naftas atkarības uz humāno kapitālu.
Modernizācijas paradigma jau ir kļuvusi par publisku debašu sastāvdaļu. Kā pierādījumus par Krievijas cilvēciskā kapitāla potenciālu A. Oslunds minēja to, ka interneta sfērā Krievija spēj konkurēt ar globālajiem gigantiem. Amazon nespēja ienākt Krievijas tirgū. Google nav spējis atspiest Krievijas vietējo meklēšanas rīku Jandeks utt. Krievija ir guvusi atzīstamus panākumus mobilo sakaru un IT nozarē. Krievijai ir ļoti augsts patēriņa preču eksporta potenciāls, jo pagaidām Krievijas ražošana ir koncentrāta tikai uz vietējo tirgu.
A. Oslunda secinājums: «Krievija ir pārāk bagāta, plurālistiska un izglītota, lai turpinātu būt autoritāra un korumpēta.» A. Oslunds uzskata, ka Krievijas izaugsmes vājā vieta naftas cenu līmenis, ja tās kāps vai arī būs ilgstoši augstā līmenī, tad īslaicīgas pārticības uzturēšanai valsts varai nebūs vajadzīgas reformas. A. Oslunds pat ir izstrādājis teoriju, ka naftas un gāzes cenu kritums samazinās korupcijas lielumu Krievijā. Atbilstoši A. Oslunda paustajam Gazprom peļņa ir milzīga, bet liela daļa no ienākumiem ieplūst korupcijas shēmās. Ja naftas cenas kritīsies, tad, lai noturētu peļņu kaut kādā līmenī, būs jāpārtrauc zagt, tāpēc naftas cenu kritums pozitīvi ietekmēs Krievijas korupcijas līmeni.
Uz klātesošo iebildumu, ka Krievijas izaugsmei lielāku stimulu dotu naftas pārstrāde, lai eksportētu nevis naftu, bet gan naftas produktus ar daudz lielāku pievienoto vērtību, A. Oslunds atbildēja: «Naftas pārstrāde nenovērš korupciju. Naftas pārstrāde dos lielākus ienākumus, bet nenovērsīs Krievijas problēmas.»
Viņš pauda uzskatu, ka pavalstnieki ir daudz neiecietīgāki pret valsts izšķērdību gadījumos, kad valsts budžeta galveno ienākumu daļu veido pilsoņu tiešie nodokļi. Tā kā Krievijas iedzīvotāji nejūt, ka nafta piederētu viņiem, tad krievi īpaši nepārdzīvo par to, kā tiek tērēti valsts ienākumi no naftas eksporta.
Lekcijas laikā izteicu iebildumu par to, ka kvantitatīvie skaitļi par Krievijas cilvēciskā kapitāla iespējam un izglītības līmeni novērš uzmanību no tā, kāda ir kvalitāte šiem rādītājiem. ASV pēc izglītības līmeņa ir apsteigta, jo Krievijas privātās augstskolas štancē zema līmeņa diplomus pamatā humanitārajās specialitātēs – psihologus, ekonomistus, juristus, sabiedrisko attiecību speciālistus utt. Kā miljoni ļaužu ar štancētiem administratoru un menedžeru diplomiem veiks Krievijas tehnoloģisko modernizāciju?
A. Oslunda atbilde bija: «Jā, protams, ka ir jāņem vērā ne tikai kvantitatīvie, bet arī kvalitatīvie rādītāji, un Krievija ir sākusi nopietni pievērsties tam, lai tiktu uzlabota izglītības sistēma. Tiek ieviestas centralizēto eksāmenu prasības utt., lai ar kvalitātes prasībām tiktu apturēta neatbilstošu diplomu izsniegšana.»
Attīstības virzieni
Veiksim nelielu kopsavilkumu par to, kādus padomus sniedz A. Oslunds par Krievijas attīstības virzieniem. Krievija no 4% izaugsmes var pāriet uz 7–8% izaugsmi tikai tad, ja tā pārdos valsts korporācijas privātiem investoriem. Krievijai jāatsakās no naftas atkarības. Lai modernizētos. Krievijas lielākā bagātība ir izglītoto cilvēku kapitāls – liels augstskolu beidzēju skaits. Tieši tas nodrošinās valsts modernizāciju un pāreju no naftas piegādātāja par vadošu pasaules ekonomikas lielvaru.
