Šodien sanāk eirozonas finanšu ministri, lai diskutētu par Grieķiju.
Līdz šim ES valstu līderu attieksme pret dažādu valstu vēlētāju izvēli bija izteikti toleranta. Pat tad, kad vēlētāji noraidīja proeiropeiskas partijas un to vietā balsoja par visu virzienu ekstrēmistiem, Eiropas līderu attieksme bija demokrātiju atbalstoša. Tika deklarēts, ka vēlētāju izvēle ir respektējama, un solīts meklēt sadarbības ceļus ar labējiem, kreisajiem vai nacionālistiem neatkarīgi no tā, kāds kuru reizi veidojās koalīcijas sastāvs kādā no «nepaklausīgajām» Eiropas zemēm. Šāda uzkrītoši toleranta uzvedība bija Eiropas galvenās un svarīgākās vērtības – demokrātijas – demonstrācija.
Grieķijas krīze ir kā sitiens saules pinumā Eiropas vērtībām. Grieķija deklarēja nevēlēšanos turpināt SVF ieteiktās reformas ar visaugstāko demokrātijas formu – referendumu, ar vislabāko tiešās demokrātijas instrumentu. Paziņojumi, ka pēc referenduma Grieķija ir iedzinusi sevi stūrī, ka tagad tā ir izolēta no sarunām, nozīmē deklarēt, ka demokrātijas vērtības ES līderiem ir fikcija, ka ES līderi demokrātijas vērtības izmanto tikai kā aizsegu, ka demokrātija kļūst lieka, ja tā ir pretrunā ar globālās politikas vai globālā biznesa interesēm. Situāciju vēl pikantāku padara ideoloģiskā sacensība ar Krieviju. Kremļa iekšējās un ārējās propagandas stūrakmens ir apgalvojumi, ka ES un ASV deklarētā uzticība demokrātiskajām vērtībām ir fikcija, ka tās ir savdabīga vīģes lapa alkatīgām biznesa interesēm un imperiālistiskām tendencēm. ES līderu publiskais sašutums par Grieķijas demokrātijas lēmumu tiek izmantots kā pierādījums Kremļa propagandai, ka ES vērtību ziņā ne ar ko nav labāka par topošo Eirāzijas savienību.
No otras puses, Grieķijas problēmas kaut kā un kaut kad būs jārisina. Pašlaik ir divas neatrisinātas dilemmas. Pirmā – Grieķijas un eirozonas attiecības, jo Grieķijas valdībai tūdaļ beigsies nauda tekošo rēķinu nomaksai. Otrā – Grieķijas parādu problēma. Risinājuma izvēle ir atkarīga no pieejas, vai Grieķijas tautu vajadzētu sodīt, vai arī būtu jāpiedāvā saprātīga un humāna izeja?
Ja tiks sarīkota paraugsodīšana, tad šādas pieejas konsekvences var nozīmēt sākumu ES beigām.
Kādi ir vieglākie risinājuma varianti?
Pirmo problēmu var atrisināt, pārejot uz paralēlo valūtu sistēmu. Grieķija formāli paliktu eirozonā. Brīdī, kad valdībai izbeigsies finanšu resursi, lai maksātu pensijas, valsts sektorā nedarbinātajiem algas u.c., Grieķijas centrālā banka var sākt emitēt «jaunās drahmas». Jaunajās drahmās tiktu maksātas algas, pensijas, pieņemti nodokļu maksājumi utt. Eiro uzkrājumi Grieķijas bankās gan juridiskajām, gan fiziskajām personām netiktu aiztikti, tie paliktu nemainīgi. Aizsāktos divu valūtu periods. Izveidotos eiro un jaunās drahmas apmaiņas kurss utt. Kad jauno drahmu būs saemitēts pārāk daudz, tad tās attiecībā pret eiro nokritīsies, un tad eiro izteiksmē samazināsies gan pensijas, gan algas valsts sektorā. Reāli tad īstenosies tās pašas SVF prasības, pret kurām vēlētāji nobalsoja referendumā.
Kādu laiku Grieķija darbotos divu valūtu režīmā. Pēc vairākiem gadiem tā varētu izvēlēties – pilnībā pāriet uz jauno drahmu vai atgriezties pie eiro.
Daudz grūtāks ir jautājums par Grieķijas parādu. Var tikai piekrist aizejošā Valsts prezidenta Andra Bērziņa teiktajam 30. jūnijā telekanālā LNT, ka Grieķijai nav nekādu cerību atmaksāt parādu starptautiskajiem aizdevējiem. Ar šādu parāda lielumu Grieķijas ekonomikai nav nekādu cerību atgūties. Var mēģināt Grieķiju sodīt, var meklēt humānāku izeju. Ja priekšlikums parādus (vai to lielāko daļu) vienkārši norakstīt kā zaudējumus nav pieņemams, tad var ņemt par pamatu Lielbritānijas un ASV 1946. gada vienošanos, kura novērsa Lielbritānijas defoltu uzreiz pēc Otrā pasaules kara. Lielbritānija finansēja kara izdevumus, izmantojot ASV kredītu palīdzību. 1946. gadā britu valdība vienojās, ka par palīdzību karā samaksās ASV 4,6 miljardus dolāru. Parāda summa tika sadalīta līdzīgos maksājumus, kas bija jāveic 50 gadu laikā.
Tiesa, arī šāds solis neatrisināja visas Lielbritānijas ekonomikas problēmas. Pārāk augstais britu mārciņas kurss izraisīja eksporta problēmas. Lai novērstu kārtējo valsts bankrotu, Lielbritānija 1949. gada 19. septembrī par 30,5% devalvēja sterliņu mārciņu. Tomēr, neatkarīgi no iekšpolitiskajām norisēm, parādu grafiks netika mainīts un britu valdība pēdējo maksājumu par kara parādiem ASV pārskaitīja 2006. gadā.
Tas pats būtu izdarāms attiecībā ar Grieķiju. Grieķijas parāds jāpārveido fiksētu maksājumu lielumā pietiekami ilgam laika posmam par ļoti zemiem vai vispār bez procentiem.
No Grieķijas krīzes var atrast izeju, gan sodot Grieķiju, gan ļaujot grieķiem atjaunot ekonomikas izaugsmi. Kādu pieeju īstenot – lemj ES līderi.