NATO samits kā formāls rituāls
No 8. līdz 9. jūlijam Polijas galvaspilsētā Varšavā norisināsies NATO sabiedroto valstu un valdību valdītāju ikgadējā sanāksme, kuras mērķis ir augstākajā politiskajā līmenī izvērtēt alianses īstenotās politikas aktivitātes un kopīgi izvirzīt jaunus mērķus un iniciatīvas.
Gaidāms, ka NATO samits tikai tehniski apstiprinās 16. jūnijā Briselē NATO valstu aizsardzības ministru sanāksmē panākto vienošanos, ka Baltijas valstīs un Polijā tiks izvietotas četras NATO bataljona līmeņa kaujas grupas. Pa vienai kaujas grupai izvietos katrā no trim Baltijas valstīm, savukārt vēl vienu kaujas grupu izvietos Polijā. Bataljona līmeņa kaujas grupu veidos 500 līdz 1000 karavīru. Savukārt par to, kuru valstu karavīri rotācijas kārtībā nodrošinās NATO bataljonu personālsastāvu, tiks spriests tieši Varšavas samitā.
No tā izriet, ka NATO valstu politiskie līderi sanāks kopā nevis tādēļ, lai apspriestu konceptuālos risinājumus NATO valstu apdraudējuma novēršanai, bet gan lai izspriestu tehnisku risinājumu, kā Baltijas un Polijas bāzēs rotēs kanādiešu, britu un amerikāņu karavīri. Tas arī viss.
Izskatās, ka NATO samits no problēmu diskusijas platformas pārvērsts par formālu rituālu, kurā politiskajiem līderiem ir tikai ceremoniāla loma. NATO valstu politisko līderu vienīgais uzdevums ir ar savu klātbūtni padarīt leģitīmus jau iepriekš sagatavotus un saskaņotus lēmumus.
Tomēr, ja mēs izvirzītu mērķi politiskajiem līderiem apspriest svarīgākās drošības problēmas, tad NATO samita darba kārtībai vajadzētu būt citai. Iespējams, ka ir laiks sākt diskutēt par NATO konceptuālās paradigmas maiņu. NATO konceptuālo paradigmu skar smaga erozija. Kopš NATO izveidošanas ASV ir galvenais NATO militārā bloka drošības garants.
Laikā, kad notika NATO paplašināšanās Austrumeiropas virzienā, jaunas dalībvalstis tika uzņemtas, solot tām militāras aizsardzības garantijas varbūtēja ārēja apdraudējuma gadījumā, bet par šo atbalstu pieprasīts solījums nepieciešamības gadījumā stingri atbalstīt ASV stratēģiskās un ārpolitikas intereses. Pirms kāda Austrumeiropas valsts pievienojās NATO aliansei, tās sabiedrībai tika nemitīgi atgādināti ieguvumi, bet īpaši neuzsvēra, ka samaksa par šiem ieguvumiem būs obligāta dalība ASV nacionālo interešu nodrošināšanā. Tā arī ir. Austrumeiropas valstis ir tās, kas lec uz ambrazūras neatkarīgi no tā, vai ASV ir izdomājušas iebrukt Afganistānā vai Irākā, vai vienkārši vēlas uzspiest Eiropai saviem uzņēmumiem izdevīgu brīvās tirdzniecības līgumu.
Savukārt Zviedrijas iekšpolitiskajās diskusijās par Zviedrijas iespējamo pievienošanos NATO tieši šis ir svarīgākais jautājums. Vai nepieciešamība Zviedrijai atbalstīt galvenā sabiedrotā ASV netaisnīgos, noziedzīgos un vai pat klaji agresīvos karos Tuvajos Austrumos un citos ģeogrāfiskos reģionos atsver ieguvumus no ASV garantētās aizsardzības un drošības.
Īpaši tāpēc, ka mīts, ka tikai ASV var garantēt drošību jebkurai valstij un jebkurā vietā, jau ir stipri apšaubāms. Krievija vienkārši anektēja daļu no kaimiņvalsts teritorijas un viss. ASV nevar izdarīt neko. Nekādas sankcijas nelīdz. Gadi rit viens pēc otra, bet Krima paliek Krievijas sastāvā.
Tas rada pamatotu jautājumu, kura no drošības koncepcijām ir efektīva - vai akla paļaušanās uz ASV visvarenību ir efektīvāka par t.s. daudzvektoru politiku, kuru īsteno Kazahstāna, Ķīna un citas valstis? Diemžēl patiesība ir tā, ka vienīgā efektīvā ASV rīcība pret kodolvalsti var izpausties kodolieroču lietošanā. Taču šāds solis ir līdzvērtīgs civilizācijas pašnāvībai. To nevēlas neviens racionāli domājošs cilvēks, lai arī kurā valstī viņš dzīvotu.
Ja no relatīva miera perioda Eiropa pāriet uz konfliktu laikmetu, tad vissvarīgākais kļūs jautājums, kuras zemes, teritorijas vai reģiona dēļ ASV Kongress būs gatavs sākt kodolkaru, bet kuru zemju, teritoriju vai reģionu dēļ ne. Ja ir zemes vai teritorijas, kuru dēļ ASV aprobežosies ar sankcijām vairāku gadu garumā, tad tas nozīmē, ka esošā drošības sistēma paver ceļu reģionālajiem konfliktiem un ir laiks domāt par citu risinājumu. Varbūt NATO ar absolūtu ASV dominanci vairs neatbilst Eiropas drošības interesēm un ir laiks meklēt mūsu interesēm atbilstošāku risinājumu. Alternatīvas ASV dominancei drošības garantēšanā ir vairākas. Tā ir gan uzticama klimata izveide starp ES un tās kaimiņvalstīm, gan arī virzība uz vienotiem ES militārajiem spēkiem.
Taču par šiem jautājumiem Varšavas samitā, visticamāk, diskutēts netiks. Mēs no Varšavas samita iegūsim vienu NATO bataljonu, kas momentā tiks iezīmēts kā viens no potenciālā pretinieka galvenajiem militārajiem mērķiem Baltijas telpā gadījumam, ja izcelsies reāls konflikts.