Ja notiks brīnums un Putins gluži kā deviņdesmito gadu valstsvīri Krievijā, Ukrainā un Kirgizstānā pieņems A. Oslundu par galveno padomnieku un sāks metodiski īstenot A. Oslunda plānu, tad uz dažiem gadiem Krievija patiešām uzrādīs lielāku pieaugama tempu, bet jau vidējā termiņā A. Oslunda ieteikumu sekas būs totāla Krievijas krīze, revolucionāra situācija un, iespējams, valsts sabrukums.
Vispirms par tēzi, ka liberalizācija palīdz uzturēt augstāku kopprodukta pieaugumu. Lielāki pieauguma tempi, ja tiks liberalizēts banku sektors, būs vērojami tikai tik ilgi, kamēr kredītu badā dzīvojošie uzņēmumi un privātpersonas strauji audzēs savu saistību apjomu. Kamēr augs kredītu masa, tikmēr kredītu radītie tēriņi radīs ekonomiskās izaugsmes iespaidu. Tikai šādi tiks patērēti kredītā paņemtie nākotnes ienākumi. Tieši tā notika Latvijas izaugsmes treknajos gados. Izaugsme beigsies brīdī, kad vairāk nebūs ko ieķīlāt bankās. Tad iestāsies ekonomisks krahs. Visaugstākie izaugsmes tempi ir raksturīgi tam laikam, kad valstīs norisinās plānveida ekonomikas attīstības fāze. Tā notika Ķīnā, Dienvidkorejā u. c. Zināma jēga no valsts pārvaldes pārcelt lielos uzņēmumus uz privāto sektoru būtu gadījumos, ja šādi varētu palielināt investīciju apjomu. Taču, pazīstot Krievijas jauno kapitālistu tikumus, par to ir lielas šaubas. Krievijas lielo korporāciju pārdošana, iespējams, jau esošo investīciju plūsmu no Krievijas novirzīs uz Angliju, iegādājoties futbola līgas klubus citu pēc cita.
Krievijas valsts korporācijas tieši to nedrīkst atļauties – pirkt Anglijas premjerlīgas klubus! Krievijas valsts korporācijas ir spiestas piekopt sociāli atbildīgu nodarbinātības politiku. Privātie īpašnieki – jaunie abramoviči –, lai iegūtu pietiekami daudz līdzekļu, piemēram, Manchester United futbola kluba pirkumam, būs spiesti racionalizēt ražošanu, atlaižot miljoniem strādājošo, jo tā var uzlabot rentabilitāti. Ar laiku no valsts korporācijām atlaistie sāks veidot jaunu neapmierināto protestētāju rindas.
Tēze – Krievijai atteikties no naftas ienākumiem – nozīmē to, ka Krievijai nebūs līdzekļu valsts pamatfunkciju nodrošināšanai. Gadījumā, ja Krievija atteiksies no naftas ienākumiem, pirms tiks radīta jauna nodokļu ienākumu bāze, efekts būs tieši tāds pats, kādu PSRS 1986. gadā – Gorbačova laikā – izraisīja reforma, samazinot alkoholisko dzērienu ražošanu un tirdzniecību. Šāds solis nokāva svarīgu PSRS valsts budžeta ienākumu avotu, samazināja preču masu pret naudas daudzumu un finālā noveda pie hiperinflācijas un PSRS sabrukuma. Krievijas atteikšanās no naftas ienākumiem, nododot tos privātam sektoram, izraisīs līdzīgas sekas.
Savukārt milzīgās augstskolu absolventu masas bez saistības ar Krievijas reālās ekonomikas vajadzībām ir nevis šis valsts spēks, bet gan nestabilitāti izraisošs faktors. Tas ir spēkā augošs detonators nemieriem nākotnē. Krievijas izglītības sistēma ir atrauta no reālās ekonomikas, tā producē humanitāru augstskolu diplomu pārprodukciju. Gan jaunieši, gan ģimenes iztērē līdzekļus, lai jaunieši tiktu pie psihologa, ekonomista, PR speciālista vai biznesa administratora diploma. Tiek veidotas cerības un ambīcijas par darbu virs zilo apkaklīšu vai tirdzniecības sfēras līmeņa.
