Grupas Prāta vētra lēmums uzstāties vienā no lielākajiem Krievijas populārās mūzikas festivāliem Našestvije radīja vētru sociālajos tīklos. Latvijas mūziķi, kuri ir izcēlušies ar lieliem starptautiskiem panākumiem, vienā mirklī pārtapa par «Putina laizītājiem», nodevējiem utt. Jo, kā izrādās, viņi uzstājās koncertā, kuram blakām tika demonstrēts tāds pats tanks (T90), kāds ir izmantots Doņeckas kaujās Ukrainā.
Mēģināsim atbildēt uz jautājumu, vai mums par nodevēju ir jādēvē ikviens, kurš neatsakās no sporta sacensībām ar Krievijas komandām, kurš piedalās festivālos, koncertos vai diskusijās Krievijā?
Tie, kuri uzskata, ka ikviens krievs ir personiski atbildīgs par to, ko dara Vladimirs Putins, izsaka aicinājumus par Putina grēkiem sodīt visus krievus bez izšķirības! Taču tieši šādi rīkojās nacisti, kas viena ebreju izcelsmes terorista īstenotu Vācijas vēstnieka slepkavību izmantoja, lai pakļautu iznīcībai, nāvei un pazemojumiem pilnīgi visus Vācijas ebrejus.
Ir otrs ceļš. Ja runāt ar valstu līderiem kļūst bezjēdzīgi, tad ir iespējams uzrunāt vienkāršos ļaudis. Vairums no jebkuras tautas, Krievijas krievus ieskaitot, nevēlas karus un nevēlas naidoties ar savām brāļu tautām. Izvēlei ienīst, boikotēt un iznīcināt ir alternatīva: runāt un aicināt sadarboties, kaut vai tautas diplomātijas līmenī. Tieši šādas diskusijas pirms ceturtdaļgadsimta (1990. un 1991. gadā) noritēja laikraksta Atmoda redakcijā, apspriežot, kādai vajadzētu būt mūsu rīcībai attiecībā pret Latvijas neatkarības pretiniekiem. Boikotēt, izolēt, zākāt, nonicināt un morāli iznīcināt vai uzrunāt? Atmodas redakcijas atbilde bija uzrunāt. Tika izdota laikraksta Atmoda versija krievu valodā. Kad redakcija saņēma kādas krievu emigrantu izdevniecības dāvinājumu – simtiem eksemplāru krievu emigrācijas žurnāla Posev numuru, tad Elita Veidemane, Tatjana Čaladze, es un citi Atmodas darbinieki devāmies uz interfrontes mītiņu, lai katram, kas pēc mītiņa beigām devās uz mājām, piedāvātu par velti vienu Posev numuru. Daļa no mītiņa dalībniekiem mūs dēvēja par neliešiem, daļa mūs vienkārši ignorēja, bet trešdaļa paņēma piedāvāto, un daži, uz vietas pašķirstījuši, pat interesējās, vai ir iespējams parakstīties uz citiem numuriem. Mēs dalījām Krievijas emigrācijas literatūru. Tā nebija Latvijas neatkarību atbalstoša. No šodienas pozīcijām raugoties, daži raksti bija pat izteikti impēriski, bet tie bija iespieddarbi ar nepašaubāmu antikomunistisku ievirzi, kuru lielākajā daļā dominēja vispārcilvēciskas un demokrātiskas vērtības. Strādājot visiem kopā gan redakcijās, gan darba kolektīvos un mācību iestādēs, neizolējot un neaicinot iznīcināt, mēs panācām, ka Latvijas centieniem par neatkarību nebija kaut cik nozīmīgas pretdarbības, ja neskaita saujiņu OMON kaujinieku, kas bezspēcībā pameta Latviju 1991. gada augustā.
Nicināt un ignorēt vai uzturēt sakarus pat viskritiskākajā laika brīdī ir ikviena personiskā izvēle. Demokrātiskā valstī ir vienlīdz jārespektē tie, kas izvēlas ar kādu valsti nesadarboties, un tie, kas izdara izvēli par labu tautas diplomātijai.
Tomēr, ja salīdzinām šā laika naida uzplaiksnījumus sociālajos tīklos ar padomju laiku, tad dažbrīd naida kvēle pārsniedz pat PSRS totalitārajā laikā pieredzēto. Pat drūmākajos aukstā kara brīžos, kad padomju līderu pirksti jau tuvojās kodolraķešu palaišanas slēdžiem, PSRS totalitārā propaganda vērsa savu nicinājumu un naidu tikai pret pretinieku politiskajiem līderiem – kara kurinātājiem, pret militārā biznesa īpašniekiem. Oficiālas propagandas līmenī vienmēr tika uzsvērta solidaritāte ar amerikāņu tautu – strādniekiem, fermeriem un kalpotājiem, kas nekad netika definēti kā ienaidnieki.
Tie, kas šodien aicina uzskatīt ikvienu Krievijas iedzīvotāju par mazo Putinu, savās naida izpausmēs uzvedas vēl agresīvāk par PSRS totalitārajiem izdzimteņiem. Pat viskritiskākajos brīžos ir jābūt spējai neidentificēt Krievijas impēriski noskaņoto politisko eliti ar visu krievu tautu.
Nav jābūt ilūzijai, ka Kremļa ideologi centīsies izmantot tautā populārus pasākumus saviem mērķiem. Tomēr gan Dinamo Rīga spēles, gan Prāta vētras koncerti, gan daudzu citu Latvijas ļaužu dalība kultūras, sporta, zinātnes un citos pasākumos Krievijā ir veids, kā neitralizēt agresīvo propagandu. Tas ir veids, kā ar savu klātbūtni parādīt Krievijas tautām, ka Latvijā nedzīvo ienaidnieki, ka latvieši nevēlas karu un konfliktus ar Krievijas tautām.
