Noteiktos laika brīžos pasaules lielvaras vienojas par principiem, kā būtu jārisina domstarpības. Pēc tam šādas vienošanās paliek spēkā neatkarīgi no pārmaiņām.
Mūsdienu ANO pārvaldes struktūra atbilst globālajam spēku sadalījumam 1945. gadā - brīdī, kad noslēdzās Otrais pasaules karš. Taču laika gaitā vienu valstu ietekme un nozīme pieauga, bet citu valstu nozīme samazinājās. Ar laiku neatbilstība starp savulaik pieņemto spēku sadalījumu un šodienas realitāti var palikt arvien lielāka. Viens no lielajiem globālajiem izaicinājumiem ir jautājums par to, cik ilgi ASV turpinās tērēt savus resursus, lai pildītu galvenā globālā varas centra funkcijas un pienākumus.
Ir starptautiskas organizācijas, kuras maina pagātnē iekonservēto varas sadalījuma struktūru. Pirms desmit gadiem ASV svars SVF (Starptautiskā valūtas fonda) lēmumos (balsu skaits) pārsniedza 17%, savukārt Ķīnas ietekme balsojumos bija nepilnus trīs procentus liela. 2010. gadā sākās SVF pārvaldes reforma. Pašlaik Ķīnas balsu skaits SVF lēmumos jau pasniedz 6%. Ķīna ieguva vairāk balsu, jo Francijas, Lielbritānijas un Saūda Arābijas svars tika samazināts atbilstoši šodienas realitātei. SVF jau ņem vērā Ķīnas pieaugošo nozīmi un ietekmi.
Viens no satraukuma cēloņiem pēc Donalda Trampa ievēlēšanas par ASV prezidentu ir Trampa solījums ASV resursus pārvirzīt no ārpolitikas uz iekšpolitiku.
Resursus ASV ekonomikas attīstībai un infrastruktūras modernizācijai var iegūt, atsakoties no ASV interesēm mazāk svarīgiem globāliem uzdevumiem un pienākumiem.
Pašlaik ASV ir noteicošā pasaules militārā lielvara, kuras bruņotie spēki ir izvietoti visā pasaulē, lai garantētu ASV intereses un ASV sabiedroto drošību. ASV bruņotie spēki izmantoti, lai nepieļautu ASV nedraudzīgu Tuvo Austrumu režīmu militārā potenciāla pieaugumu. ASV klātbūtne atturēja un attur no agresīvas rīcības gan ekstrēmas grupas, gan avantūristiski noskaņotas valdības. Taču šādas funkcijas un pienākumi nozīmē, ka citu (ASV partneru) stratēģiskās intereses atbalstītas uz ASV atpalicības rēķina. Turklāt ASV militārā klātbūtne pārāk daudzās vietās pasaulē noskaņo pret ASV dažādas etniskās un reliģiskās grupas, paaugstinot ASV un tās pilsoņu apdraudējumu.
Ļoti iespējams, ka ar aicinājumu ASV sabiedrotajiem palielināt to ieguldījumu kopējā drošībā ir domāts nevis aicinājums caur lielākiem militārajiem iepirkumiem apgūt (vai izzagt, atkarībā no valsts) lielāku naudas summu, bet tas ir aicinājums ASV sabiedrotajiem ASV vietā uzņemties atbildību par konkrētām ģeogrāfiskām teritorijām, kurās vienīgās globālās lielvaras funkcijas pašlaik pilda ASV bruņotie spēki.
Ja tieši šāda ir iecere, tad var tikt izvirzīts jautājums, kuras valstis ASV vietā varētu pildīt uzraudzības funkcijas teritorijās, kuras nav ASV un ES svarīgāko stratēģisko interešu lokā. Šādas pretenzijas izsaka gan Ķīna, gan Krievija un ne tikai.
Pāreja no viena varas centra uz vairākiem varas centriem nozīmēs noteiktu vienošanos par atbildības (ietekmes jomu) sadali. Vulgarizējot un rupji trivializējot, šādu iespējamo lielvaru (Krievijas, Ķīnas un ASV līderu) vienošanos dēvē par 21. gadsimta Jaltas konferenci.
Ja jaunievēlētais ASV prezidents patiešām ASV iekšpolitiskās intereses izvirzīs kā prioritāras un vienosies par reģionālās atbildības sadalījumu, tad ES ir ļoti vājā pozīcijā. ES ASV vietā nevar uzņemties atbildību par visām ES interesēm svarīgām teritorijām. Nevar vienkārši tāpēc, ka ES militārais potenciāls ir nepietiekams pat drošības garantēšanai Vidusjūras reģionā. Vācija kopš Otrā pasaules kara laikiem ir atteikusies no nozīmīgu militāru spēku uzturēšanas. Nozīmīgs militārs spēks - Lielbritānija - izstājas no ES, bet Francija, kas pēc Lielbritānijas aiziešanas paliks ietekmīgākais ES militārais spēks, ir neziņā par savu politisko nākotni.