Tikai tik lielām humanitāro diplomu saņēmēju masām nav adekvāta darba. Arvien vairāk ģimeņu un jauniešu piedzīvo vilšanos, kad cerības ar augstskolas diplomu ātri iekļūt vidusšķirā netiek īstenotas un, iespējams, nekad nepiepildīsies.
Latvijā jau ir noticis un notiek tas pats. Tikai pie mums neapmierinātie augstskolu absolventi savu fiasko var noslēpt, strādājot Īrijā. Krievijā tik efektīva neapmierināto novadīšanas vārstuļa nav un, izglītības sistēmai darbojoties tādā pašā ritmā, ar katru gadu pieaugs ar sistēmu neapmierināto skaits, līdz tiks sasniegta kritiskā masā kā Tūnisijā.
Krievijai, lai izkļūtu no strupceļa, tieši tāpat kā Latvijai ir jāmēģina nevis vēl vairāk palielināt augstskolu beidzēju skaitu ar tautsaimniecībai nevajadzīgām specialitātēm, bet transformēt izglītības sistēmu reālā ekonomikas sektora vajadzībām.
A. Oslunds ar skaistām frāzēm ir izklāstījis tik tiešām elegantu Krievijas varenības iznīcināšanas plānu. Atliek cerēt, ka Putins paņems A. Oslundu par padomnieku un realizēs harakiri Krievijas mērogā. Cita starpā, A. Oslunda padomnieka pieredze liecina, ka, tiklīdz A. Oslunds, pārtraucis dot padomus, pamet attiecīgo valsti, jau pēc dažiem gadiem, vai tā būtu Krievija, Ukraina vai Kirgizstāna, attiecīgo valsti piemeklē sociāls vai ekonomisks kolapss.
Krievija tik tiešām ir krustcelēs. Krievijas demogrāfija centrālajos apgabalos demonstrē vēl briesmīgāku iedzīvotāju novecošanu un izmiršanas tendences nekā Latvijā. Krievijai nav kopējas sabiedrību konsolidējošas idejas (mums arī nav). Naftas ienākumu straume ļauj Krievijai uzturēt salīdzinoši labu sociālo nodrošinājumu un augstu militāro potenciālu. Kamēr ir naftas un gāzes ienākumi, var atlikt radikālus pārveidojumus. Taču galvenais – ja nav skaidras ilgtermiņa valsts ekonomiskās un sociālās politikas, tad nav prognozējama pēc desmit gadiem darba tirgum nepieciešamo speciālistu struktūra.
Viens gan ir skaidrs. Rietumu pasaulē sarūk starpniecības un uzpūstais pakalpojumu sektors, izputinot tos, kas vēl joprojām saucas par vidusšķiru. Visticamāk, tieši tādas pašas tendences skars Austrumeiropu, Krieviju un Latviju.
Ja runājam par Latvijas nākotni, tad lielas bažas rada tas, ka, strādājot pie kopējās grāmatas, A. Oslunds varēja iečukstēt V. Dombrovskim tādus pašus padomus, kādus viņš iečukstēja ausīs Krievijas vadībai 1994. gadā, Ukrainas vadībai 1997. gadā un Kirgizstānas valdniekiem 2004. gadā. Ja V. Dombrovskis tagad slepus izpilda A. Oslunda savdabīgos padomus, tad var prognozēt, ka jau 2013.–2015. gadā Latvijā ir gaidāms sociāls un ekonomisks kolapss.
***
Anderss OSLUNDS
• specializējies Austrumeiropas valstu, īpaši Krievijas un Ukrainas, ekonomikas jautājumos,
• 1991.–1994. gadā bijis Krievijas valdības padomnieks ekonomikas jautājumos,
• 1994.–1997. gadā darbojās kā Ukrainas valdības padomnieks,
• 1998.–2004. gadā bija Kirgizstānas prezidenta padomnieks,
• Latvijā A. Oslunds kļuva īpaši pazīstams, kad 2011. gadā kopā ar Ministru prezidentu Valdi Dombrovski uzrakstīja grāmatu Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi?